Ielu sapņi (48)9

Nakts ar Edgaru bija neaizmirstama. Sākotnēji es mulsu un kautrējos, tomēr viņu, tas, šķiet, pat vairāk iepriecināja un viņš nebeidza bārstīt komplimentus. Viņš mani mīlēja. Es to jutu, kā tas nebija ar Aidenu. Pat pēc tam, kad gulējām, es jutu viņa pieskārienus uz ādas, un pat miegā viņš mani neatlaida. Viņš turēja mani sev cieši piespiestu klāt, un mani nemulsināja fakts, ka esam kaili. Es biju laimīga. Līdz brīdim, kad sapratu, kas Edgaram bija aiz ādas. Mēs neizsargājāmies, un viņš darīja visu, lai es par to nedomātu līdz šim brīdim. Tad es vairs nespēju aizmigt. Man pretī bija logs, kur varēja manīt melnās debesis, kur bija izkaisītas zvaigznes. Viņš to tik ļoti vēlējās, bet viņa cerībām nebūs attaisnojuma. Rīt es viņam to pateikšu. Centos domāt par kaut ko pozitīvu, piemēram, par kāzām. Es par to sapņoju kopš bērnības, kad vēl domāju, ka mani sauc Klēra Nikola. Es sapņoju vilkt baltu, garu, garu kleitu ar garu šlepi, un būt visu apbrīnas objekts, un apņemt par vīru savu mīļoto. Un te nu viņš bija. Apskāvis mani, pieglaudis cieši klāt, un gatavs uz visu manis dēļ. Šī bija mana jaunā dzīve. Agneses Pārkeres jaunā dzīve. Es biju gatava samierināties ar visu, ko liktenis mums liks priekšā, jo man blakus būs mana īstā mīlestība. Mans spēks. Mans enkurs. Edgars man deva visu, par ko meitene varētu sapņot. Un pirms es aizmigu, es sapratu, ka pasakas mēdz piepildīties. Mana dzīve bija labākais uzrakstītais romāns, manuprāt. Es jutos pasakaini.  Aizvēru acis un iekārtojos ciešāk sava mīļotā vīrieša rokās. Agnese Pārkere. Edgara Pārkera sieva. Te bija mana ģimene. Un te sākās mans jaunais sākums. Ar šo domu es mierīgi aizmigu. Viņa roku sargāta.

***

No rīta mēs uzreiz devāmies kopā dušā, kur mans mīļais sagādāja man labāko dušu kopā, kāda man jebkad bijusi. Viņš mani ietina dvielī un pat izžāvēja manus matus. Es jutos ļoti, ļoti mīlēta. Kamēr viņš apģērbās, es pamanīju neskaitāmus maisus, uz kuriem bija veikalu emblēmas.

-Es jau tev teicu, ka atvedu dāvaniņas no Tokijas,- Edgars sacīja,- Es uzzināju tavu izmēru. Ceru, ka tev patiks.

-Man patiks,- es smaidot atteicu un paņēmu maisu, uz kura bija uzdrukāta panda. Izņēmu no tās skaistu kleitu, kura nelīdzinājās nekam, kas būtu bijis manā garderobē. Pirms to uzvilkt,  atcerējos, ka agrāk nēsāju puiciskas drēbes. Un tagad es tiku tērpta kleitās un biju bagāta. Bet ne jau bagātība bija galvenais. Man bija ģimene. Man beidzot bija ģimene un skaista un laimīga dzīve. Nu.. gandrīz.  Kleitiņa it kā radīja iespaidu, ka tā ir no divām daļām- no korsetes un melniem svārkiem, kam pa vidu bija miesaskrāsas jostiņa. Uzvilku to mugurā un apgriezos apkārt, ļaudama audumam noplandēt. Man tā ļoti patika. Tā nebija ne par glaunu, ne par prastu. Tā bija lieliska.

