Ielu sapņi (5)0

-Tu joko,- es nomurmināju, un Džošua nespēja nesmaidīt,- Par tādām lietām nejoko.- mana balss bija mierīga par spīti tam, ka iekšēji manī mutuļoja dusmas un sāpes.

-Jā, tiesa,- Džošua atzina,- Gribēju tev padarīt to vieglāku.

Sprādziens.

-VIEGLĀKU?- Es viņam uzbļāvu,- Nepietiek ar to, ka esmu šeit pret savu gribu, tu vēl turpini man melot un mani biedēt? Tu esi izdzimtenis. Es jūs neieredzu.

-Tas ir labi,- Džošua palika pie sava,- Mūs ir jāienīst, un no mums ir jābīstas, bet tu, lellīt,- viņš paliecās man tuvāk,- Labāk nelec acīs. Citādāk tev cauršaus ne tikai kāju, bet arī galvu. Iesaku nejokoties. Tagad tu esi mana tēva īpašums. Punkts.

-Es esmu cilvēks, nevis lieta,- es dusmojos pretī,- Un izbeidzat pret mani tā izturēties,.- acīs sāka grauzt asaras, bet neļāvu tām noritēt pāri vaigiem.- Es neesmu ne pie kā vainīga. Un vispār, kāpēc jums vajag mani? Es esmu parasta meitene.

-Nu tevī kaut kas ir, ja jau sencis samaksāja tādu žūksni,- Džošua vienaldzīgi paraustīja plecus un nožāvājās,- Jebkurā gadījumā, esmu pārguris. Un man šodien ir pieticis darāmā. Es. Eju. Gulēt.

-Un kur gulēšu es?-

-Suņa būdā,- Džošua atcirta,- Man likās, ka tu esi daudz jaukāka, bet nē. Tāpēc droši var izgulēties uz dīvāna, čau,- Džošua atgrūda krēslu un devās uz augšstāvu. Telpā paliekot vienai, sajutos pavisam nelāgi un apliku rokas ap krūtīm. Te nu bija. Es biju viena pati.

Viena pati. Šī doma pāršalca prātu kā okeāns piekrasti paisuma laikā. Es varēju izmukt. Bet tad atcerējos, ka man ir trauma, un es fiziski nevarētu piecelties. Atgāzu galvu pret atzveltni un aizvēru acis. Arī man bija par daudz vienai dienai.

Sapņoju, ka esmu mājās. Sēdēju pagalmā uz vecmāmiņas austās segas, un lūkojos uz šūpolēm, kuras tā arī nekad nebijām lietojuši. Bleiks manās atmiņās bija saglabājies visās niansēs. Tad viņš piecēlās, noglāstīja man galvu un neatskatoties aizgāja. Sāka līt lietus, un es sajutu aukstumu pāri kauliem. Manas acis ar joni atvērās.

-Kas pie velna,- es iesaucos, slaucīdama ūdeni nost no sevis. Džošua iemeta pudeli miskastē un uzkrītoši skaļi atgrūda krēslu, uzlika kājas uz galda, un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-Pietiks gulēt, dusošā skaistule, tev ir jāiet uz skolu,- Džošua bija ar kaut ko neapmierināts. Dzirdot, ko viņš sacīja, es sāku smieties.- Par ko tu ņirdz?

-Kāda skola, ja es esmu ar bandītiem?-

-Tā lūk. Tēvs teica, es izdarīju.- Džošua pieliecās un uz galda nometa maisu,- Tās ir vienas meitenes drēbes. Ja labi uzvedīsies, dabūsi vēl. Tagad ātri, marš uz skolu.

-Kā tad,- es nošņaukājos,- Negāju uz skolu Bronksā, neiešu arī tagad.

-Iesi,- Džošua pašapmierināti nosmīnēja, un pielika telefonu pie auss.- Pati izvēlējies. Tev būs pazemojošāk...- viņš nosmīnēja un pievērsās zvanītājam,- Šon, Te Džošua. Spītalīgā salātlapiņa atsakās iet uz skolu. Ok. Labi, gaidam.- viņš atvienoja sarunu un paliecās man tuvāk,- Dari, kā es lieku. Pagaidām esmu vēl jauks.

-Jauks,- es nosprauslājos.- Pats mīļuma iemiesojums.

-Nu jā, mēs ar tēti esam salīdzinoši maigi. Bet pagaidi, kad pie tevis nāks klienti. Tad redzēsim, kas ir maigs,- Džošua pastūma maisu manā virzienā.- Pēc skolas tev ir pirmais klients. Brīdinu, viņš ir agresīvs.

-Kas par klientu?-

-Tu esi prece, kā tu nesaproti?- Džošua iesita sev pa pieri ar plaukstu, it kā skaidrotu kaut ko idiotam, par ko, visticamāk, viņš mani arī uzskatīja,- Tu esi te, lai apmierinātu klientus. Viss. Saruna beigusies.- Džošua pastūma drēbes man vēl tuvāk,- Ja tu nevilksi mugurā, es tev roku salauzīšu,-

Viņam spītējot, iekodu lūpā, un stingri skatījos viņam acīs, cieši sakrustojusi rokas. Džošua nošūpoja galvu un satvēra manu roku, kur nogāza mani zemē, un, sāpīgam krakšķim atskanot, salauza man roku. Es pat nepaspēju viņam iesist. Mani pārņēma asas sāpes gan kājā, gan rokā, un es sāku kliegt tā, it kā mani plosītu elles liesmas.

Un tā arī bija. Es biju nonākusi ellē.