Ielu sapni (69)25

Es sev nosolījos palikt nedēļu un tad doties prom. Es pavadīju maksimāli daudz laika ar visiem, un laiks bija mans ienaidnieks. Es apsēdos uz gultas un uzliku roku uz somas.  Man mugurā bija pelēki balti rūtots flaneļa krekls ar pogām, melns krekliņš un melnas bikses, atspoguļojot manu garastāvokli. Iegāju vannasistabā, kur uzklāju nedaudz meikapa uz sejas un sakārtoju matus. Es jau biju atvadījusies no visiem un man bija laiks doties. Taču es nejutos pārliecināta. Man bija grūti domāt par šo reizi kā pēdējo,kad esmu te. Bet man jāsāk sava dzīve.

Paņēmu somu, biļetes uz lidmašīnu, un piecēlos kājās. Katrs solis likās smags, taču man tas bija jādara. Man bija jātiek prom no šīm atmiņām un jāsāk viss no jauna. Es atvēru durvis un tās klusi aiz sevis aizvēru. Man nebija daudz mantu, tāpēc uz mašīnu aiziet bija nieks, un, kad aizvēru bagāžnieku, jutu, ka tieku ievilkta apskāvienos. Mani apskāva mana ģimene, un solīja veiksmi, līdz brīdim, kad neapskauti palika 3 mani svarīgākie vīrieši. Bens mani ievilka lāča apskāvienā, un teica, lai nevāru mēslus, Džošua mani sabučoja uz abiem vaigiem, un solījās apciemot, un tad palika.. Edgars.

Mēs abi raudājām, taču es atrāvos pirmā, un iekāpu mašinā, nedomādama atskatīties. Ja es atskatītos, es tur paliktu uz visiem laikiem. Es braucu ātri un neatskatījos. Pie pirmās izdevības norāvu no kakla kulonu, ko Edgars man uzdāvināja un izmetu to pa logu. Man nedrīkstēja būt nekas, kas viņu atgādinātu. Viņš bija mana pagātne. Viss. Es izbraucu ar roku caur matiem, un nespēju beigt raudāt. Manī it viss trīcēja, un es nespēju sevi savākt kopā. Apstājos pie lidostas, paņēmu somu un devos uz iečekošanos, saņemdama sevi rokās. Ar mani viss būs labi.

Ceļš līdz manām jaunajām mājām bija tāls. Un vissavādākais tajā bija tas, ka es braucu satikt savu bioloģisko māti, kura dzīvoja lielā rančo Pērlandā, Teksasā, kur viņa mani jau ļoti gaidīja. Man vajadzēja veikt garus pārbraucienus no punkta a līdz punktam b, un es jutu, ka histērija manī mazinās. Es šeit sakopšos un atgūšos. Mana māte strādāja rančo, un vienlaikus pārvaldīja biznesu. Taksis pieveda mani pie koku alejas, kur arī bija manas mātes adrese, un es samaksāju par braucienu. Saule pamatīgi cepināja un es nožēloju, ka man nebija cepures, ar ko no tās patverties. Soļoju mājas virzienā, juzdama satraukumu. Man beidzot būs mamma. Īstā mamma.  Es atgrūdu koka vārtiņus un pamanīju, ka viņa mani jau gaidīja uz sliekšņa. Nometu somu turpat un apskāvu sievieti, sākdama nevaldāmi raudāt. Visas slūžas salūza, un es sabruku. Mamma mani turēja rokās, mierināja un glāstīja matus, kamēr mana sirds un prāts veica asiņainu cīņu par manu izvēli. Un uzvarētāju nebija.

Es uzreiz devos gulēt, un, kad no rīta pamodos, nolēmu dienu pavadīt pludmalē. Sakārtoju sev pludmales somu, un, cenšoties nepamodināt mammu, devos uz virtuvi, kur paņēmu pudeli ūdens un augļus, kad mani kāds uzrunāja un es salēcos. Es pagriezos, bet tur neviena nebija, un noskurinājos. Pārliku somu pāri plecam, piekārtoju kreklu pāri šortiem un atstāju mammai ziņu pie ledusskapja. Man arī negribējās pēc vakardienas viņai lūkoties acīs. Paņēmu mammas audi atslēgas un devos laukā, pie sevis dungodama senu dziesmu. Pēc GPS kōrdinātām spriežot pludmale neatradās nemaz tik tālu, un drīz vien es to atradu. Bija agrs rīts un jau ļaužu bija visai daudz.Atradu sev vietiņu nomaļus, un izklāju dvieli,noģērbos, paliekot tikai peldkostīmā un izklājos uz dvieļa, domādama par to, ko darīt tālāk. Es nevaru visu laiku palikt pie mammas. Man ir darbs. Man ir dzīvoklis. Man ir dzīve

´Kaut kas sāpīgi atsitās pret manu kājas ikru un es sāpēs iekaucos, ķerot pie sāpošās vietas, kur bumba bija trāpijusi. Tagad tur būs nelāgs zilums. Pie manis piesteidzās kāds puisis, kurš nebeidza atvainoties, bet, kad ieraudzīju viņa acis, es sapratu, ka esmu atradusi savu plāksteri. Ardievu.. Edgar.. es domās noteicu un veltīju puisim burvīgāko smaidu. Taču viņš paņēma bumbu un devās prom, atstājot mani ar garu degunu.

Padevusies es atgūlos uz pleda un aizvēru acis. Es jutos nemierīga un izņēmu telefonu no somas, domādama, vai man zvanīt Pārkeriem vai nē, bet beigu beigās nolēmu to atlikt, un devos uz ūdens pusi, kad kāds man sauca nopakaļ. Es pagriezos un tas bija kāds puisis, kurš man steidzās kaut ko atdot. tikai tad pamanīju, ka viņam rokā ir mans telefons.<br />

-Jums nokrita,- puisis sacīja un atdeva man telefonu.Es samiedzu acis, domādama, vai nēsmu viņu kaut kur redzējusi.

-Vai es jūs pazīstu?- es pajautāju. Puisis pakašāja galvu un veltīja man neveiklu skatienu.<br />

-Tu esi Edgara bijusī, ja?- puisis jautāja un es negribīgi pamāju,-Esmu Lūks. Pamanīju tevi uzreiz, jo par jūsu šķiršanos zina visi.

-Man vienalga,. - es atteicu un devos prom. Pieliku klausuli pie auss un gaidiju, kad pacels klausuli, kad klausuli pacēla sievietes balss,- Hallo?<br />

-Ar ko es runāju?- es bijīgi jautāju.

-Ar Edgara meiteni, un kas jūs būtu?

-Viņa pagātne,-es atteicu un noliku klausuli. Tagad tiešām viss. Viss. Ir. Beidzies.