local-stats-pixel

Ieķīlātā Dvēsele (8)2

„Ja tev būtu viena iespēja iegūt visu, ko tu vēlies vienā mirklī, vai tu to notvertu, vai ļautu tam aizslīdēt”?

Kristiāns gulēja un es nemierīgi knosījos pa istabu, cenzdamās rast mieru. Visu šo laiku viņš bija tik ļoti mainījies, no runātīgā, smaidošā puiša viņš bija kļuvis par asaku rīklē, kas spieda uz vainas apziņu. Kodīju nagus un lūkojos ārā pa viesnīcas logu. Es nespēju izdomāt, ko viņam teikt. Atvainoties? Attaisnoties? Kā rīkoties?

Hartforda jau grima tumsā. Šī viesnīca tik krasi atšķīrās no iepriekšējās, ka šķita, es esmu citā valstī, lai gan biju tajā pašā štatā. Šeit, lūkojoties ārā pa logu, varēja manīt daudzstāvu ēkas un spoži izgaismoto feniksa celtni, būvētu no spoguļiem. Šī vieta atgādināja Nešvilu, lai gan apjoma ziņā bija krietni kodolīgāka. Tomēr es jutos mājīgāk, skatoties mazos dzeltenos kvadrātiņos nakts melnumā. Izpūtu gaisu no plaušām un izgāju uz balkona, sargādamās rīkoties maksimāli klusu. No bikšu kabatas izņēmu no Kristiāna noslēpto cigarešu paciņu un nolēmu padoties senajam kārdinājumam. Noplēsu paciņai foliju un izņēmu cigareti, ko iespraudu starp lūpām un piešķīlu ar šķiltavām, ko biju ielikusi jaciņas kabatā. Ievilku svelošos dūmus plaušās un tad tos izpūtu, vērodama mākonīti izplūstam naktī. Apsēdos uz pītā krēsla, sakrustoju kājas un pīpēju. Tik sen nebiju to darījusi un tagad tas bija savādi patīkami. Paskatījos uz mēnesi debesī un aizdomājos. Kāpēc tas skūpsts vispār notika? Lai pamocītu sirdi? Tā lēmis liktenis, lai cik banāli tas neizklausītos? Es gribēju mājās. Es gribēju runāties ar Mikaelu un neko neslēpt no tā, ko jūtu vai jūtos. Man nebūtu jāmokās klusumā, nezinot, ko teikt.

-Kāpēc tu neguli? Tu pīpē?- miegainais Kristiāns iznāca no balkona un nodrebinājās.- Braiena, ir vēla nakts, ejam gulēt. Nodzēs to cigareti.- viņš aizrādīja, cenšoties to izraut man no rokām, bet es biju izmanīgāka un viņš dusmās iešņācās, bet tad atslāba.- Kas uz sirds?

-Nekas.- izvairīgi atteicu un ievilku dūmus plaušās, tad tos izpūtu. Kristiāns sāka zaudēt pacietību.- Viss ir burvīgi. Ir lieliski braukt klusumā nezinu cik stundas un justies vainīgai par vienu draņķa skūpstu!- atgrūdu viņu un no paciņas izvilku cigareti. Viņš atspiedās ar roku pret leti un skatījās uz mani, kā tev skatās uz savu meitu, kad grib viņu nosodīt.

Es vairs to nespēju izturēt. Pieturēju cigareti un aizsmēķēju to. Kad ievilku pirmo dūmu un to izpūtu, Kristiāns pienāca tuvāk. Neattapos, kurā brīdī, bet kaut kā viņam izdevās izsist man smēķi no rokas un atņemt paciņu.

-Atdod!- es uzbrēcu viņam, pieceldamās kājās. Viņa sejā bija lasāms izteikts „nē”, bet es tomēr centos tikt klāt viņa kabatām un atņemt to, kas bija mans. Man vairs nebija spēka un sabruku krēslā, sākdama nevaldāmi raudāt un čukstēt, ka vairs nespēju.

-Braiena, tu tikai moki sevi, cigaretes un bēgšana nepalīdzēs.-

Es viņu ignorēju, sakļāvu rokas ap krūškurvi un noslēdzos sevī kā to biju darījusi vienmēr, kad sajutos skumja. Es nedzirdēju, ko Kristiāns teica un tikai redzēju, ka viņš cenšas mani izdabūt ārā no šī transa stāvokļa. Bet to nevarēja panākt neviens cits, izņemot mani pašu. Aizvēru acis un krampjaini ievilku gaisu, kad mani kaut kas pārsteidza nesagatavotu. Es sajutu karstu ūdens šalti sejā un uz drēbēm un izslaucīju acis no mitruma. Paskatījos uz Kristiānu, kas, turot dušas pulti rokās, bija atradis veidu, kā mani atmodināt. Es smagi elpojot atgrūdu pulti un ar visniknāko skatienu palūkojos uz Kristiānu, kas izskatījās pēc absolūtu nevainīga bērna.

