Ielu sapņi (66)6

Man sūrstēja pirkstu kauliņi, un sienu rotāja negants caurums no mana sitiena. Visu ļaunāku padarīja tas, ka man gribējās ēst, bet spītība ņēma virsroku, un kebaba smarža virmoja gaisā, kārdinot mani, kā alkohols kārdina atturībnieku. Es negrasījos ēst neko, kamēr atrados te. Viņiem nebija tādu tiesību. Paņēmu šķīvi, noliku kebabu uz galda, un metu to pret sienu. Es zināju, ka nekas viņus neizprovocēs, jo pat tad, kad biju izārdījusi visu istabu un uzvedusies kā mežone, neviens nenāca. Man riebās tas, ka es nezināju, cik ir pulkstenis, jo logi bija aizsisti ar dēļiem. “Pasēdi te, un apdomā, kas tu gribi būt”, Edgars bija teicis. Zobus griežot, es noslīdēju gar sienu un apliku rokas ap ceļiem. Kretīni.

***

Es nebiju ne muskuļota, ne trenētu, kad Džošua mani veda atpakaļ. Viņi visi mani turēja, kamēr es kliedzu un lādējos kā dēmonu apsēsta, cerot, ka kāds mani sadzirdēs, bet te bija mežs, un visiem bija vienalga. Kamēr es viņus nolādēju, viņi man sacīja mierinošus vārdus, un mierināja mani, kas noveda mani pie vēl trakākas dusmu lēkmes. Es biju nolikta uz ceļiem un histēriski tvēru pēc elpas. Manas rokas un kājas bija sasaistītas ar rokudzelžiem, un es jutos kā dzīvnieks striķos. Visi pārējie kaut kur devās un es paliku divatā ar Edgaru. Es negribēju viņam skatīties sejā, jo baidījos, ka viņš varētu nojaukt sienu, ko biju radījusi.

-Mīļā,- viņš sacīja un noglāstīja man vaigu,- Tu esi slimiņa. Tas nav normāli, kā tu uzvedies. Es saprotu, tas bija traģisks zaudējums, un es esmu pie tā vainīgs, bet tu sevi nekontrolē, mazuli,- viņš sacīja un pacēla manu zodu uz augšu.- Tev kādu laiku vajag pabūt vienai un nomierināties. Visi tie uztraukumi un tas viss...- viņš nošūpoja galvu,- Es nedusmojos uz tevi.

-Protams,- es nošņācos,- Kā tu dusmosies uz kādu, kurš dabūja tavus sūda čipus?

-Labosim, tu tos nedabūji. Tie tev bija,- Edgars mierīgi pateica un pacēla mani uz rokām stingrā tvērienā. Pretojoties man sāka sāpēt kājas un rokas, un es padevos,- Man pietrūks tevis. Tiešām,- viņš noskūpstīja man matus un es centos neievemt sev mutē. Aktieris.

***

Es nebiju slima. Es nebiju nekāda psihopāte. Pie tā, ka biju tāda kļuvusi, bija vainīgs viņš pats. Ar mani viss bija kārtībā. Mums ar manu bērniņu viss būs kārtībā. Es attapos smaidam un ātri noņēmu roku no vēdera. Kas tas tikko bija? Kas pie velna? Kas ar mani notiek? Saķērusi galvu es pieliku seju pie ceļiem un sāku kliegt, līdz dzirdēju, ka kāds atver durvis. man sāpēja tik ļoti, ka plīsa vai pušu krūškurvis, un piepeši man uzbruka visas atmiņas. Tās mani dedzināja kā nokaitēta dzelzs uz ādas, un es biju pārbijusies.

-Tagad mierīgi,- kāds sacīja, bet es biju aizmiegusi acis. Sekundi vēlāk es jutu, ka tieku apšļākta ar aukstu ūdeni un sāku spļaudīties apkārt, nesaprazdama, kas notiek.- Nu re.- Bens sacīja un pieliecās pie vannas, maigi glaudīdams man muguru,- Ar tevi viss labi?

Es paraustīju plecus, un noklepojos,- Es nezinu, tas sākās pēkšņi, vienubrīd man likās, ka es joprojām gaidu bērnu, man bija tāda kā.. ticība?

-Tas ir viens no simptomiem nervu sabrukuma gadījumā,- Bens sacīja,- Edgars tevi ir pakļāvis ne mazumam stresu, ko nepieredzējusi psihe var neizturēt. Tāpēc, nevaino sevi.

-Es nesaprotu,- es sacīju un paņēmu dvieli no Bena, lai noslaucītu seju,- Kas ar mani notiek? Vai es jūku prātā?

-Nē, tev vienkārši vajag mieru,- Bens sacīja, un palīdzēja man izkāpt no vannas. Pamanīju nobrāzumus uz rokām un iešņukstējos.- Es atnesīšu plāksterus un nervu zāles, kā ari dzērienu un ēdienu. Pasēdi te, un sasildies,- draugs sacīja un devās prom.

Bija dīvaini, ka šajā istabā bija sava vannas istaba. Es piegāju pie spoguļa un uzmetu sev nožēlojamu paskatu. Tuša notecējusi līdz kaklam, lūpas pietūkušas, mati- slapji un savēlušies, seja bāla un acis aiztūkušas ar sarkanām līnijām pie acābola. Es izskatījos pēc rēga.

-Te ir,- Bens sacīja un nolika man blakus drēbju kaudzīti,- Un sausas drēbes.

-Kāpēc neviens cits neatnāca?- es jautāju. Tagad kad biju atguvusies, tas bija mazliet skumji to apzināties. Bens pasmīnēja. Un uzlīmēja plāksterus man uz rokām, un tās maigi noglāstīja. Puisis man veltīja smaidu un noņēma atrisušu matu šķipsnu man no sejas.

-Jo neviena cita nav mājās,- viņš sacīja un piepeši noglāstīja man vaigu kā to darīja Edgars. Bena acis bija skaistā tonī un es tajās aizmirsos, kad mēs vienlaikus paliecāmies viens otram pretī un nodevāmies skūpstam. Bens mani pacēla sev virsū un stingri turēja sev klāt, bet es jutu to, ka mana sirds dzīst.

Un tas bija tik nepareizi, ka bija pareizi.