Ielu sapņi (34)6

Kamēr Linda nodarbojās ar matu krāsošanu, domāju par bildi manā kabatā. Tajā bija atainots zīdainis ar parakstu “Agnese Vēbere. 1995.” Mana dzimšanas fotogrāfija. Kāpēc tā bija zem gultas, ar apgrieztu rāmīti? Kāpēc kāds to slēpa?

-Gatavs,- Linda sajūsmināti sacīja un es uzmetu skatu spogulim, kur manu gaišo matu gali nu bija sarkanīgi rozā tonī, liekot man izskatīties jaunākai, nekā biju. Taisnību sakot, man tas patika. Tas bija vienīgais krāsainais elements manā tēlā. Apbrīnota es pieskāros matu galiem, un pasmaidīju,- Tev patīk?

-Ir citādi, bet, jā, man patīk,- es palūkojos uz meiteni un viņu apskāvu,- Paldies.

-Domāju, ka tev noderētu mazliet krāsas,- meitene apmierināti sacīja,- Kad matus saņemsi astē, efekts būs grandiozāks. Tonis ar laiku izmazgāsies, un būs pakāpenisks tonējums, no tumšāka uz gaišāku.

-Izskatās tiešam labi, paldies,- es vēlreiz pateicos, un centos nedomāt par fotogrāfiju man kabatā,- Klau, kam pieder šī istaba?

-Tā bija Edvarda, bet tagad pieder man un Benam, kāpēc jautā?-

-Tāpat vien,- es samelojos. Tātad to slēpa Edvards. Bet... kāpēc?- Ko darīsim tālāk?

-Varētu sacept kaut ko garšīgu,- Linda ierosināja,- Piemēram, ar kūku.

-Kūku?-

-Jā, laima kūku ar putukrējumu,- meitene sapņaini noteica,-  Vai arī varam pasauļoties. Vai arī nedarīt neko kā Bens,- viņa noburkšķēja zem deguna un mīlīgi piesarka. Es pavīpsnāju.

-Tev Bens patīk, vai ne?- es jautāju, un Linda piesarka vēl košāk.

-Ļoti,- viņa atzinās,- Bet viņam es neinteresēju, viņam patīk Sonja.

-Tu jau vari cīnīties par viņa uzmanību,- es ieteicu,- Edgars cīnījās par manu uzmanību ļoti ilgi, un tagad..- es atviegloti uzelpoju,- Kad es ļaujos, es jūtos labāk.

-Bet vai viņam bija konkurence?- Linda šaubīgi minēja un viss, kas mani iepriecināja šo divu dienu laikā salūza kā stikls, ko izsit. Manas rozā brilles uz pasauli nokrita, un es atcerējos par Aidenu. Cilvēku, ar kuru es vēlējos saistīt savu dzīvi uz mūžiem, un kuru mīlēju.

-Nebija,- es klusāk atteicu, un devos ārā no istabas,- Man vajag pabūt vienai.

-Pagaidi,- Linda lūdza,- Pirms tu aizej, pasaki man, ko man darīt, lai Džošua mani pamana.

-Uztaisi kūku,- nevērīgi noteicu un izgāju no istabas.- Vīriešiem mīlestība iet caur vēderu,- es uzsaucu un steigšus devos uz savu istabu. Aizslēdzu durvis, iekritu gultā un sāku mežonīgi raudāt. Kā es varēju aizmirst Aidenu? Viņš tika apglabāts, un kā uz burvju mājiena es padevos Edgaram. Tas bija necienīgi un pretīgi no manas puses, un es biju noskaitusies uz sevi kā vēl nekad. Turpināju ar asarām slacīt spilvenu, līdz iemigu sapnī, kas bija labāks par realitāti.

***

Todien spīdēja saule. Es, Melisa un Kristīne bijām aizbraukušas uz pludmali un nevērīgi vaļājāmies uz dvieļiem, žūstot no okeāna radītā mitruma. Ūdens bija fantastisks, un saulīte jauki cepināja, turklāt bija vasaras brīvlaiks pēc liecību izdošanas. Es beidzot varēju atpūsties.

