local-stats-pixel

Ieķīlātā Dvēsele (7)0

Daniels mani lēnām apgrieza riņķī un es šokā gandrīz iekodu viņam plaukstā.

-Kristiāns lejā gaida tevi mašīnā, droši vien psiho, bet tu nevari iet lejā, vismaz ne viena. Tāpēc man tev ir piedāvājums.- puisis bez jebkādām ceremonijām sacīja, lūkojoties man tieši acīs. Pamāju, bet viņš neatsvabināja manu muti.- Tev ir divas minūtes, lai savāktu mantas no šejienes. Es iešu lejā aprunāties ar...- puisis pieklusa.- ar tā sauktiem „draugiem”. Neuzdrošinies neko teikt, jo tas kaitēs gan tev, gan man. Es esmu viens pret sešiem.- Kristiāna brālis nosmējās, bet tad atguva nopietnību.- Tad nu tā, kravā mantas, es sazvanīšu Miku un visu paskaidrošu. Inscenēsim to, ka tu aizbrauc no pilsētas.

Atgrūdu viņa plaukstu sev no mutes.- Un Kristiāns?-

-Tu iekāpsi viņa mašīnā. Redzi, Marisas draugi...- puisis sastomījās pie šī vārda.- Viņi neaiztiek tos, kas nav iesaistīti un neklausās neko, ko tiem saka, jo tie kā auni ieņem galvā vienu un viss. Ar tavām mantām viss būs labi. Viņi vienkārši grib tevi „izdaiļot”.- puisis skumji pasmaidīja un norādīja uz manu somu.- Pusotra minūte, Brī!- viņš atgādināja un piegāja pie loga, paverot vaļā aizkarus. Rokām drebot un skatienam šaudoties apkārt, skraidīju pa istabu, vākdama drēbes un lietas, bez kurām nevarēju iztikt, maku, atslēgas un ģimenes bildes. Visu nevīžīgi sametu somā, aizvilku rāvējslēdzēju un kā kareivis nostājos blakus Danielam, nedaudz aizelsusies. Daniels aizvēra aizkarus un norādīja uz skapi, sakot

-Ātri pārģērbies, it kā patiešām brauktu prom. Tie cilvēki nav īpaši gudri, bet nav arī galīgi stulbi. Viņi uzķersies. Bet tu paslēpsies!- viņš mani pastūma uz skapja pusi un pats joprojām cieši palika savā postenī. No skapja izņēmu melnus džinsus un pelēku, garu kreklu, un baltu apakškreklu. Nekaunoties, turpat izģērbos un pārvilku drēbes. Ieskrēju vannas istabā, izbraucu ar ķemmi cauri matiem un ātri uztriepu tušu uz skropstām. Tikpat ātri, teju lēkšus es skapī centos sameklēt augstpapēžu kurpes, bet beigās izlēmu par labu baltām NIKE botēm. Apsēdos uz gultas, sasēju šņores un sasitu plaukstas, it kā dodama Danielam ziņu, ka esmu gatava. Vēl no spilvena apakšas paņēmu saulesbrilles, ar ko paslēpt acis, ja nāktos raudāt. Daniels mani sāpīgi satvēra aiz elkoņa un reizes divas ātrāk par manu parasto gaitu, vilka mani nopakaļ. Klusi pie sevis atvadījos no savas istabas, ar brīvo roku sakārtoju somas lenci uz pleca un centos tikt Danielam līdzi, truli steberēdama pa pakāpieniem. – Tev ir ledainas rokas!- puisis sacīja, atvērdams durvis un strauji apstādamies. Es to nebiju gaidījusi un viņā ietriecos, kad puiša roka pašāvās aiz muguras un pieskārās man, mani paslēpjot sešiem skatieniem, kuru īpašniekus es redzēju tikai daļēji, jo skatu aizsedza Daniela mugura.

-Meitene brauc prom. Paejiet nost. – Daniels noteica un paspēra soli uz priekšu, velkot mani aiz muguras. Un tad man pieleca, kāpēc Daniels bija manā istabā. tās bija lamatas, kuras Kristiāns nebija apdomājis. Mani varētu tepat nosist un visu sakārtot tā, it kā tas būtu bijis negadījums. Mana nāve bija trīs minūšu attālumā. Un par to man bija jāpateicas Danielam. Tikai, kā gan viņš tika manā istabā, otrajā stāvā, ja mums nebija sētas durvju? Vai viņš būtu uzrāpies? Mērkaķis tāds. Es centos pasmieties, bet nespēju, jo atmosfēra bija pārlieku saspringta.

