Ielu sapņi 2. Alīse (1)10

Emīlijai mājās došanās bija citādāka nekā man, jo mana māsa un ģimene satika lieliski.Kā nu ne, Emīlija nebija draugos ar ienaidniekiem un nepalika no viņa stāvoklī. Emīlija nebija nepilngadīga un nepieredzējusi. Emīliju tētis neienīda kā mani. Tikai mamma mani saprata, jo viņa bija gājusi cauri kam līdzīgam. 

Es iegāju mājās, kur kā ierasts risinājās jautrība, un devos uz savu istabu. Aizvēru durvis un atgāzos gultā, paņemdama spilvenu sev klāt. Aizvēru acis un grasījos gulēt, kad kāds ienāca istabā. Es protestā norūcos. 

-Tas esmu tikai es,- Tailers sacīja un apsēdās man blakus. Viņam klēpī bija paplāte ar kūpošu bļodiņu tomātu zupas ar grauzdiņiem, un ananāsu sulu.- Tētis pagatavoja vakariņas. 

Es nosprauslājos un pagriezos pret viņu.- Man pazuda apetite.Kāpēc tu nevari būt normāls brālis un samelot? 

-Tāpēc, ka tētis grib ar tevi izlīgt,- Tailers sacīja un nedaudz mani pastumdīja,- Nu paēd. Tas ir vajadzīgs bērniņam. 

Es norūcos un tomēr paņēmu zupu, kas jau pēc pirmās karotes garšoja pēc "vēl".- Paldies. 

-Nav par ko,- Tailers atteica,-Starp citu, es iesildīju augsni.Tētis grib ar tevi parunāt. 

-Kad viņam pielēks, ka es ar viņu nerunāju? 

-Šoreiz tā bija pavēle,- Tailers noteica,- Iešu pie mammas. Viņa kārto bērnistabu mazajam. 

-Nodevējs,- es noburkšķēju un izdzēru sulu, pasniedzot brālim netīros traukus,- Mīlu tevi. 

-Mīlu tevi arī, mazā,- brālis sacīja un sabučoja man pieri, un izgāja pa istabas durvīm, pa kurām gandrīz tūlīt ienāca mans tēvs. Saviebos un saliecu ceļus, un uzliku spilvenu pāri vēderam. 

-Esi paēdusi?- Edgars jautāja, iesākot sarunu,- Alīse, mums vajag parunāt par to tur.. 

-Nesauc manu bērnu par to tur,-es aizrādīju.- Es jau tev teicu, abortu es netaisīšu. 

-Alīse, tev ir sešpadsmit gadu, tu nevari būt māte,- Edgars nosēdās man blakus gultā.- Un kur nu vēl no cilvēka, kā Leo.- viņš piebilda,- Tu esi mana meita, es tevi vienmēr esmu mīlējis, bet kur es tik smagi kļūdījos, ka tu nopludināji visu informāciju ienaidniekiem, un vēl nēsā viņējo bērnu? 

-Tēt, tā nav,- 

-Alīse,- tētis mani apturēja,- Šoreiz mēs visi esam vienisprātis. Tevis pašas drošībai un ģimenes drošībai tu jau rīt dosies pie ārsta,un tiksi no tā mēsla vaļā,- Edgars piecēlās kājās,- Tev tā būs labāk. 

-Pazūdi no manas istabas,- es viņam uzkliedzu. Tētis nošūpoja galvu un izgāja no istabas, aizcirzdams durvis aiz sevis.Es izplūdu asarās un paslēpu galvu spilvenā. Viņi tevi nepazīst.. es domās sacīju..Viņi neko nesaprot,Leo nebija ienaidnieks.. Un es neļaušu viņiem atņemt vienīgo, kas man no Leo ir.  

-Alīse,- istabā ienāca mamma un es sāku raudāt vēl gaužāk. Nu kāpēc tieši šodien visiem vajadzēja gāzties manā privātajā telpā?- Nāc šurp,- mamma man nogūlās blakus un apskāva mani, un sabučoja man pieri kā bērnībā. Pieglaudos viņai klāt, un pārtraucu raudāt.- Mīļo meitiņ, neraudi, man sāp, ka tu raudi. 

-Kāpēc tu ar viņu esi kopā, mammu,- es aizsmakusi jautāju,- Viņš ir kroplis,izdzimtenis.. 

-Meitiņ, viņš ir tavs tēvs, un viņš grib tevi sargāt.- Mamma sacīja,- Viņš jūs trīs mīl vairāk par visu uz pasaules, un nespēj pieņemt, ka viņa jaunākā meita ir sākusi pati savu dzīvi, mazliet citādākā taciņā.. 

-Viņš mani ienīst,- es skumji sacīju,- Es tikai nesaprotu,kas viņam bija pret Leo. 

Mamma saspringa un viņas acīs parādījās asaras. Es nesapratu, kas notiek, un viņa atsvabināja tvērienu.- Es nevaru par to runāt.. 

-Kāpēc,mammu? Kas īsti notika,ka tētis tik ļoti ienīst Leo?Par ko? 

-Es tev to nevaru pateikt,- mamma atteica un aizgriezās prom no manis.- Man ir jāiet,- mamma sacīja un steigšus izgāja no istabas. Noslaucīju asaras un izkāpu no gultas. No skapja paņēmu savu mēteli, kas man derēja uz nelielā punča, sakrāmēju mantas somā, un apsēdos uz gultas, izņēmdama no telefonu no kabatas, lai piezvanītu vienīgajiem, pie kā vērsties. 

-Paceliet taču,- es noņurdēju,kad atskanēja jau septītais pīkstiens. Zaudējusi cerības, noliku telefonu uz galda un atgāzos gultā. Es nezināju, ko man iesākt. 

Lai gan nē, zināju gan. Tikai pēc tam tēvs mani ienīdīs vēl vairāk. Es pieliecos un zem gultas izņēmu čipus, ko ieliku sev kabatā.Bija laiks tos pielietot.