local-stats-pixel

Ieķīlātā Dvēsele (5)0

Pamodos no sāpēm acīs un sūrstošām sāpēm muskuļos. Cenšoties ievilkt elpu pagurušajās plaušās, sāku klepot un atspiedos ar elkoņiem pret spilvenu, lai uzrautu ķermeni sēdus. Galva sāpēja tik ļoti, it kā draudētu pārsprāgt. Nostenējos un izberzēju acis, radot vēl riebīgas izjūtas jau tā sakarsušajiem plakstiņiem. Ieskatījos pulkstenī pie datora, kas vēstīja, ka ir desmit no rīta. Cik ilgi es biju gulējusi?

Pārliku kājas pāri gultai un izstaipīju muskuļus. Kā es vakarnakt aizmigu? Vai tas bija vakarnakt?

No grīdas paņēmu nomesto halātu, ko uzvilku mugurā un devos uz vannas istabu, pa ceļam sienot jostiņu ap vidukli. Jutos tā, it kā mani trīs divdesmit piecu minūšu raundus būtu klapējis bokseris. Zilumi uz sejas sāpēja trīskārt trakāk. Šķita, ka es būtu bijusi lapseņu saēsta- zilumiem noklāta, aiztūkusi un sāpēs nomocīta. Ieslēdzu gaismu un pirmais, ko izdarīju, bija ielūkojos spogulī. Acis bija tik ļoti aizpampušas, ka es atgādināju aziātu atvasi, mati savēlušies pinkās un zaudējuši mirdzumu, un zilganvioleta sejas āda, klāta zilumiem, skrambām un viscaur pietūkusi. Kā robots piegāju pie ūdens krāna, pagriezu kloķi, apsēdos uz klozetpoda un vēroju, kā ūdens strūkla plūst notekā. Ieliku vannā aizbāzni un vēroju to, kā ūdens skalojas. Bērnībā, kad biju pārbijusies, mamma parasti mani lika vannā, jo ūdens mani mierināja. Šoreiz tam nebija nekādas jēgas. Un es pat nebiju nobijusies un noteikti ne vairs bērns. Izģērbos un ļāvos iegremdēties ūdenī. Neko neapdomājot, aizturējusi elpu, ieniru zem ūdens un ļāvu dzīvei skaloties manās atmiņās tā, kā viļņi triecas pret jūru bangās.

Kad sāka trūkt gaisa, izniru no ūdens un atspiedos ar muguru pret vannas malu. Tik tuvu, tik maz pietrūka, lai es sev atņemtu dzīvību. Bet vispirms, man jāatrisina savas problēmas. No vannas malas paņēmu šampūnu, iespiedu tā saturu plaukstās un saziepēju matus. Jā, es visu atrisināšu un tad es sev padarīšu galu.

***

Pirmo reizi ilgā laikā es tiešām apdomājos par to, ko vilkt mugurā. Izvēlējos par labu parastam, pelēkam krekliņam un melniem džinsiem, kājās uzāvu baltas zeķes. Izķemmēju matus, skatoties spogulī, un pamanīju, ka mati atguvuši savu iepriekšējo spožumu un izskatās daudz veselīgāki. Nožāvājos un piegāju pie loga, atspiedu elkoņus pret palodzi un skatījos uz apsnigušajiem kokiem. Man nebija vēlmes nekur iet, tikai pabūt vienatnē ar savām domām.

Man blakus atskanēja kluss ņaudiens. Pagriezusi seju, pamanīju baltu kaķēnu, kas kā piekalts skatījās uz mani, iepletis zilās, pogām līdzīgās actiņas.

-Sveiks, mazais, kā tu te nokļuvi?- klusi vaicāju, pabužinādama dzīvnieciņam skaustu. Siksniņas nebija. – Nu draudziņ, tev arī ir vientuļi, vai viss apnicis?

Kaķēns novērsās no manis un skatījās ārā pa logu, pa brīžam ar ķepiņu uzsizdams pa loga rūti, cenšoties satvert sniegpārsliņu, tik baltu, kā viņa kažociņš.

-Noiešu palūkot, vai nav ar ko tevi pacienāt, mans viesi.- pie sevis nosmējos un izgāju no istabas. Lejā bija dzirdama soļu staigāšana un es apstājos kā zemē iemeta.

