Meklēdama mieru, es devos uz veco baznīcas ēku, kas atradās galvenās ielas galā. Tai durvis un logi bija aizsisti ar dēļiem, taču neviens nezināja ka vienā logā , kur stikls bija izsists dēļi patiesībā kustējās uz abām pusēm.
Baznīcā nedrīkstēja atrasties, jo tā skaitijās bīstama dzīvībai. Šeit nāku slēpties kopš 15 gadu vecuma. Kad mani iesauca grupā, jau vienā no pirmajām bēgšanām slēpos šeit. Esmu skraidijusi un lēkājusi visā teritorijā, varu apstiprināt ka šī ēka nav bīstama.
Grasijos doties uz balkona, kur atradās ērģeles, mazliet nosnausties. Sadzirdēdama kādu dungojam piespiedos pie sienas, cerēdama ka spēšu pielāgoties sienas krāsai kā hamelions. Balss nekustējās, tā stāvēja uz vietas. Tā bija ļoti skanīga melodija, tas liecināja, ka ne es viena spēju rast mieru šeit.
Piesardzīgi piegāju pie ailes un centos ieraudzīt, kas ir ielauzies manā teritorijā. Pirmaja rindā kāds sēdēja, taču nespēju saredzēt un noteikt, vai man būtu jābīstās un jābēg kur kājas ness.
Cik vien klusi spēdama devos uz otro stāvu. Uzmanīgi spēru soli pa solim, jo dažvietās vecie grīdas dēļi mēdza iečīkstēties. Paceļam paceldama stikla lausku, kas jau krietnu laiku gulēja nevienam nevajadzīga.
- Say you don’t want it, Say you don’t want it... – Dungošana jau pārtapa vārdos.
Nostajos sānu balkonā. Uzmanīgi pārliekusies pāri margām triecu stikla gabalu pret pirmā stāva grīdu, tulīt pēctam paslēpos aiz margām. Kolīdz stikls saskārās ar grīdu baznīcas pustukšajās telpās atbasojās pamatīga šķindoņa.
Mazliet piecēlos tā, lai varētu saskatīt svešinieku, kuršs noteikti dosies apskatīt tikko notikušās situācijas iemeslu.
- Vai kād šiet ir? – Pusis satraukts piecēlās kājās, taču viņa labās rokas locītavu tā arī neieraudziju. – Auū! – Skatiens tik pavērst uz augšu, tāpēc pieliecos un rāpoju uz kāpņu pusi.
- Es sākšu raudāt, – Balss draudēja. – un tev tas ne pavisam nepatiks. – Pēc balss varēja spriest ka pusis pārvietojas pa sēdvietu rindām.
Viņa vārdi man likās aizdomīgi. Aši piecēlos gar sienu un mazliet pielicoties lūkojos leejā stāvā. Puisis aizlika labo roku aiz galvas, itkā kasīdams pakausi. Šis moments manās acīs risinājās ka palēninātā filmā.
- Tur nav nekā? – Saciju pavisam klusi pati sev. Pavisam pārliecinātiem soļiem devos lejup.
Uz rokas nebija nekādas krasa rokassprādzes, tas mani pamatīgi sadusmoja. Tiklīdz nonācu pirmajā stāvā, lieliem soļiem tuvojos puisim, vicinādama rādītājpirkstu.
- Ko tu vispār iedomājies? Domā ja reiz dzīvo brīvā valstī vari staigāt kur vien vēlies? – Nonācu līdz puisim un ar pirkstu sāku bakstīt viņam krūtīs, taču acis nepavērsu uz augšu. Pēkšņi apjautu cik es biju īsa. – Par ko gan tu domāji, nākot šurp, ielas nav drošas tādiem kā tev! – Sajutu kā lēni un maigi svešinieka plauksta satver manu roku, kas jau bija ieurbusies puiša krūtīs , un to mazliet attālina, taču neatlaiž.
- Piedod, - Sacija skanigā balss. Pavērsu skatienu augšup, koši zaļās acis lika nenovērst skatienu. – es nezināju ka vieta ir aizņemta. – Pusis samiedza acis un spejoties piebilda. – Šī ir mana iedvesmas vieta, bet es varu aiziet... ja vien tu to vēlies? – Es izrāvu roku no tvērien un atlecu vienu soli atpakaļ.
- Vai tu maz zini, kas notiek šajās ielās? – Mierīgi saciju. Sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Ne īpaši, pastāstīsi? – Svešinieks plaši smaidija. Viņa pusgarie, lokainie mati pie katras mazākās kustības lēkājā.