-Kalev, nu ko tu tēlo eņģelīti?- viens no puišiem sacīja, un es palūkojos pār Daniela plecu. Šis puisis bija tāds, ko varētu dēvēt par klasisko izsitēju, milzu muskuļi, kas iespējami liecināja par to, ka viņš rijis vitamīnus vai arī ir apsēsts ar pusdienu naudas atņemšanu un ir maniaks, vai arī bifelis, kas savas ganības vada trenažieru zālēs. Viens no trim vai visi trīs. Katrā ziņā, viņu ieraugot es jau sajutu instinktīvas bailes.- Viņai pat ļoti interesē mūsu saruna!- puisis sasita plaukstas un galanti ieliecās, it kā aicinādams mani pie sevis.- Vai nāksi uz šo deju?-

-Tu atkal gribi atsēdēt cietumā laiku par meitenes piekaušanu, Roj?- Daniels toleranti vaicāja un Roja sejā parādījās atklāsme, par kuru es neko nezināju.- Marisa taču nāca pie samaņas!

-Jā, bet ne sūda neatceras!- mazākais no bara noburkšķēja un nostājās blakus plecīgajam Rojam. Vienubrīd likās, ka man pazudis pamats zem kājām. Šos divus biju redzējusi pirmajā dienā skolā un Marisa bija tā, kas man uzšņāca. Viss salikās savās vietās.- Kalev, mēs negribam, lai skola sapūst no dīvaiņiem. Tu esi draugs. Tavs brālis arī. Viņa- nē.

-Kā jau teicu, viņa dodas prom.- Daniels nu jau noskaldīja vārdus un lēnām sāka iet, paiedams garām bariņam, paralēli velkot mani sev līdzi. Es jau gaidīju, kad pār mani velsies apvainojumu un aizvainojuma plūdi, bet nekā. Puiši vienkārši stāvēja malā un glūnēja uz mani kā uz plēsēju. Es ieķēros ciešāk Daniela rokās un attapos tikai tad, kad Kristiāns mani piesprādzēja mašīnas sēdeklī. Es turpināju skatīties ārā pa logu, jau vairs neko neredzēdama. Dzirdēju tikai balsu murdoņu sev pa kreisi, bet vārdos neieklausījos. Pievēru acis un ļāvu krāsām beigt ņirbēt aiz plakstiņiem un ļāvos pagulēt. Vienai dienai šo notikumu bija krietni par daudz.

Pamodos mašīnā viena. Izberzēju acis un tad ar pirkstiem izmasēju notirpušo sprandu, cenzdamās mazināt muskuļu sāpes kaklā. Uz blakussēdētāja krēsla bija mans telefons un maisiņš no benzīntanka veikaliņa. Paņēmu maisiņu klēpī un pamanīju tur tropu augļu ledus tēju un plastmasas paciņā ievīstītas sviestmaizītes ar lasi, tur vēl bija šokolādes batoniņi un cepumi. Nožāvājos un atplēsu cepumu paciņu, skatīdamās ārā pa logu. Kristiāns bija apstājies kaut kur, kur es īsti nepazinu apkārtni. Mašīna stāvēja stāvlaukumā pie milzīgas baltas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, kura bija žilbinoši baltā tonī, bez neviena grafiti smērējuma. Turpat bija uzcelts spēļu laukums bērniem, kas atgādināja miniatūru pili un atrakciju valstību, bet visapkārt bija satriecoša ainavu arhitektūra, interesantu formu dobēs bija iestādīti koši ziedi, kas priecēja acis un mauriņš atgādināja paklāju. Visapkārt bija taciņas, kuras bija izrotātas ar pludmales oļiem un šur tur bija betona plāksnes ar gravējumiem, kas atgādināja gleznas. Kaut ko tik skaistu es nebiju redzējusi sen. Sakošļāju cepumu un pasniedzos pēc vēl viena. Tik gardus cepumus atminos tikai no bērnības, kad mamma tos cepa, tādus ar patīkamu, saldenu piegaršu, kuri atgādina biskvītus, ja nemaldos, to pildījumu gatavoja no olas baltuma. Bet tas bija mazsvarīgi, kārums patīkami iepriecināja vēderu un es pat nejutos vainīga, ka sākumā nepaēdu sāļo. Dzīve ir īsa, deserts jāēd pirmais, kā Annija reiz teica, neilgi pēc tam, kad bija noskatījusies kādu filmu. Noskaloju mutē palikušās drupačas un cepuma garšas radīto sausumu mutē ar tēju un ziņkāres pēc pavēru mašīnas durvju atvēršanas kloķi. Nebija nekāda lielā vilšanās, kad tas nepadevās, tāpēc neiespringu. Tā vietā, lai stulbi blenztu pa logu, pagriezu atpakaļskata spoguli pret sevi un dusmās nošņācos. Tuša bija notecējusi un acis apsārtušas, it kā būtu smēķējusi marihuānu un raudājusi. Vai es biju raudājusi? Sev uzdevu šo jautājumu, pieskardamās apsarkušajiem vaigiem. Sen nebija bijis tā, ka es miegā raudāju un to pat neatminos..prātoju, iedzerdama vēl malciņu tējas. Tad nu tā, kur gan mēs īsti bijām?