-Mik? Tas esi tu?- pavaicāju, nebūdama pārliecināta, kā rīkoties.

-Tavs brālis ir slimnīcā, kā gulēji?- Kristiāns mierīgi sarunājās, slaucīdams matus dvielī.- Kā gulēji?

-Kāpēc tu esi te?-

-Pieteicos par aukli.- viņš nosmīnēja, kāpu lejā pa kāpnēm nedrošiem soļiem, koncentrēdamās uz to, kādēļ viņš bija manās mājās. Viņš bija mans klasesbiedrs, monstrs, tāpat kā pārējie, baumu sagrauzts idiots. Tāpat kā Niks un viņa Eva. Viņi visi te tādi bija.

Un vēl saucās „eņģeļu vidusskola”, nu jā, sātans jau arī bija dieva eņģelis, līdz viņu nodeva. Tikai, kurš bija nodevējs šeit?

-Un kur ir visi pārējie?- pavaicāju, ieslēgdama kafijas automātu un koncentrēdamās uz podziņu izpēti. Varbūt es biju šķīsta un kautrīga, bet man nepatika redzēt svešinieku manās mājās, puskailu un slapju.

-Slimnīcā, klasesbiedrene sasitusies...- viņš izvairīgi atbildēja un bija dzirdams, kā viņš atvelk krēslu un sāk grauzt ābolu.

-Vai zini, esmu liela meitene un man nevajag auklīti!- īgni atcirtu, plūkādama cukura iepakojuma papīriņu. Es nevēlējos pagriezties un lūkoties kādam sejā, turklāt pēc vakardienas vājuma izrādīšanas. Ar plaukstām aptvēru kafijas tasīti un piekļāvu lūpām silto dzērienu.

-Ne jau tu būsi tā, kurai par to lemt.-

-Es atvainojos?- gandrīz iespiedzos šokā, izspļāvu kafiju un pieliecos, lai paķertu dvielīti un saslaucītu nevīžību. – Es tev palūgšu aizvākties no manas mājas. Au!- iekliedzos, turot plaukstu virs rētas, ko biju sev uzplēsusi, izraujot katedru. Man izspraucās pazemojošas asaras un es apņēmos necelties. Bet Kristiāns bija vērīgāks.

Viņš pieliecās, lai palīdzētu, un pamanīja manas apsarkušās acis. – Man tiešām iet prom?- viņš pavaicāja, lūkodamies uz mani sista suņa acīm. –Nē.- es nočukstēju un atgrūdu viņu, kad viņš centās man palīdzēt. Vai nav zīmīgi, ka vēl iepriekš es no visiem baidījos un tagad es visiem varēju šņākt virsū?

-Man tev ir sekojošs piedāvājums.- Kristiāns mani uzrunāja, ieliekdamies ceļos man blakus. Nesagaidījis manu atbildi, viņš turpināja.- Aizbraucam pakaļ našķiem un pavadīsim dienu istabā, spēlējot spēles un vēlāk iziesim paskriet, ko tu saki?

Diena bez skolas? Diena vienkārši laiskojoties kā ar brāli?

-Lai notiek...- neapdomīgi piekritu un pastiepu rokas, lai viņš varētu piecelt mani kājās. Es nejauši iekļuvu viņa apskāvienā un sajutos neveikli, tāpat kā viņš.

-Ē....- atraisīju rokas no viņējām un saliku tās džinsu aizmugurējā kabatā.- Starp citu, augšā man ir mājdzīvnieks, kas gaida, kad viņu pabarošu. Tāpēc, atvaino..- pagāju viņam garām un atvēru ledusskapi, no kura izņēmu pudeli piena un mednieku desiņu. Pienu ielēju bļodiņā, bet desu sagriezu akurātos gabaliņos, kad Kristiāns pavaicāja:

-Tavs brālis teica, ka tev neesot mājdzīvnieku.-

-No šodienas ir. Manā istabā ir kaķis. Palaid.- uzrūcu un neatskatoties devos uz savu istabu. mazais, pinkainais kamoliņš bija svētlaimīgi ieņēmis vietu manā gultā un šņākuļoja. Muļķīgi pasmaidīju un noliku atnesto uz zemes.

