2

 30  0

Es nezināju, kā mācīt, līdz iepazinu sevi

Viņu sauca misis Tompsone. Nostājusies savas piektās klases priekšā, viņa pašas pirmās dienas sākumā sameloja.
Tāpat kā vairums skolotāju, arī viņa uzlūkoja savus audzēkņus un sacīja, ka viņus visus mīlot vienādi.
Taču tas nebija iespējams, jo pirmajā rindā, sakumpis savā krēslā, sēdēja kāds puisēns, vārdā Tedijs Stodards.
Misis Tompsone bija ievērojusi Tediju jau iepriekšējā gadā. Viņa bija pamanījusi, ka zēns maz spēlējas ar citiem bērniem, ir ģērbies ļoti nevīžīgi un liekas sen nemazgājies. Pamazām Tedijs iemantoja skolotājas nepatiku.
Pienāca brīdis, kad misis Tompsonei jau patika labot darbus Tedija darbus ar sarkanu pildspalvu, pāršvīkājot visam pāri lielu krustu un uzdevuma augšpusē izvelkot treknu nulli.
Skolā kurā misis Tompsone strādāja, viņai bija jāpārbauda katra skolēna iepriekšējo gadu raksturojums; Tedija dokomentu viņa atstāja pašu pēdējo.
Apskatot viņa raksturojumu, skolotāja piedzīvoja lielu pārsteigumu.
Pirmās kleses audzinātāja rakstīja:
"Tedijs ir ļoti gudrs bērns un prot smaidīt kā neviens cits. Viņa uzdevumi vienmēr ir akurāti paveikti, un viņš ir ļoti labi audzināts... ar viņu ir patīkami būt kopā."
Otrās klases skolotāja rakstīja:
"Tedijs ir lielisks skolēns, brīnišķīgi satiek ar klasesbiedriem, taču šķiet noraizējies, jo viņa māte slimo ar neārstējamu slimību, un mājās noteikti iet ļoti grūti."
Trešās klases skolotāja rakstīja:
"Zēna māte ir mirusi, un viņš to ļoti pārdzīvo. Tedijs ļoti cenšas, bet tēvs neizrāda par viņu lielu interesi, un, ja nekas netiks darīts, noskaņojums drīz vien atsauksies uz viņa sekmēm."
Ceturtās klases skolotāja rakstīja:
"Salīdzinājumā ar klasesbiedriem Tedijs mācībās atpaliek un neuzrāda lielu interesi par skolu. Viņam nav daudz draugu, un dažreiz viņš klasē iesnaužas."
Nu mis Tompsone redzēja, kas par lietu un viņu pārņēma kauns par sevi. Vēl sliktāk viņa jutās tad, kad visi skolēni atnesa ar skaistām lentēm apietas un spožos papīros iesaiņotas Ziemassvētku dāvanas - visi izņemot Tediju. Viņa dāvana bija nevīžīgi ietīta dzeltenā papīra turzā.
Misis Tompsone negribīgi atvēra šo dāvanu kopā ar pārējiem. Daži bērni sāka smieties, kad viņa tur atrada vecu rokassprādzi un parfīma pudelīti, kurā bija palikusi tikai ceturtā daļa smaržu.
Viņa lika smējējiem aprauties, laikojot iesaukdamās cik skausta ir saņemtā dāvana.
Tajā pēdējā dienā pirms svētku brīvdienām Tedijs Stodards pa kavējās klasē ilgāk un noteica: - Misis Tompsone, šodien jūs smaržojāt tā kā kādreiz smaržoja mana mamma.
Kad puisēns bija aizgājis skolotāja raudāja vismaz stundu.
Pēc tās dienas viņa nevis vienkārši iedzina galvās bērniem aritmētiku, bet sāka bērnus 'mācīt'.
Īpašu uzmanību viņa pievērsa Tedijam.
Kolīdz skolotāja sāka ar viņu strādāt, zēna prāts atdzīvojās. Jo vairāk viņu atbalstīja, jo ātrāk viņš apguva mācību vielu.
Līdz piektās klases beigām Tedijs bija kļuvis par vienu no sekmīgāk āķiem skolniekiem klasē un bija viens no skolotājas mīluļiem - lai gan viņa bija teikusi, ka visus skolniekus mīlot vienādi.
Pēc gada pie savām durvīm viņa atrada zīmīti. Tā bija no Tedija, un tajā bija rakstīts, ka viņa esot bijusi labākā skolotāja, kāda viņam jebkad bijusi. Pēc sešiem gadiem ap to pašu laiku viņa saņēma vēl vienu zīmīti no Tedija - viņš rakstīja, ka esot beidzis vidusskolu kā trešais savā klasē un, ka viņa joprojām ir labākā skolotāja.
Pēc četriem gadiem skolotāja saņēma vēl vienu vēstuli, kurā bija rakstīts, ka Tedijs turpinājis mācības, kaut arī reizēm tas bijis ļoti grūti, un ka drīz ar izcilību beigšot bakalaura atudijas. Viņš atkārtotaja, ka misis Tompsone joprojām esot vislabākā skolotāja, kāda viņam jebkad bijusi, - un vismīļākā.
Pēc četriem gadiem viņa saņēma vēl vienu vestuli. Šoreiz Tedijs paskaidroja, ka pēc studiju pabeigšanas izlēmis mazliet paceļot. Vēstulē viņš rakstīja, ka viņa joprojām esot labākā skolotāja, kāda viņam bijusi, un arī vismīļākā, taču tagad zēna vārds bija garāks - vēstule bija parakstīta ar Teodora F. Stodara vārdu.
Stāsts vēl nav galā, jāizlasa vēl viena vēstule. Tajā Tedijs pastāstīja, ka iepazinies ar meiteni kuru grasoties precēt.
Viņš paskaidroja, ka viņa tēvs pirms pāris gadiem nomiris, un vaicāja vai misis Tompsone kāzās nieņemtu to vietu, kur parasti sēž līgavaiņa vecāki. Protams misis Tompsone ielūgumu pieņēma...
Viņa ieradās kāzās, palikusi ap roku veco rokassprādzi, un lietoja tās pašas smaržas, kuru, kā atcerējās Tedijs, viņa māte bija lietojusi pēdējos Ziemassvētkos. Abi cieši apskāvās, un Dr. Stodards iečukstēja skolotājai ausī: - Paldies, misis Tompsone, ka man ticējāt!
Misis Tompsone ar asarām acīs sacīja: Tedij, tu kļūdies - tu biji tas, kas parādīja man, ka varu kaut ko mainīt. Es nezināju kā mācīt, līdz iepazinu tevi.