-Tev patīk,- Edgars viltīgi smaidot sacīja un aplika rokas man apkārt. Būdams daudz garāks par mani, es jutos maza viņam blakus. Spogulī mēs izskatījāmies kā fantāzijas pāris. Gara auguma puisis un maza meitene. Un man tas patika.- Burvīgs skats.- viņš gandrīz nomurrāja un noskūpstīja man vaigu.- Mana mīļā princesīte.- viņš nodūdoja.- Bet uzvelc kaut ko vienkāršāku. Te ir daudz vīriešu, man negribas, lai viņi redz to, kas paredzēts manām acīm.

-Skaudība māc?- es viņu paķircināju.

-Jā, vai aizdosi man kādu savu kleitu? Man aptrūcies ko vilkt.-

-Ķēms,- es iedunkāju viņu vēderā.- Ko tad man vilkt?

-Uzvelc to, kas ir šeit,- viņš paņēma vienu no maisiem un pasniedza man. Tajā bija ziedu rakstu svārki un pelēks, vienkāršs krekliņš. Apģērbos, uzvilku kedas un izķemmēju matus.

-Tā jau labāk,- viņš noņurdēja un, noskūpstījis man kaklu, viegli uzsita man pa pēcpusi,- Man patīk tavs dibens. Tāds pufīgs.

-Man nav liels dibens,- es uzmetu lūpu, ko viņš noskūpstīja.- Un man gribas ēst.

-Tad es tev kaut ko pagatavošu,- viņš solījās un saņēma manu roku savējā. Mēs kopā nogājām lejā, kur Bens maigojās ar Lindu gandrīz nepiedienīgā manierē. Ignorēdami abus, mēs iegājām virtuvē, kur valdīja nevainojama kārtība. Es apsēdos pie galda, bet mans topošais vīrs rakņājās pa ledusskapi. Es uzmetu skatu Lindai un Benam, un pie sevis pasmaidīju. Laikam meitene būs iekarojusi puiša sirdi.

Kamēr biju aizdomājusies, man priekšā tika nolikta paplāte, nokrauta ar ēdienu. Uz tās bija zeltaini brūnas plānās pankūkas, “Marss” saldējuma bundža, šokolāde un zemenes, un banāni. Man iegurkstējās vēders un es uzliku saldējumu uz pankūkām, kas kārdinoši izkusa uz siltajām pankūkām.

-Bens lieliski gatavo pankūkas,- Edgars sacīja,- Kad vien neguļ ar Lindu, viņš ir labs pavārs.

Es nokodos gabaliņu pankūku un atzinīgi pamāju. Pankūkas bija brīnumgardas. Klusumā mēs paēdām, kad sadzirdēju, ka raud Evans. Edgars nosēdināja mani vietā, un pats aizgāja pie dēla, likdams man apēst brokastis. Grauzu šokolādi, un skatījos laukā pa logu, kur ausa rīts. Nespēju noticēt, ka viss bija tik ļoti mainījies uz labo pusi. Es un Edgars bijām vienoti un nešķirami.

-Labrīt, gnīda.- virtuvē ienāca Leila,  kura turēja Eliota roku. Eliots uzmeta man žēlu skatienu, un samīļoja savu mīļoto,- Nu labi, jau labi,- viņa nopukstēja,- Labrīt, Agnese.

-Labrīt, Leila,- es atsveicināju,- Un labrīt arī tev, Eliot.

-Labrīt,- Eliots atteica.- O, pankūkas. Super.- viņš iesaucās un sāka kraut porciju sev un Leilai,- Meitenes, jums šodien uzdevums,- Eliots ar pilnu muti sacīja,- Jums jādodas iepirkties.

-Ko?- mēs reizē iejautājāmies, un tad apmainījāmies ar skatieniem.

-Mums ir savas darīšanas,- Eliots atteica,- Bet jums jāiepērkas kāzām.

-Jau?- es izbrīnīti vaicāju.

-Nu ja,- puisis atteica,- Tu taču pati visu izplānoji,- viņš pasmīnēja. Apmulsusi saraucu uzaci.- Tas plāns pie kā tu strādāji. Edgara un Nikolas kāzas. Tās ir tavas kāzas, muļķīt.