local-stats-pixel

Iekritusī. (1)3

76 1

Labdien, spoki! Man ir uznācis radošs noskaņojums un tāpēc es sāku rakstīt stāstu. Ja būs pietiekami liela atsauksme, likšu un rakstīšu turpinājumu. Ceru ka patiks! :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-2/675491

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-3/675495

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-4/675515

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-5/675525

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-6/675535

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-7/675541

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-8/675545

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-9/676613

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-10/676689

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-11/677924

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-12/678335

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-13/678367

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-14/680527

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-15/683330

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-16/684424

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-17-BEIGAS/684750

Ievads

Ir jauki dzirdēt mīlas stāstus ar laimīgām beigām. Tikai žēl, ka man pašai laimīgu mīlas stāstu nekad nav bijis… Dzīve grib ar mani par kaut ko izrēķināties, tikai es patiešām nezinu, kāpēc. Ciematā, kur pavisam nesen pārvācāmies, neviens mani necieš. Varbūt tāpēc, ka es tik ļoti atšķiros no citiem, kopš tā gadījuma, kas mani mainīja no matu galiņiem līdz papēžiem. Tagad sēžu es pie sava rakstāmgalda tumšā istabā un lūkojos ārā pa logu. Kaimiņu bērni aiz mūsu mājas īpašuma laimīgi spēlējās ar manu mazo māsu Mariku. Viņiem visiem vēl nerūp nekas vairāk par sadrupušām smilšu kūciņām vai pazaudētām konfektēm. Viņi visi vēl ir tik bezrūpīgi…

Mani sauc Katrīna un šis ir mans stāsts…

1.

Tas viss sākās aptuveni pirms gada. Manā bijušajā pilsētā (es viņu drīzāk sauktu par narkotiku miestiņu) viss bija kā vienmēr – bērni pastaigājās, vietējie dzērāji sēdēja pie veikala un atkal garāmgājējiem prasīja naudu priekš kārtējās alus pudeles un „Tumšie” (tā mēs saucām kādu vietējo jauniešu narkomānu bandu) gāja atkal aiz stūra iešņaukt dienas devu. Lai gan bija tikai 7, visi jau rosījās, tikai es atkal biju aizgulējusies. Mani piecēla telefona zvans. Es pacēlu

„Kate, vai tu atkal aizgulējies? Es jau tev piekto reizi zvanu!” Tā bija Ksenija, mana labākā draudzene jau no bērna kājas.

K – Ko? Ksenij? Āā, labrīt. Cik ir pulkstens?

Ks – Tieši tik, lai tu atkal nokavētu skolu!

K – Pag, ko? Kur tu esi?

Ks – Pie tavas mājas durvīm! Celies augšā, Krūmiņa atkal uz mums sabļaus, ja nokavēsim!

Es fiksi piecēlos un ieskrēju vannasistabā. Dzirdēju rosību virtuvē. Tētis gatavoja brokastis. Mamma pirms 4 gadiem nomira manas mazās māsas dzemdībās un tāpēc māsai tika dots vārds Marika par piemiņu mūsu mammai. Viņa ir pilnīga kopija viņai. Vinas skaistās, izteikti zilās acis, blondie, lokainie mati, sejas vaibsti kā mazam eņģelim un ar savu smaidu viņa var apburt jebkuru puisi. Viņa tiešām ir burvīga, pilnīgs pretstats man. Man arī ir zilas acis, tikai mati man ir brūni, taisni un nepaklausīgi, man ir slikta redze, bet brilles es nenēsāju, man jau pietiek ar breketēm, negribu izskatīties pēc pilnīgas nūģenes. Man ir vaigu bedrītes, kuras man ļoti nepatīk. Bet nu, tāda es esmu. Biju jau gandrīz sataisījusies, atlika vien saņemt matus astē un devos ātri uz virtuvi.

K – Labrīt, tēt!

T – Labrīt, Kate! Kā gulēji?

K – Normāli, atkal aizgulējos.

Atteicu viņam, smērējot sviestu uz tostermaizes.

K – Kur tad Mika?

M – Ku kū!

Mika izlīda no galdapakšas un skatījās manī ar viņas dzidrajām acīm un smaidīja. Es atsmaidīju pretī un samīļoju viņu. Viņa ir mans saulesstariņš. Kad man pietrūkst mammas, man atliek tikai paskatīties uz viņu. Lai gan dažreiz mums ar viņu ir nesaskaņas, viņa vienmēr ir ar mani.

K – Labi, man ir jāskrien. Atā, tēti, čau, Mika!

Es paķēru somu un skrēju uz ārdurvīm.

T – Kate, vai kafiju negribēji?!

Tētis man sauca aiz muguras, bet es to vairs nedzirdēju, jo jau paspēju aiztaisīt durvis.

Ks – Nu tad beidzot! Kur tu tā čammājies? Tev jāliek modinātājs vismaz stundu ātrāk, lai tu beidzot laicīgi pamostos!

K – Jā, zinu, piedod.

Ks – Nav ko atvainoties, skrienam uz skolu!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Iekritusi-2/675491

76 1 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

- Tev labi padodas. :)

P.S. - esmu tā no ask.fm kurai tu jautāji, ; ]]]

1 0 atbildēt