Instinktīvi pieskāros kabatām, cerēdama sataustīt savu telefonu, bet tad atskāru to, ka biju to atstājusi mājās. Sasodīts. Mēģināju ieslēgt radio, bet Kristiāns bija izņēmis atslēgas no aizdedzes un paņēmis līdzi. Es pie sevis nosmīnēju. Vai viņš man neuzticējās? Smieklīgi, man bija tiesības, bet lai es zagtu mašīnu cilvēkam, kas mani atgriezis no mirušajiem? Vienubrīd es sāku prātot, vai Kristiāns nav „ar putniņiem” un tad nožāvājos. Es biju nogurusi, mašīnā bija karsti un smacīgi un man nebija ne telefona, ne orientācijas par to, kur es atrados un kur bija Kristiāns. Tā nu es ņēmos sevi izklaidēt, dungojot dziesmiņas un plūkājot sviestmaizes. Drīz vien sadzirdēju smieklus un pacēlu skatienu, lai pamanītu Kristiānu nākam mašīnas virzienā, ar divām somām pie rokas, tērptu viscaur baltā, un viņa acis paslēpa saulesbrilles, kurās atspīdēja saule. Puisis man pamāja un nospieda podziņu atslēgai, lai atslēgtu mašīnu. Izstaipījos un nīgri uz viņu paraudzījos.

-Čau. Te gan ir karsts, ne?- puisis nevērīgi vaicāja, apsēzdamies vadītāja sēdeklī un pamezdams mantas uz aizmugurējo sēdekli.- Varbūt iebrauksim kādā veikalā un tu „dāmu istabā” pārģērbsi kaut ko, kas ļaus tev justies labāk, m?- puisis vaicāja, izgriezdamies no stāvlaukuma un visai ātri atsākdams braukt. Viņš izskatījās tik...atbrīvots. parasti es viņu atcerējos tādu stīvu, klusu un mierīgu, bet tagad... viņš šķita kā pavisam cits cilvēks.

-Kur mēs esam?- vaicāju, salikdama visus izlietotos papīriņus atpakaļ maisā un nolikdama visu pie kājām.

-Bridžportā. Kontektikutas lielākajā pilsētiņā, bet te esam tikai cauri braucot.- puisis paskaidroja, joprojām smaidīdams un skatīdamies uz ceļu.-

-Bridžporta...- es atbalsoju un pagriezu galvu, lai pavērotu ainavu. Garām slīdēja vienkāršas paneļu mājas, dažādi būvniecības veikaliņi un viss šķita sabūvēts kā rotaļu pilsētā. Ne pēc cik ilga laika mēs piestājām pie veikala „EXIT”, kas līdzinājās un neatpalika no tiem, ko biju manījusi, dzīvojot Nešvilā.

