Ielas galā [31]0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-30/677705">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-30/677705

31

Nemēģinot izdarīt liekus trokšņu iegāju mājā, paskatoties uz melno apļveida pulksteni viesistabā, secināju, ka ir tikai deviņi no rīta. Ja man paveiksies, tad visi vēl guļ ciešā miegā. Novilku kurpes, paņēmu tās rokā, lai būtu vēl klusāka un devos uz trepēm, kas veda uz augšstāvu, un kurām blakus atradās virtuve. Labprāt kaut ko apēstu, bet būs vien jāpaciešas, kamēr parējie guļ.

- Jautra nakts? – kāds mani nobiedēja, pagriezos uz runātāja pusi un sev pretī ieraudzīju Moniku, kura sēdēja virtuvē pie bufetes un malkoja siltu dzērienu. Viņas skatiens bija vērsts uz Lūkasa slapjajām drēbēm, kuras šobrīd atradās manās rokās. – Nāc, parunāsim, kamēr parējie vēl guļ.

- Tā varētu teikt. – atbildēju un devos pie viņas, noliku Lūkasa drēbes uz blakus esošā krēsla, blakus noliek arī savas kurpes.

- Vēl joprojām esi tējas mīlule? – Monika jautāja, apsēdos pie bufetes, viņai pretī. Piekrītoši pamāju ar galvu. Monika ielika tējas maisiņu krūzē un pārlēja ar karstu ūdeni, un padeva man.

- Tad, kas vakar notika pēc tam, kad Lūkass tevi aiznesa? – viņa tieši pajautāja, kad bija apsēdusies atpakaļ savā vietā, es gandrīz aizrijos. – Nemaz nebrīnies. Tas, ka mēs uzgājām augšā uz savu istabu, ka mēs neko nedzirdam un nemākam skatīties pa logu.

- Viņš mani aiznesa uz namiņu pie upes. – paskaidroju, bet, manuprāt, vēl lielāks kauns man nekad nav bijis.

- Lūkass gribēja noskaidrot, ko tu slēp vai ne? – un jau atkal vēl viens pārsteigums, kas satrieca mani negaidot. – Tas viņam ir iedzimts no manis. Arī es esmu cilvēks, kuram nepatīk noslēpumi.

- Kā tu zināji? – nedroši jautāju.

- Tavas acis. Tās tevi nodeva. Lai arī ārēji tu izskaties laimīga, iekšēji tu esi sagrauta vai ne tā? – Piekrītoši pamāju un turpināju vērot savu kūpošo tēju, kas stāvēja manā priekšā. – Pie tam, es zinu, ko tādu, ko Lūkass nezin, jo es ticu, ka tu vēl viņam neko neesi teikusi. Tas viss ir dēļ Roberta? – pēc vārda izskanēšanas es biju gatava raudāt. Kaut arī bija pagājuši vairāki gadi, es neesmu pieradusi izrunāt viņa vārdu vai dzirdēt kā to saka kāds cits. Man vēl aizvien sāpēja.

- Kas ir Roberts? – šoreiz gan mani, gan Moniku, nobiedēja Lūkass, kurš stāvēja pie durvju sliekšņa, aptinies ar segu, kas atradās mājiņā.

- Nekas. – noslaucīju izlauzušos asaru un devos uz augšstāvu. Pa ceļam vien dzirdēju kā Monika, liek Lūkasam atstāt mani vienu, vismaz pagaidām, lai es varētu nomierināties un tieši tas man šobrīd bija vajadzīgs visvairāk. Iegāju istabā un taisnā ceļā devos uz gultu, man vajadzēja nedaudz atpūsties. Palīdu zem segas un drīz iemigu ciešā miegā.

* * *

- Leil, celies, laiks doties mājās. – Roberts mani pamodināja. Biju paspējusi iemigt, kamēr gaidīju viņu, ierodamies sev pakaļ pēc kārtējās vēlās maiņas. Parasti es braucu pati, bet šodien, precīzāk pirms stundas mans braucamais bija noplīsis, tāpēc biju spiesta zvanīt un prasīt palīdzību Robertam, kurš man neatteiks nekad, nu labi viņš man neatsaka tad, kad viņam ir brīvs un nav jāstrādā. Kad zvanīju, viņš bija iesnaudies, nesen kā atgriezies no darba.

- O, laikam gaidot tevi biju iemigusi. Nedomāju, ka būsi tik ātri. – atteicu un lēnām sekoju uz viņa mašīnu, kas atradās tepat blakus.

- Gara diena? – Roberts jautāja, kad jau bijām iekāpuši viņa tumšajā mašīnā.

- Aha, izskatās, ka pašam arī bijusi gara diena. – secināju pēc tumšajiem lokiem, kas bija zem viņa acīm.

- Pārdzīvošu. – viņš pasmaidīja un uzsāka braucienu.

* * *

Satraukti piecēlos. Elpa bija nevienmērīga un sirds daudzījās kā negudra. Pagāja neliels brīdis, kamēr sapratu, kur es atrodos, bet tas nebija vienīgais, kam es biju spiesta šobrīd noticēt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-32/678204">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-32/678204