-Tā ir Vila, visgudrākā kaķene pasaulē. Viņa zina visu pilsētu un ir visu kaķis. – Kristiāns bezkaunīgi komentēja un es nikni viņam uzglūnēju. Nespēdams izprast manu skatienu, viņš noprasīja.- Nu, kas ir?

-Aizveries. Lūdzu!!-

-Vai vajadzētu?- viņš pasmējās. Pikta apsēdos gultā un sakrustoju kājas, glāstīju kaķa kažoku un lūkojos uz to ar mātes mīlestību. Tik maziņš, tik neaizsargāts, kā mazs bērns.

-Labi. Man tev ir jāizstāsta...- Kristiāns nomurmināja un noliecās man pretim. No viņa nāca patīkama smarža, tā kā no smaržu paraudziņiem veikalos.—Ir radušās problēmas. Lielas problēmas.

-Problēmas?- es pārjautāju, saraukdama uzacis.

-Redzi, vakarnakt tev sākās histērija un tu aizmigi man uz pleca.- puisis pasmaidīja, to atcerēdamies.- Tad te ieradās Marisa un viņa draudēja. Un es zaudēju pacietību un grasījos viņu noķert, kad viņa paklupa aiz pakāpiena un nokrita pa trepēm. Tas bija nelaimes gadījums, bet viņai nebija pulsa un mans brālis, tavs brālis, Niks un Eva ir slimnīcā, cenšoties noskaidrot ko jaunu. Pagaidām vainu ir uzņēmies Daniels...-

-Un tu vari te tā vienkārši tērzēt, kad paša brāli iesēdinās par slepkavību? Tu esi kā grūtniece, kurai uz visiem niekiem jāuzsprāgst? Kā es esmu nogurusi no šī naida...-

-Daniels to izdarīja, pirms es ko apjautu. Viņa nenomirs. Es ceru.

-Cerība mierina muļķi.-

-Es esmu muļķis.- viņš nosmēja un nolaida skatienu.- Ja godīgi, es esmu daudz slikta darījis un cietums šķiet labs sods.- viņš noteica un neticīgi nošūpoja galvu. Mani pārņēma instinktīva vēlme mierināt un es notupos viņam pretim un saņēmu viņa seju sev rokās.

-Kam negadās? Viņai viss būs labi. Katram ir vajadzīga otrā iespēja.- es pati nesapratu, ko runāju, un Kristiāna zaļās acis ar zeltaino lāsumu rakstu palūkojās manējās.- Neviens nav pelnījis būt cietumā...

Viņš skumji pasmaidīja.- Tad jau cietums neeksistētu.-

-Labi...- es uzmundrinoši pasmaidīju.- Pārliecini mani, ka tu esi slikts.

-Es esmu zadzis.- viņš sacīja, skatoties man acīs.- Es reiz nozagu veselu maisiņu vafeļu, kaut gan man bija nauda. Man vienkārši vajadzēja kārdinājumu.

-Kā tāds bērns. Tas nav iemesls.-

-Es daudz meloju.-

-Es arī.-

Viņš nopūtās un nu iesmējās.- Laikam nav iespējams tevi pārliecināt par pretējo, vai ne?

-Nekādi.- atteicu un pastiepu rokas, lai palīdzētu viņam piecelties.- Braucam uz veikalu?

-Nu, braucam. Bet tu nevēlies pārģērbties? Tu esi netīra.- viņš nosmīnēja, ar pirkstu pieskardamies pleķim, kas bija palicis no kafijas.

-Vācies. Man vajag laiku man. Ej ārā, ej ārā. Pats vainīgs, tagad gaidīsi!- stūmu viņu ārā un abi smējāmies tā, kā nekad nebijām smējušies. Šī bija pirmā reize, kad biju smējusies.

Smejoties piegāju pie skapja un izvēlējos baltas džinsu bikses un baltu džemperīti. Negaidot mani pārņēma sāpes, kas kā trieciens izplatījās manā apziņā. Atmiņas par Lūkasu.

***

-Es nevaru skriet, esmu gaidībās!- es iesaucos un pēc tam iesmējos, iespraužot bantīti tur, kur bija mans pieblīdušais vēders.- Lūk, nāc šurp. Tavs bērns knosās.