-Nu, tu vismaz pamodies!- viņš pasmaidīja un nolika dušas pulti statīvā.- Es nebūšu vienmēr tas, kurš visus žēlo un mīļo. Dažreiz vajag radikālākus līdzekļus.-

-Padarot mani slapju?!- es iekliedzos neticībā un centos atbrīvoties no drēbēm.- Atnes man drēbes, man salst.

-Priecājos dzirdēt tavu saulaino balstiņu.- viņš iešķībi pasmīnēja un izgāja no vannas istabas. Nu viss, lai kas notiktu, es viņam par to skūpstu neatvainošos. Novilkusi jaku un kreklu, paņēmu balto dvieli, kas bija pakārts uz sārtā āķīša un noslaucījos. Kad sāku slaucīt matus, Kristiāns uz klozetpoda vāka nolika drēbes- krēmkrāsas jaciņu, pelēku krekliņu un baltas džinsas. Tad neko nesakot izgāja, atstājot man vietu sev. Izkāpu no vannas un drebinoties pārģērbos. tad apsēdos uz poda vāka un sapinu matus slapjā, nevīžīgā bizē. Tagad es biju krustcelēs, lai kas notiktu, esmu atkarīga no Kristiāna, jo es pat nezinu, kur esmu.

Piepeši man prātā ienāca savāda doma. Ar smaidu sejā izgāju no vannas istabas, iegāju guļamistabā, paņēmu savu spilvenu un segu, un, neko nesakot, atgriezos vannā. Ar dvieli izslaucīju vannā esošo slapjumu un ieklāju tajā gultas veļu. Tomēr labāk gulēt tā, nevis vienā gultā ar pakaļu. Aizvēru acis, pagriezu galvu un ļāvos miegam.

***

Pamodos strauji elpojot, acīm sāpot no asarām. Man vajadzēja bēgt. Tagad. Man vajadzēja tikt prom. Steigšus izrāpos ārā no vannas, ieskrēju istabā, paņēmu savu jaku un somu un metos bēgt. Izejot ārā, mani pārsteidza sarkanīgi dzeltenas debesis un rīta vējš, kas jauca manus matus. Metos skriet vieglā riksītī, līdz nonācu pie autobusa pieturas, kuras nojuma bija no apzīmēta stikla un zem tā bija pasažieriem paredzēts soliņš. Apcirtos un izmisumā izbraucu ar plaukstu cauri matiem, tos vēl vairāk sajaucot ērkulī. Man jātiek prom, man jātiek prom no Kristiāna un atmiņām, no citu cilvēku klātbūtnes. Es elpoju sekli un strauji un atsāku skriet, ar somu plecos, ļaudama vējam izpludināt ritošās asaras pāri vaigiem. Cilvēku nebija daudz, daži tikai bija devušies rīta krosā vai vadāja suņus, veikali bija slēgti. Izskrēju cauri parkam un apsēdos pie Džordža Orvela skulptūras. Aizelsusies piekļāvu roku skulptūrai un ar otru roku pieskāros krūškurvim. Man tik ļoti sāpēja kakls, plaušas smeldza un šķita, ka mani kāds ir smagi piekāvis. Cik metru es noskrēju?

Tas murgs, Lūkasa brūnās šuneļa acis aizvērtas uz visiem laikiem, policistu akmenī cirstās sejas... viss karuselī griezās manā prātā, neatstājot vietu domām. Sāku iet lēnāk, piekārtodama somas lenci uz pleca un raudzījos apkārt, pirmkārt, lai novērstu domas, otrkārt, lai kādam pajautātu, uz kuru pusi ir ceļš uz jūru. Reiz mana psihiatre man bija ieteikusi savu „rehabilitāciju”- iespējami ātri nonākt pie ūdens. gāju lēnām, vilkdama garus soļus un paskatoties uz kājām secināju, ka kaut kad esmu uzrāvusi apavus. Kad?

-Es atvainojos, vai jūs varētu, lūdzu pateikt, kā nokļūt līdz jūrai?- vaicāju sievietei un vīrietim, pensionāri pārim košos treniņtērpos, ko man izdevās pārtvert, kamēr klaiņoju un burtiski juku prātā.

-Atrodiet veikalu „Cool” un tur būs pietura, sagaidiet 345. Autobusu un brauciet līdz galam.- sieviete paskaidroja, ieķerdamās elkonī savam partnerim un abi aizklumburēja prom.