-Varbūt vēlies ko iegādāties? Meitenēm tādas lietas patīk!- puisis neveikli iesāka, pamasēdams skaustu un pēc tam atbrīvodamies no drošības jostas valgiem. Viņam izkāpjot ārā, es palūkojos uz pirkstiem, cenšoties paredzēt Kristiāna nākamo gājienu. Mēs atradāmies velns-viņu-sazina-kur-un-kādā miestā un viņš smaidīja kā pati maija saulīte.

Un, jā, man vajadzēja iepirkšanos.

No malas mēs varējām izskatīties divējādi, vai nu kā pāris, kas ir sastrīdējušies, vai kā brālis un māsa, arī sastrīdējušies. Abu sejas bija nomāktas un gājām atstatus, it kā būtu viens otram pretīgi, kaut gan mēs nebijām strīdējušies un, kopš izkāpšanas no mašīnas salona, nebijām bilduši viens otram ne vārda. Tā nu es bezmērķīgi klaiņoju gar pakaramajiem, ar pirkstiem iztaustīdama visdažādākos audumus, aplūkodama krāsas un to piemērīdama. Kristiāns turpretī manevrēja apkārt ar groziņu, kas bija pārpildīts saldumiem. Tā nu es izvēlējos par labu pludmales šortiem baltā krāsā ar krāsas traipiem un baltu, garu kreklu un melnu apakškreklu. Vēl nopirku matu gumiju, lai sasietu matus astē. Tā nu mēs ar Kristiānu stāvējām pie vienas kases ar dažādiem pirkumiem. Bridžportā veikali bija interesanti, lai neteiktu vairāk. Kuram gan prātā ienāktu sabūvēt kopā pārtikas veikalus ar apģērbu veikaliem? Ar pirkstiem bungoju pa kases slīdceliņu, aplūkodama veikalu un cenzdamās paturēt tā arhitektūras nianses prātā. Veikala telpas sienas bija no brūniem koka paneļiem un vietām varēja manīt absolūti neiederīgus puķupodus ar violetiem ziediem, kas galīgi nesaskanēja ar ideju, ka veikals bija apģērbu. Beidzot norēķinājos par pirkumu un, svārstot maisiņu rokās, otrpus kasei gaidīju Kristiānu. Noklakšķināju mēli un pie sevis nosmīnēju. Man sajuka skaits, cik šokolādes tāfelīšu, vafeļu, cepumu, želejkonfekšu un citādu saldumu puisis bija iegādājies. Pamanīju, ka pat kasiere bija šokā, bet, tā kā viņa bija jauna, apmēram mūsu vecumā, viņai izskatījās, ka Kristiāns patīk. Es gandrīz balsī iesmējos, kad Kristiāns tīšuprāt piemiedza kasierei ar aci un sakārtoja savu maisiņu.

-Es uz tualeti, pārģērbšos.- paskaidroju, paceldama maisiņu viņa acu līmenī. Viņš pamāja un apsēdās uz soliņa pie kasēm, atplēsdams vaļā vienu no cepumu iepakojumiem. Ejot pa veikalu, jutos savādi atbrīvota. Cilvēku te nebija daudz un veikals bija plašāks, nekā man šķita. Drīz vien atradu tualeti, iegāju un ieslēdzos kabīnītē un sāku izģērbties. Ātri vien pārģērbu jaunās drēbes, sasēju matus astē un iepriekšējās drēbes saliku maisiņā. Tikpat līksma devos atpakaļ un tad pamanīju, ka Kristiāns ir nozudis. Gandrīz jau sāku jukt prātā, kad pamanīju viņu nākam ārā no veikala ar mazu kastīti rokās.

-Tu man sirdstrieku piebiedēt gribi?- aizelsusies gandrīz iekliedzos un grasījos viņam sist, kad pamanīju viņa rokās telefona kārbiņu.- Tu laikam joko. Saki, ka tu joko.

-Nē, tu pagaidām padzīvosi pie manis un tas tev būs nepieciešams. Turklāt tev drīz dzimšanas diena.- puisis attaisnojās un es skepsē saraucu uzacis un sakrustoju rokas, ieņemdama aizsardzības pozīciju.

-Es tev atmaksāšu.- negribīgi paņēmu kastīti rokās un devos uz soliņiem, lai to izpētītu. Noliku maisu ar drēbēm sev blakus un atvēru kastīti, kur baltā plastmasas maisiņā bija iepakots mans telefons, kam podziņas atgādināja mazus rombiņus.

