Ielu sapņi (63)6

Kādu laiku es vēl sēdēju mājā, kur neviena nebija un tad lēni devos prom. Man nebija skaidrs, ko darīt, kā rīkoties, jo uz zvaniem man neviens neatbildēja. Pat Edgars nē. Un tas mani ne pa jokam satrauca. Es nezināju, kur atradās otras mājas, un nezināju, kā viņus uzmeklēt, un tas mani dzina izmisumā.

-Tad tu parādījies,- kāda balss sacīja un es palūkojos uz meiteni, kura bija atspiedusies pret mašīnu,- Viņi ir prom jau sen. Varēji nemaz nemeklēt.

-Kur viņi ir?-

-Nav svarīgi,- meitene atteica,- Labāk vienkārši seko man, un klusē,- meitene sacīja. Pieglaudu Evanu sev tuvāk un nedroši viņai sekoju,- Man tika uzticēts gaidīt tevi te.

-Kāpēc?- es mulsi jautāju, iekāpjot mašīnā,- Kāpēc tu nevari man atklāt, kur viņi ir?

-Tāpēc, ka man tika pateikts, ka es to nevaru,- meitene atcirta,- Edgars man padeva ziņu, tikko uzzināja, ka tu esi te.- viņa sacīja,- Aiziešu pēc tavām mantām. Sēdi mašīnā.

Es sagumu krēslā. Edgars viņai padeva ziņu, bet mani ignorēja. Kāpēc vispār viņa mani gaidīja? Un kas bija šī jaunā sieviete? Kāpēc Edgars ar viņu komunicēja? Viņa atnesa mazuļa krēsliņu, kur es iesēdināju Evanu, un mantas, ko biju paņēmusi līdzi. Es joprojām biju pārāk apmulsusi, lai runātu, tāpēc cerēju, ka viņa man visu paskaidros.

-Mans vārds ir Šenona,- viņa beidzot iepazīstināja,- Un tagad vari mani uzskatīt par labāko draudzeni, jo es no tevis nedrīkstu atkāpties.

-Kāpēc?-

-Jo Edgars tā teica,- Šenona atteica un sāka braukt,- Tu un mazais tūlīt pat dosieties ar mani uz Vankūveru, kur būsim aptuveni divas nedēļas. Pēc tam  mēs dosimies uz Šveici..

-Kāpēc? Kas notiek?  Paskaidro man, lūdzu,- es viņai izmisīgi lūdzos. Es taču nevarēju uztraukties. Sasodīts. Kas notiek?- Kur ir Edgars?

-Viņš ir prom, slēpjas,- Šenona atteica,- Pagaidām jūs netiksieties.

-Lieliski,- es nošņācos, un Evans ieraudājās,- Un viņš tā vienkārši pameta savu dēlu?

-Bērns ir ar tevi, vai ne?- Šenona sarkastiski pasmaidīja,- Nekas. Mēs kopā tiksim galā.

-Kur ir pārējie? No kā visi slēpjas?

-Ak kungs, kaut man būtu skočs, ar ko aizlīmēt tev muti,- Šenona žēlojās,- Visi ir izklīduši, jo ir atklājies,  ka ir vēl viens čips. Viss. Vairāk man jautājumus neizdod, vai es tevi tiešām pati noslīcināšu savām rokām.

-Es nesaprotu,- es atteicu un sakņupu krēslā,- Kāpēc viņi mani pameta?

-Viņi tevi sargā, muļķe,- Šenona indīgi atteica,- Bet sevi žēlot. Man tas krīt uz nerviem.

-Man ir vienalga, es esmu daļa ģimenes, viņiem vajadzēja man pateikt.

-Edgars teica, ka tu neesi uzticama,- Šenona izspļāva un es sakodu zobus, lai viņai nepateiktu kaut ko indīgu. Viņš tā nevarēja pateikt,- Trīsdesmit sekundes ir klusums. Kas tad nu, mēli noriji?

-Viņš tā nekad neteiktu,-

-Teica gan, un kā vēl,- Šenona pasmaidīja,- Galu galā, cik uzticams var būt cilvēks, kurā ir divi čipi?

-Ko tu teici?- es mulsi pajautāju un Šenona kaut ko izņēma no bāriņa, ko iedūra man rokā tik ātri, ka nepaspēju pat attapties,- Man ir..divi..či...

-Man pietiek,- Šenona vēl pirms iemigu noteica,- Jā, ir, un tagad guli.- viņas balss pagaisa un es iemigu nevēlamā miegā. Tomēr ilgi es nebiju nemaņā, jo jutu ko aukstu pie muguras. Atvērusi acis, pamanīju spožu lampu sev sejā un apcirtos apkārt, lai pamanītu, ka biju uz operācijas galda. Nokāpu no tā un piegāju pie spoguļa, kur pavilku kreklu uz leju un pamanīju iegriezumu virs atslēgas kaula. Kad tam pieskāros, es vairs nejutu čipu..

-Man žēl,- mani uzrunāja pazīstama balss, un es pagriezos pret Edgaru, kurš izskatījās tuvu asarām,- Lūdzu, lūdzu, piedod, es nezināju, ka, es nezināju..

-Kas noticis?-

-Piedod man. Lūdzu, lūdzu,- Edgars mani vāji apskāva,- Piedod man. Es nekad to nevarēšu vērst par labu. Piedod man, es nezināju..- viņš mani saspieda stiprāk.

-Kas īsti ir noticis?- es bailīgi jautāju,- Vai čips?

-Tie abi ir ārā no tava organisma,- Edgars balsij drebot sacīja,- Agnes, bērna nebūs. Man ļoti žēl...