-Palūk tur,- Kristīne iesaucās un es miegaini pavēru acis,- Tur ir smuki volejbolisti.

-Man vienalga,- es pusmiegā noburkšķēju,  un jutu triecienu pret muguru,- Au, Johaidī.

-Piedodiet,- kāds puisis atvainojās un paņēma bumbu, kas mētājās man blakus,- Neveiksmīga serve.

-Jāskatās, kur servē,- es nīgri noteicu,- Tagad man tur būs zilums.-

-Es ļoti atvainojos,- puisis sacīja,- Vai ir kāds veids kā varu atdarīt nodarīto?

-Izmaksājiet viņai Starbucks kafiju,- Melisa smejoties ieteicās, un es uzmetu viņai niknu skatienu,- Ķirbja garšvielu latē, precīzāk sakot.

-Vai būsiet ar mieru?- puisis galanti jautāja, un es beidzot viņu noskatīju. Labi trenēts augums, burvīgs smaids, un iekāres dzirkstīte acīs, mani uzlūkojot.- Mani sauc Aidens.- puisis iepazīstināja un pastiepa man roku,- Tātad, vai pieņemsiet manu piedāvājumu?

-Ja tu mūs ņemsi līdzi un savus draugus, tad jā,- Kristīne smejoties atteica. Arī es pasmaidīju un paspiedu puiša roku, juzdama dzirkstelītes, kad mūsu ādas saskārās. Puisis mani pierāva kājās un uzsauca saviem draugiem. Mēs ar meitenēm paņēmām mantas un devāmies uz tuvējo Starbucks kafejnīcu, iegūdamas sev trīs jaunus draugus. Un tas bija sākums burvīgai draudzībai.

-Klēra,- mans sapnis pārtrūka un es sadzirdēju Aidena balsi. Skats izmainījās, un nu es atrados kapsētā, pie viņa kapa, un puisis bija notupies man pretī,- Man tevis trūkst.

-Aiden,- es gandrīz iesmilkstējos,- Piedod man, piedod, ka tev vairs...

-Kuš, mīļā, tā nav tava vaina,- viņš sapnī uzlika roku man uz vaiga un notrausa asaru,- Bet nāc man līdzi. Man ir vientuļi,- Aidens lūdza.- Lūdzu..

-Kā? Kā lai es tev nāku līdzi?-

-Dod man savu roku,- Aidens sacīja un pastiepa man savu roku. Es pacēlu roku un pastiepu to viņam pretī.

***

-AGNESE, ATTOPIES,- Bendžamins kliedza un es jutu ūdeni mutē,- Ātrie jau ir ceļā, viss būs labi, turies, atver acis,- Bendžamins turēja manu galvu un es attapos, ka esmu vannas istabā. Noklepojos un paskatījos uz savām roku locītavām, kuras asiņoja un asiņaino vannu man apkārt.

-Nē,- es iekliedzos,- Es gribu pie viņa, ļauj man nomirt, ļauj,- es kliedzu, spirinoties Bena rokās,- Ben, lūdzu.. es gribu pie Aidena, viņam mani vajag, lūdzu..

-Kuš, kuš, kuš.. mierīgi,- Bens mani centās mierināt. Mana apziņa sāka lēnām pagaist, un es sāku slīdēt asiņainajā ūdenī.- Ne, nē, nē, Klēra, turies,  tu esi mums vajadzīga,- puisis sacīja, un mana apziņa sāka pagaist.

-Viņam ir vientuļi bez manis,- es vāji izmocīju, skatoties Benam acīs,- Aidenam mani vajag.

-Viņš ir miris, Agnese, attopies,  ko tu dari?- Bena acīs sametās asaras,- Kāpēc tu centies izdarīt pašnāvību?

Es atgāzu galvu pret vannas malu un aizvēru acis.

Es mīlu tevi.