Ielu sapni (70)10

Darbā atgriezties bija visai dīvaini pēc tam, kad tik ļoti biju pieradusi darboties rančo, jāt ar zirgiem, un darīt lauku darbus. Taču man bija iekrājušies daudzi pasūtījumi, kas man bija jāizpilda, un es jutos lieliski. Par vārdā neminamo es gandrīz nedomāju, jo darbs bija svarīgāks. Dokumentu kārtošana un tāmju analīze aizņēma pamatīgu laiku. Turklāt man iedvesmu sniedza disks, kuru nopirku lidostā ar Frenka Sinatras dziesmām, kas ideāli derēja manam jaunajam pasākumam, kas bija paredzēts Odrijas Hepburnas laika stilā. Man ļoti patika ieceres no klientu puses, un viņi akceptēja manas idejas. Tas bija lielisks veids kā novērst domas. Saglabāju dokumentus un uzvilku kafijas toņa ādas jaku mugurā, sakārtoju matus un uzsmaidīju sekretārei, kad izgāju ārā. Man ļoti sakārojās kafiju, tāpēc iegriezos vietējā beķerejā, kur pārdeva un gatavoja manu iecienītāko kafiju. Pat pārdevēja jau mani zināja, un ikreiz veltīja smaidu. Dungojot dziesmu, es izvēlējos kūciņas, ar ko pacienāt darba kolēģus, kad pēkšņi sadzirdēju dziesmu, kas man atgādināja Edgaru, un vēlējos ātrāk tikt prom. Paņēmusi kafiju un bulciņas, es uztriecos kādam puisim, ko nepamanīju, un sāku atvainoties, pamanot, ka esmu viņu aplējusi.

-Ak kungs, es atvainojos,- es iesaucos,- Es jūs neapplaucēju? Vai jums viss labi? Es tik ļoti atvainojos.

-Ir labi, jūs netrāpijāt,- puisis galanti atteica un pasmaidija, mani nopētīdams,- Čikāga vienmēr steidzas,vai ne?

-Tā ir,´- es piekritu,- Varbūt varu jums izmaksāt pusdienas vai ko tādu? es jūtos ļoti neveikli par notikušo- es atzinos.

-Nav jau tik traki,- puisis iesmējās,- Es steidzos. Man Meisonvillā ir jāpārrunā māsas kāzas, jo viņa pati netiek,´- puisis atteica un ielika ķiveri motocikla bagāžniekā, es iesmējos,- Kas noticis?- puisis apmulsis jautāja, un es sapratu, ka izklausos stulba. Es tikko viņu aplēju, tad uztraucos, tad smejos. Es laikam biju aizmirsusi, kā jārunā ar cilvēkiem, kas nav slepkavas.

-Tad jūs pie manis,- es sacīju,- Esmu Agnese Vēbera, pasākumu organizatore Meisonvillā,- es paspiedu puiša roku,- Man ir tas gods strādāt pie tik radoša cilvēka,- es uzslavēju,- Man šķita, ka klasiskos laikus mīloši cilvēki ir izzuduši.

-Radošā persona ir mana māsa,- puisis atteica,- Viņa vienmēr ir skriešanā, un baidījās, ka netiks galā ar papīriem darbā, tāpec atsūtija mani uz parrunām,- puisis pasmīnēja un vienubrīd man likās, ka viņš cītīgi pēta manas rokas,- Tad nu dosimies?´- puisis piedāvājās un es piekritu. Pa ceļam mēs runājām par krāsām un ēdienu, un man radās vēlme viņu vēlreiz satikt. Viņš nebija ne tuvu līdzīgs cilvēkiem, ko es pazinu. Turklāt viņš bija visai izskatīgs.

Manā birojā sen nebija bijusi tāda jautrība. Ītans, kā izrādās viņu sauca, prata uzlabot omu un viņa idejas bija ļoti interesantas, un es tās pievienoju konceptam. Kopā mēs pieveicām ēst bulciņas, un stundām ilgi diskutējām par krāsām un mūziku. Izrādās, mums patika visai līdzīga mūzika. Vienubrīd pieķēru sevi vērojam viņa rokas, uz kurām nebija gredzena, kas liecinātu par saistībām. Tomēr visu laiku, kad iestājās klusums, es pieķēru sevi domājam par Edgaru. Ka viņš bija ideāls aktieris. Un tad, kad mans skatiens satapas ar Ītana skatienu, Edgara tēls pazuda. Man vajadzēja šo cilvēku kā plāksteri.

-Ir jau vēls,- Ītans sacīja, un paņēma papīrus,- Lindsija uztrauksies, kur esmu palicis,- Ītans pasmaidīja,´- Vai varu palūgt Jums papīru?- pasniedzu Ītanam prasīto un pasmaidīju. Nekādi nevarēju izdomāt, ko viņam teikt, lai atkal notiktu tikšanās, un saskumu, kad viņš izgāja pa durvīm. Pamanīju, ka viņam nokrita tā lapiņa, uz kuras viņš bija kaut ko pierakstījis un steidzos to pacelt. Kad paskatījos, pamanīju, ka tur bija telefona numurs un īss teikums, lai viņam piezvanu. Es pasmaidīju un atgriezos krēslā, smaidīdama no visas sirds un griezos biroja krēslā, kad man iezvanījās telefons.

Zvanīja nepazīstams numurs un es pieliku klausuli pie auss, kad dzirdēju pazīstamu balsi,- Tu nedomā, ka esi tikusi vaļā no bara. Es joprojām par tevi cīnīšos, lai ko tas prasītu. Lai tas tips pat nedomā tev pieskarties, saprati? Vai arī viņš mirs. Es tevi nevienam neatdošu.

-Edgar?- es mulsi jautāju un piegāju pie loga, lai pamanītu viņu stāvam lejā.

Zvanīja nepazīstams numurs un es pieliku klausuli pie auss, kad dzirdēju pazīstamu balsi,- Tu nedomā, ka esi tikusi vaļā no bara. Es joprojām par tevi cīnīšos, lai ko tas prasītu. Lai tas tips pat nedomā tev pieskarties, saprati? Vai arī viņš mirs. Es tevi nevienam neatdošu.

-Edgar?- es mulsi jautāju un piegāju pie loga, lai pamanītu viņu stāvam lejā.- Ej pie savas meitenes. Prom.

-Viņas nav nekas līdzīgs tev,-Edgars sacīja un nenovērsa skatienu no manis. Paņēmu telefonu, atvēzējos un iemetu viņam ar to pa galvu, tad aizvēru logu, un pateicu sekretārei, lai nelaiž viņu iekšā, un to pašu apsargiem. Apsēdos pie galda, un saķēru galvu rokās. Ko. Lai. Es. Daru.

Es nekad no viņa netikšu vaļā. Viņš man to neļaus.