Ielu sapņi (68)30

-Lai nu tā būtu,- es vienaldzīgi atteicu,- Man tikko radās ideja. Braucam spēlēt beisbolu?

-Varam,- Edgars atteica,- Tā ir forša ideja. Mēs sen neesam ģimeniski atpūtušies.

-Jā, kaut kā sagribējās,- es atteicu un veltīju viņam īsu smaidu, iedama atpakaļ uz māju. Uzreiz devos uz virtuvi, kur atvēru ledusskapi un izķeksēju lielu bundžu šokolādes saldējumu un vafeles, uz kā to uzklāt, un ielēju sev ūdeni. Sāku našķēties, un prātoju, par ko puiši runā. Taisnību sakot, skūpsts ar Benu nebija nekas tik īpašs. Un mēs ar Edgaru vairs nebijām pāris, tā kā tā nebija ne krāpšana, nekas. Bez tam, viņš pats to inscinēja. Pats vainīgs.

Man iezvanījās telefons un es garlaikoti ielūkojos ekrānā, kad pamanīju, ka zvana mana ginekoloģe. Sasodīts. Noslēdzu skaņu un izgāju no virtuves. Puiši laikam bija kaut kur aizgājuši, un es apsēdos uz sliekšņa, aplikdama rokas sev apkārt. Man likās, ka es salūzīšu kā kāršu namiņš. Nu kāpēc viņai vajadzēja zvanīt, un atgādināt par to? Kāpēc?

-Agnese, tev zvana,- Edgars apsēdās man blakus un pasniedza man telefonu. Aizmetu to tālu prom, tā, ka tas izšķīda pa detaļām,- Labi, arī tā var.

-Tā bija mana ginekoloģe – es atteicu,- droši vien kavēju pārbaudi bērnam..- es to pateicu un vēlējos, kaut varētu vārdus paņemt atpakaļ. Edgars saliecās un saķēra galvu, it kā viņu mocītu nenormālas sāpes. Noglāstīju viņam muguru,- Tā nav tikai tava vaina.

-Ja es nebūtu akli dzinies pēc tā čipa, mums būtu mūsu bērns,- Edgars sacīja, un ar sāpēm palūkojās uz mani,- Es nespēju to paņemt atpakaļ, un tas ir vissliktākais uz pasaules..

Piepeši es kaut ko iedomājos.- Nāc,- es viņam sacīju un sāku iet uz mašīnu,- Ir gan viens veids,- es pasmaidīju un apsēdos vadītāja krēslā, lai būtu braucēja. Edgars apsēdās man blakus un neteica ne vārda. Bet es jutos laimīga. Es beidzot biju radusi risinājumu.

***

“Te atdusas maza dzīvībiņa, kura bija par labu šai pasaulei.” Es nolasīju no kapakmens un izslējos taisni. Satvēru Edgara roku un skatījos uz improvizēto kapu, un centos domās atvadīties no domas par to, ka šeit mēs apglabājam arī mūsu attiecības. Kapa kopiņu rotāja burvīgi ziedi, un tā bija ļoti skaista vietiņa. Es apliku sev rokas apkārt, un novērsos tālumā. Es apglabāju mūsu attiecības. Es zināju, ka tas nekad nesanāks, bet pieņemt to, kā faktu, bija daudz grūtāk, nekā man būtu jebkad šķitis.

-Tas nav tikai kaps,- Edgars sacīja,- Tās ir arī beigas mūsu attiecībām.

Es saspiedu viņa roku un palūkojos uz viņu,- Edgar, tu atkal gribētu nonākt psihiatriskajā klīnikā? Vai pieredzēt, ka es aizmūku? Mums vienkārši.. mēs neesam lemti būt viens otram.

-Esam,- viņš sacīja,- Bet tu nespēj iederēties manā pasaulē,- viņš noskuma un ieliecās ceļos, lai būtu tuvāk kapam,- Es tevi mīlētu kā nevienu,- viņš sacīja un noglāstīja kapakmeni.- Es tevi mīlētu un lutinātu. Bet es pats...- viņš sāka trīcēt un es viņu apskāvu, cenšoties mierināt.

-Es viņu pats nogalināju,- Edgars izmocīja,- Pats savām rokām.. čipa dēļ..

-Nevaino sevi,- es sacīju,- Es tev nepateicu.. vienkārši.. lai šī ir vieta, kur mēs to visu apglabāsim, labi? Tas vairs nebūs mūsu prātos. Tas ir apglabāts,- es sacīju un palīdzēju viņam piecelties.

Viņš truli pamāja un mēs devāmies atpakaļ uz mašīnu. pirms tam es uzrunāju Edgaru.

-Edgar, vai es varēšu apciemot Evanu?- es jautāju,- Es viņam esmu ļoti pieķērusies.

-Protams,- Edgars atteica un iekāpa mašīnā, šoreiz vadītāja krēslā,- Tu viņam esi vajadzīga.

Tev arī. Es gribēju teikt, bet to nepateicu. Es nedrīkstēju plēst viņam vēl rētas. Nekad vairs.

Jo daļa manis viņu vēl mīlēja.