Ielu sapņi (45)8

Es biju palikusi vienīgā. Visi pārējie bija devušies mājup, jo no Čikāgas bija jābrauc trīs stundas. Gadīgais personāls man sagādāja pledu, ar ko apsegties un es sēdēju uz krēsla, gaidot atbildes. Tika samaksāta milzu summa, lai es varētu te palikt, bet tas bija to vērts.

Man bija jāzina, kas notiek ar Edgaru.

Es biju pie visa vainīga. Pie tā, ka es ienācu viņa dzīvē un pazudu, kad man vajadzēja viņu uzklausīt. Es nebiju viņam klāt, un es viņu gandrīz nogalināju. Tas bija tūkstoškārt sliktāk, nekā tas, ko viņš izdarīja. Turklāt bija vēl problēmas. Tā, kā Sonja bija pazudusi bez pēdām, un, iespējams, mainījusi identitāti, Evans bija kļuvis par bāreni, un sociālie institūti bija sākuši izmeklēšanu par iespējamo adopcijas procesa uzsākšanu, jo mazulim nebija ģimenes. Tēvs nebija pie samaņas, māte pazudusi, un neviena cita radinieka. Kopēji ar ģimeni nolēmām, ka es būšu Evana māte. Džošua apsolīja palīdzēt nokārtot dokumentus. Es negrasījos sagandēt mazajam dzīvi. Es viņu mīlēju, un mīlēju viņa tēvu, kā sevi pašu. Tomēr doma, ka būšu māte, mani biedēja. Man bija darbs, jauna dzīve, un tagad.. nekā. Man atkal viss bija jāsāk no nulles pozīcijas.

Piecēlos kājās un izstaipījos. No kabatas izņēmu monētas un piegāju pie kafijas automāta. Nopirku kafiju, apsēdos savā vietā, un centos fokusēties uz to, lai neizmestu plastmasas krūzi no rokām. Es vairs neatceros, kura kafija šī pēc kārtas bija, bet no kofeīna daudzuma organismā man bija sākusies trīce. Es gribēdama nevarētu aizmigt. Un es arī negribēju.

-Vēberes jaunkundze,- ārsts mani uzrunāja un es tūdaļ biju uz vakts. Vīrietis izskatījās saguris, tomēr izskatījās, ka viņš neko sliktu nevēstīs,- Vēbera jaunskungs pašlaik izguļ zāļu dozu. Nevajadzētu viņu pārlieku uztraukt, tāpēc, varbūt jums labāk būtu doties mājās..

-Es nevaru viņu pamest, dakter,- es sacīju,- Es palikšu tepat. Līdz rītam.

-Mēs baidāmies, ka viņu varētu izbiedēt jūsu klātbūtne,- ārsts bijīgi sacīja,- Viņš pārdzīvoja smagu šoku, kā rezultāts bija īslaicīga sirdstrieka. Tas mēdz gadīties nervu pārslodzes dēļ.

-Es saprotu...- klusi atbildēju,- Vai viņš kādreiz būs tāds kā agrāk?

-Ar laiku, jā,- ārsts paziņoja,- Pozitīva atmosfēra, mīloša ģimene, atbalsts..

-Protams,- es atteicu,- Protams. Tas viss būs.

-Bet viņš nedrīkst ne par ko satraukties. Tas var izsaukt nervu sabrukumu. Viņam tiks izrakstītas spēcīgas zāles, kas palīdzēs viņam tikt uz kājām. Pagaidām, vismaz vēl divas trīs dienas viņam jāpaliek ārstu uzraudzībā. Redzēsim, kā viņš reaģēs rīt. Pašlaik varat pagulēt.

-Paldies, dakter,- es pateicos.- Paldies jums.

-Tas ir mans darbs. Labunakti.- ārsts novēlēja un devās prom. Atspiedu galvu pret sienu un uzrakstīju Džošua īsziņu, paziņojot verdiktu. Es zināju, ka viņi gaida. Nespēdama novaldīt smaidu, es aizvēru acis un izlikos, ka guļu. Viss būs labi. Viss būs labi. Viss... būs.. labi..

***

Trīs dienas es neatkāpos no viņa ne soli, izņemot brīžus, kad vajadzēja aiziet paēst, padzerties, nomazgāties un citādi. Es vedu viņu laukā ratiņkrēslā un stāstīju viņam par visu, kas notiek. Šad un tad viņš man atbildēja, un mani atpazina, bet reizēm.. tā nebija. Viņš bija kā dārzenis. Bet es viņu mīlēju vēl stiprāk. Pašlaik mēs sēdējām uz viņa slimnīcas gultas un es viņam baroju siera nūdeles ar sēnēm, ko ģimene bija sagādājuši. Tas bija viņa mīļākais ēdiens.

-Kāpēc tu atgriezies?- viņš miegaini vaicāja, un lēni palūkojās uz mani,-  Es tev darīju pāri, es nogalināju..- es satvēru viņa lūpas neļaujot viņam turpināt.

-Nedomā par to,- es sacīju un noglāstīju viņam vaigu,- Es tev piedodu.

-tev nevajadzētu,- viņš attrauca un atvēra muti, lai apēstu nūdeles.- To darīt..

-Tā dara, ja mīl,- es sacīju un noskūpstīju viņam vaigu.- Tagad tu no manis netiksi vaļā.

-Man tikai vajadzēja sajukt prātā, ja?- viņš pirmoreiz pasmīnēja. Noliku tukšo bļodu un cieši viņu apskāvu.- Tu esi tik silta...

-TU arī,- es atteicu,- Rīt mēs brauksim mājās.

-Beidzot,- viņš atteica un viņa acis sāka vērties ciet. noguldīju viņu gultā, apsedzu un glaudīju viņa muguru, kamēr viņš iemiga. – paliec..

-Es palikšu,- es apsolīju un noskūpstīju viņam deniņus.- Es nekur neatkāpšos.

Dzirdēju durvis nočīkstam un pa tām ienāca kāda meitene, kurai mugurā bija ļoti īsi svārki un apspīlēts tops. Viņas mati bija sakārtoti copē un viņa izskatījās ne vecāka par divdesmit gadiem.

-Kas tu esi?- es mulsi apjautājos. Viņa bija tik ļoti... līdzīga man. Matu krāsa, augums, stils.. acu krāsa.. viņa bija kā mana dubultniece.

-Edgara bijusī sieva, un kas esi tu?- viņa sarauca uzaci un uzlūkoja mani ar naidu.