-Tāds vienkāršs, zini, kā, vecāki saka, ka telefona vienīgās funkcijas ir...- puisis iesāka, bet es viņu pārtraucu.

-Tālruņa vienīgās funkcijas ir vecāku sazvanīšana nevis spēlītes. Es zinu.- skumji atbildēju, juzdama skumju vilni skalojamies manā prātā. Nē, nē, nē!

NEJAUTĀ TO!

Bet tu pajautāsi.

-Neesmu tev to jautājis, bet kas notika ar taviem vecākiem?-

Es zināju.- Viņi nositās autoavārijā. Miks bija astoņpadsmit gadu jauns un uzturēja mani, strādājot un pelnot, kā mācēja, jo man draudēja bāreņu nams. Mana dzīve nav bijusi tā spožākā.- skumji pasmaidīju un paraustīju plecus, kad notika kas negaidīts, Kristiāns mani apskāva. Vienubrīd šķita, ka sāpes pagaist, līdzīgi kā tad, kad mani apskāva Mikaels. Bet ne tāpat. Tas vienkārši bija, patīkami.

Atrāvies no manis, puisis aizlika matu šķipsnu man aiz auss, un es izbijos, jo tieši tā bija darījis mans tēvs.

-Mums jābrauc.-puisis neskanīgi noteica un saņēma manu roku savējā. Ieliku telefonu atpakaļ kastītē, kastīti ieliku maisiņā un gāju cieši blakus Kristiānam tā, ka mūsu rokas saskārās. Jā, tagad mēs patiesi atgādinājām pāri, lai gan tādi nebijām.

Izgājām ārā saules pielietajā telpā un es pacēlu acis pret sauli, ļaudama tās stariem sevi apliet ar gaismu. Varbūt arī bija cerība dzīvot citādāk.

Varbūt.

Turpmāko ceļu pavadījām kā divi draugi, kas dodas pārgājienā vai ceļo kopā. Mēs smējāmies, fotografējamies ar manu jaunu telefonu, ēdām un vienkārši sarunājāmies. Izrādās, ka māja, pie kuras piestājām, bija Kristiāna mātes māja, tas ir, viņu vecais dzīvoklis, no kura puisis paņēma savas mantas, lai uzsāktu kopdzīvi ar mani. Protams, ne jau kopdzīvi tās vispārējā nozīmē, bet gan vienkārši manis paslēpšanu. Viņa māte bija ainavu arhitekte, tēvs arhitekts un advokāts vienā personā, bet brālis Daniels bija tendēts uz biznesu. Pats Kristiāns vēl nezināja, ko vēlas no dzīves, bet arī bija tendēts uz to, ko abi vecāki, uz būvniecību. Vairāk runājām par patīkamajām tēmām, par viņa bērnību pie vectēva Floridā, mājā pie jūras, par viņa attiecībām ar meitenēm un pat par to, kādas ballītes brāļi rīkojuši skolā.

-Ir jau vēls, jāpiestāj motelī.- Kristiāns žāvājoties noteica un es pamāju, vērodama, kā debess samtā nakts iemet pa zvaigznītei. Naktī te izskatījās tā, kā no pasaku grāmatas vai kā no bildītes no brošūras. Apgaismojums te bija neparasti skaists un nakts pilsētiņai piestāvēja. Atverot logu, ļāvu ieplūst mitram, svaigam gaisam, kas smaržoja pēc okeāna un meža un patīkami atsvaidzināja dienā sakarsušo ādu. Ja šī bija paradīze, es patiešām vēlētos nomirt šeit, naktī. Te bija apbrīnojami. Braucām pa šoseju, kas bija norobežota no jūras un meža ar niecīgu žodziņu. Braucot garām, varēja manīt baltās viļņu putas, kas cirtās pret krastu un skalojās tumšajās smiltīs. Vējš locīja koku galotnes mums nedzirdamā melodijā.

-Esmu saguris. Vāks.- Kristiāns nožāvājās un ar plaukstu nobrauca pār seju, tāpat, kā to darīju es. Pasniedzos un ieslēdzu radio, un puiša seja atplauka smaidā. Viņš izskatījās samocīts un pārguris, tāpēc ierosināju:

-Palaid mani pie stūres.- teicu, skatīdamās uz viņa rokām, kas nu jau slābani turēja stūres ratu.- Es vēl it kā gribu dzīvot.

