Ielas galā [4]1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-3/669848">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-3/669848

4

- Es taču teicu, ka man nekas nekaiš. – atkārtoju to Artūram, jau kādu desmito reizi, bet viņš vienalga mani neklausījās un uzmanīja katru manu soli. – Slimnīcā to apstiprināja. Tu taču dzirdēji ārstu.

- Jā, dzirdēju, bet es neuzticos ārstiem, it īpaši ja tik ilgi ir jāgaida. – Artūrs izlikās nemanot manu protestu, tapēc izlēmu pieciest viņu, kaut arī trīs stundas slimnīcā bija pietiekama atkal satikšanās un arī Tomass izskatījās nogarlaikojies, bet neko neteica. Viņš izskatījās pēc ļoti attapīga un gudra zēna, kurš saprata, ka šobrīd labāk paklusēt, jo viņš bija bumbas spērējs.

- Vai tad tava mamma nav ārste? – pēkšņi atcerējos, jo vienā no mūsu skolas pasākumiem kādai meitenei palika slikti un Artūra mamma steidzās palīgā.

- Ir, bet viņa ir pediatrs un viņai nav jāsaskaras ar slimnīcas garajām rindām, jo viņai viss notiek pēc pieraksta. – viņš paskaidroja, bet brīdī, kad Artūrs vēlējās turpināt stāstīt, viņa telefons iezvanījās.

- Klausos? Āā, labi. Mēs esam pie slimnīcas. Nē, nē mums viss ir labi, tikai sanāca neliels negadījums un Tomass iemeta ar bumbu manai bijušajai klasesbiedrenei. Labi, gaidām. – ik pa laikam iesmejoties viņš uz jautras nots beidza savu sarunu.

- Tas bija tētis? – Tomass ierunājās, viņa acis it kā iemirdzējas, izskatās, ka viņš ļoti mīl tēti, Artūra brāli.

- Jā, tas bija mans brālis, Lūkass, viņš atbrauks pēc Tomasa. –Artūrs atteica un jau pēc mirkļa mums blakus piestāja melna mašīna, no kuras izkāpa vecāka Artūra kopija. Abiem bija līdzīga sejas forma, vienāda matu krāsa, bet Artūra brālis bija spēcīgāks, Artūrs bija smalkākas uzbūves un acu krāsa katram bija sava, Artūram –brūnas, bet otram – pelēkzaļas.

- Tu nu gan esi ātrs. – Artūrs saveicinājās ar brāli, bet Tomass ieleca viņa rokās.

- Es biju tepat blakus. – viņš paskaidroja un tad paskatījās uz Tomasu. – Tā, rakari, ko tu šodien sastrādāji, kamēr es biju darbā. – vīrietis nopietni jautāja, man pat palika žēl Tomasa.

- Mēs ar onkuli Artūru spēlējām futbolu parkā un es netīšām trāpīju Leilai ar bumbu pa galvu. – mazais bija nokaunējies.

- Es ļoti atvainojies. Ceru, ka viņš jums netrāpīja spēcīgi. Es ļoti atvainojos. – jau atkal atainošanās, pēdējo stundu laikā to tikai vien dzirdu.

- Gadās, un es jums visiem trim pateikšu vienu lietu. – paskatījos acīs katram no trim vīriešiem manā priekšā. – Es jūtos labi, sitiens nebija spēcīgs, ārsts mani pārbaudīja un es esmu vesela. Paldies par rūpēm, bet tagad es došos mājās.

- Varbūt jūs aizest mājās? – Artūra brālis piedāvāja, norādot uz mašīnu, kurā jau sēdās iekšā Tomass.

- Paldies, nē. Es labāk pastaigāšu.

- Leila, varbūt tiešām tev būs labāk, ja Lūkass tevi aizvedīs mājās un tu uzreiz arēsi doties atpūsties, turklāt jūs dzīvojat vienā mājā. – kārtējo reizi šodien izskanēa protesti no Artūra puses.

- Tad tu es viena no meitenēm, kas ievācās ceturtajā stāvā. Esmu Lūkass, tavs apakšējais kaimiņš. – iejaucās otrs brālis.

- Jā, esmu. Bija prieks jūs redzēt, kaimiņ, Artūr un arī tevi, Tomass, bet es labāk pastaigāšos. Uzredzēšanos. – nosmēju un devos pa taku tālāk, atstājot visus trīs vīriešus vienus pašus. Lai viņi paši tiek galā, bet es beidzot atpūtīšos no nelielā šīs dienas piedzīvojuma un izvēdināšu galvu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-5/670340">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-5/670340