Tā nu es lēnām staigāju pa pilsētu, ko nepazinu. Biju tik ļoti izbijusies un apmaldījusies, ka augstceltnes mani biedēja, tās radīja klaustrofobisku iespaidu. Biju jau atradinājusies no augstceltnēm un tā, ka debesis gandrīz nav redzamas. Pēc kādu piecpadsmit minūšu gājiena biju pārgurusi, izsmelta un skumja. Es neatradu to veikalu, neatradu pieturu un biju apmaldījusies centrā. Murga radītā smeldze bija izkūpējusi no dzīslām un es vēlējos atgriezties viesnīcā un kārtīgi izgulēties. Uzdūros kādai mazai kafejnīciņai un ar prieku atskārtu, ka man ir nauda, lai paēstu brokastis. Atvēru durvis un pasmaidīju, jo tā bija tā pati kafejnīca, kas Nešvilā, tās pašas sarkanās sienas, neona uzraksti un flīzētā grīda. Tās pašas ar visādiem niekiem noklātās letes, pat smarža tā pati. Pie lielā loga, ko aizklāja sarkanas žalūzijas, atradās sarkani ādas dīvāni, pie kuriem bija galdiņš. Apsēdos pie paša tuvākā galdiņa un paņēmu rokās ēdienkarti. Šis nieks, ēdienkartes piedāvājums, tik ļoti atgādināja mājas un bērnību, ka viss mans briesmīgais garastāvoklis izkūpēja kā nebijis. Te pat bija M&M’S konfekšu pīrāgs, ko Mikaels dievināja, mammas iemīļotās vafeles ar īru krēmu, tēta vistas kroketes sinepju mērcē un viss, kas garšoja man. Man naudas bija pietiekami, turklāt man bija kredītkarte, tāpēc atļāvos būt izšķērdīga. Aizvēru ēdienkarti un pie mana galdiņa pienāca meitene zili-rozā rūtainā blūzē, augstu saņemtiem matiem un košļājam košļeni.

- Man, lūdzu, balto kafiju, makaronus ar gaļu, kingburgeru un šokolādes desertu.- nosaucu pasūtījumu un pasniedzu viņai grāmatiņu. Viņa pamāja, paņēma grāmatiņu un aiztipināja atpakaļ uz savu posteni. Kafejnīca bija tukša, un, nekāds brīnums, kas gan ir šī Teksasas stila iebrauktuvei šoferiem līdzīgā vieta salīdzinot ar smalkajiem restorāniem apvidū? Tomēr es to visu izbaudīju. Izbaudīju atmiņas, izbaudīju atmosfēru un vienatni.

Drīz vien mans pasūtījums tika atnests. Uz plastmasas šķīvīša uzlikts milzīgais kingburgers, kas atgādināja vismaz 3 parastos makdonaldā nopērkamos burgerus, bet garšoja nesalīdzināmi labāk. sāku ēst, skatīdamās laukā pa logu, prātodama par to, kas notiek mājās, kā sokas Nikam, manam brālim, kā izturas klase? Un tad es apstājos pie reālās domas. Kristiāns. Nu viņš mani tiešām nositīs par aizbēgšanu. Kaut gan, kāda iespēja, ka viņš mani atradīs tik lielā pilsētā?

Es saausījos. Dziesma, kas skanēja ēstuvē, bija man pazīstama. Pie tās es dejoju izlaidumā kopā ar klasesbiedriem, kad viss vēl bija labi, kad es nebiju tik sagrauta un klusa kā šodien. Klusi dziedāju līdzi Bon Jovi dziesmai „Bed of roses” un izslēdzu domāšanu.

Piepeši šķita, ka viss apkārt sāk svilt. Vai man izlikās, jeb man patiešām vibrē telefons? Izmetusi burgeru no rokām, drudžaini rakos kabatās un paķēru telefonu, ilgi jāmin nebija, kas man zvanīja.

-Kur tu esi? Kur tu sasodīts esi? Stulbā pamuļķe!- Kristiāns kliedza un fonā bija dzirdama rosība. Es sakodu zobus un zaudēju pacietību. Tik ātri.

-Mājās tikšu pati.- noteicu un atvienoju sarunu, nomezdama telefonu uz galda. Tas vienreiz nomirgoja un izslēdzās. Nu ko, es nupat izlēmu savu likteni un ieguvu jaunu ienaidnieku.

Lai jau.

218 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Paga paga paga.... vairāk dālu šim stāstam nav???? Izkatījās ļoti daudzsološs un interesants.. 

1 0 atbildēt

Stop... viss kārtībā!!! sapratu, ka ir turpinājums.. tikai nedaduz savādāk nosaucās :D es lose !!! emotion

0 0 atbildēt