- Pazūdi! - Jutu kā manās acīs kvēloja dusmas.
- Tev nepiestāv. –
Saraucu pieri neizpratnē, ko pusis ar to bija domājis.
- Tev nepiestāv būt dusmīgai, sirdī tu esi jauka. – Paskaidroja, jau atkal gardi smiedamies. Viņa dzīvesprieks nebija izmērāms. Bet vai tad visi jaunieši nav tādi, kas nav piedzimuši karojošās ielās, un 15 gadu vecumā netiek apgredzenoti, gluži kā putni, lai sekotu to gaitām.
- Ne tev par to spriest. – Vel neviens nebija mani uzkatijis par jauku, tāpēc neizpratu izjūtas ko sajutu izdzirdot vienkāršus vārdus. Pagriezos lai dotos prom, jau biju sailgojusies pēc mājām. Te pēkšņi sajutu atkal so maigo roku pieskārienu, kas satvēra manu roku un apturēja manu iesākto ceļu.
- Piedod, ja es tevi kādā veidā esmu aizvainojis, man nav sliktu nodomu. – Balsī ieskanējās skumja nots. Vai viņš patiesi lūdz piedošanu, nevis teica to tikai tāpēc ka jasaka?
- Uzklausi mani, - Atkārtoti izrāvu roku no tvēriena. – tev šeit nav droši, lai arī tev nav aproces, tad tas nenozīmē ka kādam neienāks prātā uz tevi izmērīt spēkus. – Pusis šķietami nesaprata nevienu manu vārdu. – Tāpēc dodies mājās un nekad vairs neatgriezies šeit. – Mazliet piepušķodama aiztāvēju savu teritoriju un domās uzsitu sev pa plecu.
- Nevaru. – Mirdzošās, zaļās acis lūkojās manējās, šķita ka zīdainim tika atņemta konfekte un tulīt tas sāks raudāt.
- Kāpēc? – Pacēlu uzacis.
- Tu esi tik skaista, mana mūza! – Pusis tik ātri satvēra mani lāča apsāvienā, ka pat neaptvēru notiekoso. – Un pat nezinu vai īsta. –
Es nebiju radusi apskauties, tāpēc man tas īpaši nenāca pie sirds. Ar pamatīgu spēku iespraucu rokas starp mūsu ķermeņiem un centos atgrūst svešo.
- Nomiernies. – Bernišķīgā balsī sacija sevešinieks un spieda vel ciešāk, bet es nepadevos.
- Ko pie velna tas nozīmē? – Es atņirdzu zobus, kā suns, kad mani beidzot atlaida vaļā, taču tad jau atkal sejoja satvēriens aiz rokas. Strauji paraudams viņš mani veda un pirmo solu rindu.
- Skat, tur es guļu. – Pusis norādija uz vietu kur uz soliņa stāvēja klade un zīmulis.
Uzmetu ašu skatienu puiša izskatam no kājām līdz galvai. Apavi bija jauni, nenonēsāti. Melnas, šauras bikses, kā arī melna pogājama jaka, zen kuras pat rēgojās spoži balts krekls. Mati bija tīri. Rokas un seja sakoptas. Viņš nu nekādi nevarēja būt klaidonis kas guļ šajā pamestajā ēkā.
Pusis ieraudzīdams manu neizprotošo skatienu paskaidroja. – Tulīt es pamodīšos, jo beidzot atradu mūzu. Lai arī sapnis iesākās ar briesmīgu izbīli, vis tomēr beidzās labi. – Svešinieks varēja vāvuļot vienā laidā, bet es aiz mūlsuma par notiekoso pat nezināju ko bilst.
- Nāc, apsēdies. – Mani parāva līdz kā lelli. Turpmākās trīš minūtes mēs pavadijām klusumā.
- Vai man nevajadzēja jau pamosties? –
- Nevelos tevi apbēdināt, bet es neesmu tava mūza un šis nepavisam nav sapnis. – Uzliku roku uz puša muguras un viegli paberzēju to.
- Khe, varbūt es neguļu. Bet mana mūza esi gan – Pusis aši pieleca kājās, nostajās man pretī un pastiepa roku. – Alakajs. –
Es leni piecēlos, smagi nopūtūsdamās uzmetu žēlu skatienu savādajam, ar galvu nevesalajam pusism, un devos prom. Alakajs turpināja stavet kā stāvējis.
- Uz drīz tikšanos. – Svešinieks sacija, kad aptvēra ka patiešām aizeju.
