Ielu sapņi. (16)1

Edgaram laikam likās, ka es guļu, bet viņš tāpat nepārtrauca glāstīt man matus. Biju neiedomājami pateicīga, ka viņš man neuzmācās. Es jutos pasargāta, kamēr nedomāju par to, kā rokās es guļu. Kamēr elektroniskajā pulkstenī mainījās minūtes, es visu pārdomāju. pēdējo divdesmit četru stundu laikā viss bija izmainījies. Kriss, kuru mēs ar Bleiku un draugiem apglabājām, bija dzīvs. Sammera, kas ir mana sporta skolotāja, uzdodas par manu krustmāti. Mana manipulācija ar Džošua neizdevās, jo izrādās, ka ir Edgars, kurš ir kā apsēsts ar mani, un ir fotografējis mani gadiem ilgi, man to nezinot. Un tagad, ja es turpināšu savu plānu, vai nu es, vai nu Džošua mirs. Bet vai tad to es negribēju? Viņi man atņēma Aidenu.

Viņi atņēma mani manai ģimenei. Viņi būtu pelnījuši ciest. Bet daļa manis šo naidu slāpēja. Edgars pret mani izturējās tā, kā neviens. Ar viņu es jutos vairāk mājās, nekā jebkad esmu jutusies. Un manas dusmas izplēnēja. Viņam es vienkārši patiku, un viņš lika man justies piederīgai. Es negribēju darīt pāri cilvēkam, kas mani ciena un respektē kā līdzvērtīgu. Tas būtu kā nogalināt ārstu, kas tur mani pie dzīvības. Atceros Aleksandra Alana Milna pasaku par lācīti Pūku. “šaurā bezizeja”- tieši tāda bija mana situācija. Pulkstenis rādīja četri no rīta, kad Edgara roka nogūla uz mana gurna, un no viņa sāka nākt klusa elpošanas skaņa. Viņš tikai nupat bija iemidzis? Ko viņš domā? Kāpēc viņš negulēja? Vai tas, kas notiek, vispār ir reāls? Ja nu tas atkal ir māneklis? Ja nu viņš grib mani padarīt par savu īpašumu? Ko man darīt? Palikt? Bēgt? Atriebties? Nogalināt? Aizmirst? Ko lai es daru?

Mani plakstiņi kļuva smagi, un es iemigu. Es sapņoju, ka sēžu šūpolēs, un runāju ar draudzenēm. Sapnis šķita tik reāls, ka es gandrīz sāku ticēt, ka viss notiekošais ir tikai mans izdomas safabricējums. Es jutos tik labi. Paskatījos uz ceļu, un atpakaļ uz draudzenēm, kuru tur vairs nebija. Mana sirds sāka nežēlīgi ārdīties un es pamanīju lapiņu sev blakus. Atlocīju to un izlasīju, ka “tev neviena nav. Tu esi viena.”

Nosvīdusi un izbijusies, es pamodos, un centos tvert pēc elpas. Edgars vēl gulēja, un es izķepurojos no viņa tvēriena, un devos uz vannas istabu. Noskaloju seju zem silta ūdens un pavēros spogulī. manas acis bija iekritušas, un izskatījās, ka esmu zaudējusi svaru. Pamanīju, ka pulkstenis ir īsi pēc septiņiem no rīta, un atmetu miegam ar roku. Uzklāju kosmētiku, lai noslēptu sejas nepilnības un vāji gulētās nakts sekas, un uzvilku mugurā džemperi un melnas bikses. Kājās apāvu kedas, ko atradu maisā un matus sasēju nekārtīgā copē. Tagad es nožēloju, ka izšķaidīju savu telefonu. Varbūt, ja man būtu iespēja parunāt ar kādu draudzeni, es zinātu, kā rīkoties. Bet es biju viena. Un man nekad neviena nebūs, kam to izstāstīt.

Izstaipīju muskuļus un atradu smaržas. Man savulaik ļoti patika smaržas. Atceros, kā ar draudzenēm stundām blandījāmies pa veikaliem, meklējot ideālās smaržas. Atceros, cik daudz kafijas mēs izdzērām, lai atgūtu smaržas sajūtu, un klusi iesmējos. Pudelīte bija maza, ar rozā korķīti, un mani mocīja vēlme to izmēģināt. Uzpūtu to uz kakla un sajutu liliju smaržu. Lilijas bija mani mīļākie ziedi, varbūt tāpēc, ka mamma gribēja mani saukt par Liliju, kā viņas ziediņu. Man mammas pietrūka. Paslēpu seju rokās, un centos atminēties mātes tēlu. Viņa bija pavisam citādāka, nekā es. Man bija zaļas acis un gaiši mati, bet viņai- zilas acis un tumši mati. Kā divi pretstati. Viņa allaž teica, ka es esot kā vecmāmiņa. Manī esot bijis tāds spars, ka dzemdībās es esot skrējusi notikumiem pa priekšu. Es smējos, kad viņa man to teica. Mamma bija mans lielākais atbalsts uz pasaules. Bleiks arī. Bet tētis.. Atmetu domas un uzlēcu uz letes, lai apsēstos. Šūpoju kājas, prātodama, kur lai rodu risinājumu šai ķezai.

Man iegurkstējās vēders, un nolēmu iet brokastīs. Klusi izlavījos no vannas istabas, un pamanīju, ka Edgars vairs neguļ. Gulta bija tukša, un glīti nokārtota. Paņēmu savu skolas somu, kuru neatceros, ka būtu te atnesusi, un pārbaudīju tās saturu. Tur bija viena klade, kuru izmantoju visos mācību priekšmetos, un kaudze pildspalvu. pasmīnēju un uzliku somas lenci plecā. Izgāju no istabas, un nokāpu pa trepēm, kad sajutu gardu smaržu. Mans vēders iekurkstējās skaļāk un es iegāju virtuvē, kur Edgars jau rosījās. Puisim mugurā bija melns krekls un naģene, bet kājās melni šorti. Viņš izskatījās draudīgs, bet pievilcīgs. Bez tā, es atminējos, cik cilvēkus viņš ir izdzēsis no pasaules, un atmetu savas domas. Un šis cilvēks ir ar mani apsēsts. Nu galīgi ne Disneja princeses cienīgi.

-Labrīt,- es sveicināju un apsēdos pie letes. Edgars nolika man priekšā glāzi apelsīnu sulas, un omleti ar šķiņķi, kā arī pankūkas ar svaigām ogām,- Kā tu zināji, kas man garšo?

-Es zinu,- viņš vienkārši atbildēja un apsēdās man pretim. Iekodu sev mēlē, lai neuzdotu vēl kādu muļķīgu jautājumu.- Tās ir banānu pankūkas. Es atceros, ka tev ir laktozes nepanesamība.

Nejautā. Es pie sevis nodomāju un sāku griezt omleti gabaliņos.- Izgulējies?

-Jā,-

-Nemelo. Es zinu, ka tu negulēji,- viņš maigi paskaidroja,- Man arī prāts nenesās uz gulēšanu. Prātoju par šodienu...

-Ko tu domāji?- es teicu, un nogaršoju omleti, kas garšoja dievišķīgi garšīgi.

-Par to, ka šodien tev būs jāguļ ar citu,- Edgars novaikstījās.- Man no tās domas metas nelabi, bet mums vajag to paipuisīti nolikt pie vietas.

-Kāpēc tas ir jādara man?-

-Ja šeit dod pavēles, tās ir jāizpilda. Pat ja tās ir kļūdainas.

-Muļķīgs likums. Kurš to izdomāja?

-Tu pašlaik uz viņu skaties,- Edgars atbildēja.