Ielu sapņi (41)3

-Bet čips ir drošībā, kamēr Aidens ir dzīvs,- es sacīju,- Viņam nav jāmirst tagad.

-Agnese, es zinu, ka tu mīli viņu, bet ir lietas, kas ir jādara,- Edgars noskūpstīja dēla galviņu un noguldīja mazo gultiņā,- Tieši tādu pašu upuri kā nesa Sonja savas māsas labad. Dažreiz ir jādara tas, ko negribas.

-Bet mēs taču Sonju atgūsim, vai ne?- es jautāju,- Jūs par viņu cīnīsieties, vai ne?

-Nē, Agnese, necīnīsimies,- Edgars klusāk piebilda,- Tas bija darījums. Viņa zināja, ko dara.

-Un Evans? Kā ar viņu?- Es izmisīgi jautāju, palūkodamās uz mazuli gultā,- Viņam vajag māti.

-Viņam ir māte,- viņš uzmeta man mīļu skatienu,- Agnese, mīļā, es jau redzu, ka tu mīli manu dēlu. Un tev nav par ko uztraukties. Viss būs labi,- viņš uzlika rokas man uz vaigiem un ielūkojās acīs,- Tev nav jāuztraucas par to, ko tu nevari mainīt. Tev ir jādomā par kleitu, ko tu vilksi uz mūsu kāzām, un lietām, ko mācīsi mūsu dēliņam,- viņš noskūpstīja man pieri,- Tagad dodies gulēt. Šī bijusi gara diena.

-Tā arī darīšu,- es viņu samīļoju,- Un ko darīsi tu?

-Iešu aprunāties ar Aidenu,- Edgars godīgi sacīja,- Pēc kādas stundas likšos tev blakus. Es mīlu tevi.

-Es tevi arī,- sacīju un pasmaidīju, kad viņš noskūpstīja manu lūpu kaktiņu.  Izgāju no istabas un devos uz savu istabu, pa ceļam novelkot drēbes. Kaila iegāju dušā un centos noskalot no sevis visu slikto, kas šodien bija noticis. Izmazgāju matus, sapinu tos bizē, mugurā uzvilku topiņu uz lencītēm un bokseršortiņus, un ielīdu zem segas, iemigdama ātrā miegā. Pēc kāda laika jutu, ka Edgars pievelk mani sev klāt, un jutos vēl drošāk un labāk. Es jutos mīlēta.

***

Pamodos moža un izgulējusies. Kārtīgi izstaipījos, atpinu matus, kas nu bija lokaini un iepūtu tajos mazliet lakas. Mugurā uzvilku melnu kreklu un džinsu šortus un pāri adītu kardigānu. Devos uz virtuvi, kur neviena nebija, un apjuku. Vai tad nebija brokastu laiks? Ielēju sev glāzi apelsīnu sulas un atradu pie ledusskapja zīmīti, kuru noplēsu, un, atspiedusies pret leti, sāku lasīt.

“Izbraucām. Būsim vēlāk. Pieskati māju.”

-Mīļais, mīļais,- es nošūpoju galvu,- Tu laikam nekad mani nepaņemsi līdzi. Dažreiz, tu mani par daudz sargā...

-Ko tu te rukšķi?- virtuvē ienāca samiegojies Bens,- Labrīt. Brokastis sataisīsi?

-Nu protams,- es noņurdēju,- Ļauj minēt, tu esi mans misters aukle, vai ne?

-Bosa pavēle. Es pieskatu tevi, tu pieskati Evanu,- puisis pastāstīja,- Nu kā tad būs ar brokastīm?

-Evans, sasodīts,- es nolamājos, noliku glāzi un steidzos uz istabu pie mazuļa, kurš gulēja gultiņā, izpletis rociņas un žēli raudāja. Paņēmu mazo uz rokām un pieglaudu sev klāt, un viņš uzreiz nomierinājās.- Viss ir labi, mīļumiņ, tētis drīz būs atpakaļ. Un arī mammīte būs. Es par to parūpēšos,- es apsolīju un noskūpstīju bērna pierīti. Viņš smaržoja tik labi. Pēc tīrības un saldumiem. Noliku viņu uz pārtinamā galdiņa un Evans sarauca sejiņu.- Tūlīt nomainīšu tev pamperi, un viss. Tikai drusciņ jāpgaida.- es samīļoju mazo cilvēciņu un ātri nomainīju pamperīti. Uzvilku viņam arī citu rāpulīti un ar mazuli rokās devos uz virtuvi, kur Bens jau šiverējas. Apsēdos uz krēsla un pieglaudu Evanu sev klāt, nespēdama beigt smaidīt.

-Es krustdēlam sataisīju piena maisījumu,- Bens sacīja, norādīdams uz pudelīti uz galda,- un tūlīt sagatavošu kaut ko arī mums. Piemēram, nutellas kēksiņus?

-Man gribētos kaut ko sāļāku,- es sacīju un sāku barot Evanu. Puisēns skatījās uz mani ar tēva acīm un es sāku viņu iemīlēt arvien vairāk un vairāk. Es pati gribētu būt māte.

-Tad uztaisīšu savas firmas brokastis,- Bens lielīgi sacīja. Kamēr Evans zīda pudelīti, es domāju, kur visi palikuši, jo mājā, izņemot Bena trakošanu pa virtuvi, nebija ne skaņas. Līdz brīdim, kad atvērās durvis un pa tām ienāca Kriss, kas bija šausmās saķēris galvu. Evans bija izdzēris pudelīti un es pārliku mazo pāri plecam, lai sagaidītu atraudziņu un piegāju pie drauga, lai uzzinātu, kas noticis.

-Kriss, kas notika? Es nekad tevi tādu neesmu redzējusi,- es sacīju, aijājot Evanu sev rokās. Kriss nopurināja galvu pa labi, pa kreisi un apsēdās uz dīvāna.- Kriss?

-Tavs Aidens piekrita operācijai,- Kriss sacīja, knapi valdīdams asaras,- Viņš piekrita to darīt uzreiz, un teica, ka viņam tāpat jēgas dzīvot nav,- viņš knapi izmocīja vārdus,- Viņš bija mans labākais draugs, Agnes,- Kriss sāka raudāt,- Viss tā sūda čipa dēļ... viss..

-Čips tur bija?- es bailīgi jautāju. Kriss papurināja galvu.- Un Aidens?

-Miris. Bezjēdzīgā nāvē.- Kriss nomurmināja,- Edgars zināja, ka čipa tur nav. Viņš vienkārši gribēja atbrīvoties no konkurenta attiecībā uz tevi.