-Jo viņam tur nav ērti. Tur ir maz vietas.- Lūkass nosmējās un esot slapjš, nopurinājās kā suns, apšļakstot mani mazām ūdens tērcītēm.- Ja vīrieši būtu stāvoklī, tad pasaule būtu skaista.

-Jā, katrā benzīntankā varētu uztaisīt abortu.-

-Mīļumiņš sarkastisks?- viņš palūkojās uz mani savām brūnajām, šuneļa acīm un uzmeta lūpu.- Nedusmojies.

-Dusmojos. Es nesu tavu bērnu jau septiņus mēnešus. Un tu te pats kā bērns!-

-Pasmaidi, Brī. Tu esi skaista māmiņa. Tikai smaids pietrūkst.- un tad es viņa acīs pamanīju to dzirkstelīti, kad puisim bija kas padomā,- Kutinātājs!

-Lūka!- iespiedzos, kad viņš sāka mani kutināt.

Nākamā atmiņa bija, kad novilka pārsegu no līķa.

Strauji un sekli elpodama, es skrēju uz vannas istabu, atgriezu ūdeni un centos nomierināt sēcošo elpu. Man pietika visa, es vairs negribēju nevienu to sasodīto atmiņu un dzīvot šo sasodīto dzīvi.

No plauktiņa paņēmu miegazāles, kuras iebēru mutē un noriju bez uzdzeršanas. Atspiedos ar plaukstām pret izlietni un ieskatījos spogulī. Manās acīs bija vērojama apņemšanās. Man bija vienalga par visu, es tikai gribēju izdzēst sevi no pasaules. Iekāpu vannā ar drēbēm un paslīdēju, atsitot galvu pret vannas malu. Sāpēs iekaucos un pieskāros plaukstai, kas bija koši sarkana....

***

Kristiāns.

Ejot uz Brienas istabu, dzirdēju savādu skaņu. Sāku iet ātrāk un sajutu, ka kājas kļūst slapjas, no durvju apakšas sūcās ūdens. Ātri atrāvu vaļā durvis un brizdams pa slapjo grīdu, devos uz vannas istabu, kas mirka ūdenī, bet tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija redzēt ar asinīm notraipītu vannu un pavisam bālu cilvēka atspulgu. Nedomājot ielēcu vannā un izvilku Brī no ūdens. Balstot viņas augumu pret sevi, izvilku viņu no ūdens un no pakaramā norāvu dvieli, ko noliku viņai zem galvas, manīdams, ka tas piesūcas asinīm. Tātad viņa bezsamaņā bija īsu brīdi. Pieliecos un piespiedu lūpas viņas aukstajām, slapjajām lūpām un aizspiedu ciet meitenes degunu. Centos izsūkt ūdeni no viņas plaušām un mazliet tas izdevās, pa brīžam izspļāvu ūdeni, bet tas nesekmēja to, ka spēšu glābt viņas dzīvību.

Sakrustoju plaukstas uz viņas krūtīm un sāku spiest, veicinādams mākslīgo sirds masāžu. Viņa atklepoja ūdeni un pēc brītiņa atvēra acis un sēcot pieķērās man. Ar brīvo roku piespiedu dvieli viņas pakausim un uz brīdi atrāvos, lai viņa uzvilktu manu jaku.

-Par ko tu nolādēts domāji!?- uzkliedzu un viņa sarāvās un sāka raudāt.- Tu maz zini, ka spēles ar nāvi nav nekāds joks? Paskaties, ko tu esi sadarījusi..

-Piedod...- viņa, zobiem klabot, atvainojās. Pacēlu viņu rokās un noliku gultā. Meitene elpoja sekli un strauji, brīžiem rīstījās, atklepojot plaušās palikušo ūdeni. man joprojām drebēja rokas, tāpēc uzreiz piezvanīt kalponei nevarēju. Drīz vien viņa atbildēja, nosaucu adresi, izskaidroju situāciju un viņa piekrita palīdzēt.

-Tev ir kalpone? Esi par slinku, lai visu darītu pats?- Brī vaicāja, saritinājusies embrija pozā. Apsēdos viņai blakus un smagi nopūtos.-Kas ir?-

-Kāpēc tu mēģināji izdarīt pašnāvību?-

-Es kāpu vannā un paslīdēju!-

-Ar drēbēm?-

-Lai siltāk!- viņa atcirta. Piecēlos un piegāju pie viņas skapja, no kura izņēmu milzīgu, tumši sarkanu džemperi un baltas treniņbikses ar platu stakli.- Es pati sevi varu apģērbt!

