Jauna skola, jauni cilvēki, bet abas tuvās draudzenes man ir blakus. Dzīvojam vienā istabā, jāturas kopā.
Diena pirms 3.septembra
Ieejam skolā, kur uzsāksim 10. klasi. Tik plašas telpas, bet tomēr viss vecmodīgs. Skola atrodas dziļos laukos, jaunieši te nebrauktu mācīties, ja vien te nebūtu šis novirziens - militārais. Satiekam dāmu, kas sēž būdiņā, uzreiz noprotu, ka tā ir dežurante. Ar mammu pieejam klāt un jautājam, kur būtu aktu zāle, jo vēlamies tikt uz sapulci, kur pastāstīs par šo skolu. Saņemot atbildi, ejam par dotajam norādījumiem. Redzu lielas durvis, kur virsū ir lapiņa ar uzrakstu "laipni aicināti". Izskatās tā, itkā nemaz nebūtu centušies. Speru soli iekšā, zāle liela, bet ne tāda kā citās skolās, divos stāvos ir kur sēdēt, skatuves ir pāris kāpienus augstākā, bet ne tāda kā manā iepriekšējā skolā. Nākošais ko es ieraugu daudz jaunieši ar saviem vecākiem, bet ne viena vecuma jaunieši, dažādi. Sāku domāt, kuri būs mani jaunie klases biedri. Apsēžos pirmspēdējā rindā, man pa kreisi griežoties sēž meitene ar niknu skatienu, skaties tāds, itkā varētu viņa ar to skatienu no katra nolasīt viņu noslēpumus. Pa kreisi pagriežu galvu tur liekas ka sēž dvīņi. Tik līdzīgi viens otram, abiem lielas acis un gari. Pēķšni pa durvīm ienāk puisis ar troksni un sasmejas, smaidot parāda smaganas, kas liek nošķebināties. Izskatās ļoti ekstraverts cilvēks, ļoti skaļš un arī sportisks. Tālumā redzu puisi, kurš ir ar ļoti platiem pleciem. Vairāk es nevienu neievēroju. Sapulcē stāsta par kādu projektu, kas manī neizraisa nekādu interesi, tik ar savām draudzenēm savā nodabā sēžam telefonos un nepievēršam uzmanību. Kad sapulce ir galā, katram kojās tiek ierādīta sava istabiņa. Mums, meitenēm deva izvēli starp divām istabām, izvēlējamies to, kurā bija gaišākas tapetes. Visai 10. klasei tiek paziņots ka pēc 10 minutēm jabūt pagrabstāva klasē, kur tikties ar jauno klases audzinātāju un redzēt savus klases biedrus. Gājām uzreiz, jo zinājām, ka uzreiz neatradīsim savu klasi. Kāpjam lejā pa trepēm līdz lejai, liekas, ka viss, nav vairāk trepju uz leju. Priekšā divas durvis, paraustam vienas - tās ciet, no augštāva kādas sieviete ar brillītēm, sirmie mati, bet skaidri redzams ka krāso viņus. Viņa nosmej par mums un sāk rādīt kā mums tikt līdz mūsu klasei. Ejam caur vienām durvīm, ejam caur citām durvīm. Priekšā tumsa, Beta atrod slēdzi un gaisma ieslēdzas līdz pašam galam. Priekšā garš gaitenis, pēc sievietes norādījumiem mums ir jāiet līdz galam un cauri durvīm kas ir pašā galā. Ejam pa gaiteni, gar malām neskaitāmi daudz durvis, nomāc mani viens jautājums, kas ir aiz visām šīm durvīm. Manas domas pārtrauc kādu puišu saruna, kuru dzirdam ejot ar vien tuvāk un tuvāk durvīm, kas ir gaiteņa galā. Nonākušas pie durvīm, veram viņas vaļā un mēs nonākam tieši tur, kur bijām pašā sākumā, pretī ir būdiņa ar dežuranti. Piegājām klāt pie dāmas, kas sēž būdiņā un atkal vaicājām kur atrodas mūsu klase. Norāda uz blakus durvīm, kur mēs arī tālāk devāmies. Ieejot iekšā redzu savus klases biedrus, neesam daudz - tas mani priecē. Katram blakus sēž vecāki. Klasē ir meitene ar nikno acus skatienu, dvīņi, ekstravertais čalis, kā arī puisis ar platajiem pleciem. Bet nevar saprast līdz galam, kas mācīsies manā klasē, jo kāds ir paņems sev līdzi māsu vai brāli, nevar līdz galam saprast. Galdi stāv gar malām tā, ka vidu kāds var ieiet. Klases audzinātāja iepazīstina ar sevi. Skaļi nosaku :"prieks iepazīties, Olīvija ''. Visi noskatās, dīvaina sajūta. Kamēr skolotāja klases priekšā runāja, kāds puisis klases priekšā sēdēja telefonā visu laiku, bet izskatīgs. Bez iepriekš raksturotajiem cilvēkiem klasē vēl bija, puisis ko es zināju no savas dzīves vietas, kluss, bet ļoti uzkrītoši mirkšķina. Puisis ar šaurām acīm, bet deguns kā ērglim. Meitene, kura ir ļoti gara. Garākais cilvēks visā telpā. Meitene ar brillem un gariem matiem. Tad esam mēs - Nensija, Olīvija un Elvīra.