-It kā?- puisis nosmēja un piestāja maliņā. – Tev ir tiesības?

-Ir.- apstiprināju un no aizmugures paņēmu somu, no kuras kabatas izķeksēju tiesības, ko pasniedzu viņam.- Baidies, kas saskādēšu vāģi, vai ka to nosperšu?

-Abejādi.- puisis noteica un nožāvājās. Tad izkāpa no mašīnas, un es atkārtoju to pašu. Apmainījāmies vietām un jau pamanīju, ka Kristiāns burtiski mieg ciet.- Brauc tikai taisni...tur ir motelis... dzelteni burti...- un viņa vārdi pārgāja mīlīgā šņākoņā.

Smaidot atsāku braukt, pa brīžam paskatīdamās uz viņu miegā. Tad pievērsos ceļam un pamanīju dzeltenus burtus, kas bija kā rādītājs, ka tas ir Kristiāna meklētais motelis. Pie spidometra esošais pulkstenītis vēstīja, ka ir pusviens naktī. Neticami, ka tik ātri pagāja laiks. Uzbukņīju Kristiānu un sapratu, ka viņš ir galīgi pārguris un man kaut kā viņā jādabū uz mājiņu. Viņš it kā teicās, ka esot pamodies, bet miegainums acīs viņu nodeva.

-Ejam, lielais.- noteicu un izkāpjot no mašīnas, sasēju matus ciešāk astē. Apgāju mašīnai riņkī un paņēmu Kristiānu uz pleciem, balstot puiša augumu pret savējo. Aizslēdzu mašīnu un lēnām steberēju uz durvju pusi, kur mūs jau sagaidīja kāda sieviete, kas izskatījās sanervozējusies.

-Vai kas kaiš?- viņa vaicāja savādā akcentā un panācās tuvāk, lai palīdzētu man balstīt Kristiānu.

-Nē, mans draugs vienkārši ir pārguris. Vai varam noīrēt mājiņu naktij?- vaicāju, vezdama viņu uz mājiņu pusi. Sieviete nekavējoties pamāja un novēlēja arlabunakti, pat nejautādama samaksu. Apņēmos rīt viņai samaksāt divtik. Par palīdzību.

Visbeidzot iedabūju atslēgu slēdzenē un atslēdzu mājiņas durvis. Pamanīju lielu gultu, kas bija akurāti saklāta un pamodināju Kristiānu no apātijas, lai viņš izģērbtos un apgultos pats.

Atstāju viņu sēžam gultā, kamēr pati apstaigāju mājiņas perimetru. Te bija viss, gan atsevišķas vannas un tualetes telpas, gan ēdamistaba, gan virtuve. Smalki, lai neteiktu vairāk. Nomazgāju seju un novilku šortus, kurus salocīju un paņēmu sev līdzi. Noliku tos uz krēsla atzveltnes un palūkojos uz Kristiānu, kas jau snauduļoja, paslēpies zem lielās dūnu segas.

Neko ilgi nedomājot, apgūlos viņam blakus un atturējos no vēlmes viņu apskaut, kaut gan gribējās. Pēc ilgiem laikiem pirmo reizi es sajutos tā, kā ar Lūkasu.

Tik vienkārši.

Pamodos no tā, ka istaba smaržoja pēc kafijas un šokolādes. Izstaipījos un pamanīju, ka puiša man blakus nav. Izķepurojos no segas valgiem un palūkojos pa logu, caur kuru saule izlēja savus starus, vēstot, ka klāt ir jauns rīts.

Lēnām soļoju pa silto grīdu krekliņā un apakšveļā, kad pamanīju Kristiānu, spēka pilnu, pārģērbušos un sasodīti labā omā, cepam vafeles un vārām kafiju.

-Labrīt, miedziņ.- žāvājoties sasveicinājos un paķēru no galda ābolu, atspiezdamās pret sienu.- Kā gulēji?

-Fantastiski! Tikai neatceros, kā tiku līdz gultai. Un tu?- puisis vaicāja, apgriezdams vafeles uz otru pusi.