-Sievietes nemāk ģērbties. Aiziet, velc nost slapjās drēbes..-

-Tu ko.- viņa apmulsa.- Tu taisies mani ģērbt? Tu joko?

-Domā, es kailu meiteni neesmu redzējis? Aiziet, tu saslimsi.- mudināju viņu un apsēdos blakus, turot sausās drēbes rokās.- Asiņošana beigusies?

-Beigusies gan.- viņa atcirta un novilka slapjo kreklu un pasniedzās pēc manis izvēlētā melnā krekliņa un tad man no rokām izrāva sarkano džemperi to pārvilka. Ātri vien viņas āda mainīja toni no bāla uz veselīgāku. Tomēr mani māca bažas, kad viņa kļuva apātiska un mazliet zaļgana.-Ir vēl kas, ko gribi man teikt?

-Tu esi CSI?- viņa vārgi pavaicāja. Saņēmu viņas seju rokās un pavēru plašāk viņas plakstiņu. Acu zīlītes bija palielinātas.- Es izdzēru miegazāles.

-Tad braucam uz slimnīcu. Tagad!- pacēlu viņu rokās un nesu lejup pa kāpnēm, kur Dorota, mana kalpone, mūs pamanīja un ķēra pie sirds.- Dorota, esi tik laipna...

-Protams, Kaleva kungs.- viņa pamāja un atvēra mums durvis. Dorota vienmēr domāja divus soļus uz priekšu un iedeva Brī turēt mašīnas atslēgas, kamēr viņu līdz tai nogādāju.

-Brī, nospied podziņu.- uzrunāju Brī, manīdams, kā viņa sāk miegoties. Viņa to izdarīja un noguldīju viņu uz aizmugurējiem sēdekļiem. Apsēdos priekšā, paņēmu atslēgu no viņas un izgriezos no iebraucamā ceļa.

-Man ir divi jautājumi..- Brī vārgi sacīja.

-Nu?- atvaicāju, turēdams rokas uz stūres un atpakaļskata spogulī vērodams, kā pasliktinās viņas stāvoklis.

-Kas šī ir par mašīnu?

-Mitsubishi.-

-Skaista.- viņa nomurmināja.- Cik gados tu zaudēji nevainību?

-Paga, ko?- es iesmējos, apstādamies pie luksofora sarkanās gaismas.- Kālab tev to zināt?

-Jo man interesē, cik sen tu redzi puskailas meitenes. Vai kailas. Mm..- viņa šļupstēja. Iedegoties zaļajai gaismai, palielināju ātrumu un jau manīju Svētās Helēnas slimnīcu. Brī kļuva pavisam bāla un viņas roka nošļuka uz krēsla.

-Piecpadsmit.- es atbildēju, riepām kaucot, apstādamies pie slimnīcas. Steigšus izkāpu no vietas un atrāvu aizmugures durvis, paņemdams Brī rokās. Mani pārtvēra ārsti, izskaidroju tiem situāciju un tie norīkoja Brī uz intoksikācijas nodaļu. Saķēris galvu iegāju telpā, kas atgādināja šausmu filmas: baltas un zilas kvadrāta flīzes, glumi zaļas sienas un izkāmējušas sejas, kas veras tevī.

-Lai Dievs tev stāv klāt, ja tā bija mana māsa, ko tur ieveda...- dzirdēju Miku un pagriezos, redzot, kā viņš ir pārskaities.- Lūdz Dievu, jo, ja tā ir, es tevi uz vietas nositīšu, Kalev.

-Jā , tā bija Brī, bet...- nepaspēju paskaidrot, kad Mikaels trieca dūri pret manu žokli un es atkāpos vairākus soļus. Niks satvēra Mikaela rokas, kad mūs visus trīs iztraucēja medmāsas balss.

-Kurš šeit pazīst Marisu Sleiteri?- viņa uzlūkoja mūsu bariņu.

-Es.- atsaucos un sekoju viņai. Te nu bija, patiesības mirklis.

214 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000