-Labi. Un mani pamodināja šī jaukā smarža.- kā to pierādot paostīju gaisu un Kristiāns iesmējās.- Iešu apskatīt šejieni. Man te patīk.

-Man arī.- puisis piebalsoja un uzslidināja vafeles uz šķīvja, tad sagatavoja nākamo porciju.

Graužot ābolu tipināju pa vēso grīdu un nonācu ēdamistabā. Telpa atgādināja tādu istabu, kur varētu mist mākslinieks. No citām telpām to atdalīja baltas koka durvis. Telpā bija gaišas sienas, kuras rotāja ziedu zīmējumi rāmjos un divi logi, uz kuru palodzēm atradās dažādi interjeru papildinoši nieciņi, vāzes, krāsotas pudeles un pat lampa. Piegāju pie katra zīmējuma un to rūpīgi nopētīju. Tie bija skaisti ziedi, zīmēti sirreāli un tie ideāli papildināja telpas dzeltenās sienas. Krāsa pat nebija nolobījusies un ideāli saskanēja ar tumšajiem griestu dēļiem, padarot telpu vizuāli apjomīgāku. Pašā telpas vidū atradās senatnīgs koka galds ar krūku un pāris grāmatām uz tā, un pie galda bija sastumti četri senatnīgi krēsli ar atzveltni. Grīdu klāja ozolkoka parkets un telpa patīkami smaržoja pēc kokmateriāliem, kas sajaucās ar Kristiāna gatavoto brokastu smaržu. Apsēdos uz galda un brīdi lūkojos savā atspulgā logā. Zilumi bija mazinājušies pietūkumā un tie vairs nebija tik...zili. nedaudz pacēlos uz rokām. Lai paliktu krekliņu zem dibena un piepeši nosarku. Nespēju noticēt, ka tā vienkārši vazājos apakšbiksēs klasesbiedra klātbūtnē.

-Brokastis!- Kristiāns uzsauca un ienāca telpā, sev līdzi atnesdams patīkamo, saldo smaržu. Puisis to visu nolika uz galda un tad nostājās man blakus un ar rādītājpirkstu pacēla man zodu.- Tu esi noskumusi.- viņš secināja.

-Nē.- atbildēju, knibinādamās gar krekla malu.- Nudien, nē.

-Esi sagurusi?- viņš minēja.

-Arī nē.- iekodu lūpā un pasmaidīju, skatoties puiša skaistajās, zaļajās acīs.

-Braiena.- viņš aizrādīja un atkal atglauda manu matu šķipsnu aiz auss.- Pastāsti.

-Man gribas ēst!- saudzīgi viņu atgrūdu un ieliku mutē karsti kūpošu vafeli, kas apdedzināja manu mēli un es nolamājos.- Au..- sāpēs ievaidējos un ar pirkstgaliņu nobraucu gar sāpošo vietu.

-Nu kā pavisam maziņa, Brī!- Kristiāns aizrādīja.

-Tad iemāci man būt pieaugušai!- es paziņoju, izbolīdama acis skatīdamās uz viņa lūpām. Es nezinu, kurš no mums pirmais pieliecās, bet nākamajā brīdī es attapos skūpstām Kristiānu, apmetusi rokas viņam ap kaklu un apakšbiksēs sēžot uz galdiņa. Puiša mute bija silta un skūpsti tik mīļi, ka bija žēl to pārtraukt. Viņa rokas sildīja mani tur, kur pieskārās un es nespēju atrauties no tā mīļuma, ko puisis izstaroja. Vienkārši nevarēju.

Pievēru acis un dedzīgāk atbildēju skūpstam, kad es aizmirsu, ka skūpstu Kristiānu un neapdomīgi pateicu.

-Lūkass.- es nomurmināju un sajutu to zaudējuma sajūtu, kad Kristiāns atrāvās. Es piešāvu plaukstu priekšā mutei, bet ar to nebija gana. Kristiāna acīs atspoguļojās sāpes un sapratne vienlaikus. Viņš neko neteikdams paņēma dažas vafeles un aizgāja uz istabu, atstādams mani vienu. Es sēdēju uz galda un šūpoju kājas. Uz lūpām man vēl dega Kristiāna skūpsta karstums,kad atskanēja šķīstoša un plīstoša trauka skaņa un būkšķis pret sienu.

Sākās.

211 0 0
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000