Nagla durvīs

Kādam puikam bija ļoti slikts raksturs. Tēvs viņam iedeva maisiņu ar naglām un sacīja, lai katru reizi, kad dēls zaudē savaldīšanos, viņš iedzen durvīs naglu.
Pirmajā dienā zēns iedzina durvīs 27 naglas.
Nākamajā nedēļā viņš mācījās savaldīties un ik dienas iedzina durvīs arvien mazāk naglu. Zēns atklāja, ka savaldīties ir vieglāk nekā dzīt durvīs naglas.
Pienāca diena, kad viņš spēja savaldīties visu dienu. Viņš pateica to tēvam, un tēvs ierosināja, lai tagad dēls katru dienu izvelk no durvīm pa vienai naglai, lai arī turpmāk spētu savaldīties.
Pagāja vairākas dienas, un beidzot zēns varēja tēvam pateikt, ka durvīs vairs nav nevienas naglas.
Tēvs paņēma viņu pie rokas un pieveda pie durvīm.
Viņš sacīja: - Tu esi smagi strādājis, dēls, bet paskaties uz tiem caurumiem durvīs. Tās vairs nekad nebūs tādas kā bijušas. Katru reizi, kad tu zaudē savaldīšanos tu atstāj tieši tādas pašas rētas kā šīs. Tu vari kādu apvainot un tad neņemt savus vārdus atpakaļ, bet cilvēku sapinās tas, kā tu izteiksi apvainojumu, un rēta paliks uz visiem laikiem. Ar vārdiem var ievainot tikpat smagi kā ar ieroci.

Komentāri 2

0/2000

  +

 0  0 atbildēt

Viņa lika smējējiem aprauties, laikojot iesaukdamās cik skausta ir saņemtā dāvana.

Laikojot?

Stāstiņš par skolotāju ir pamācošs, bet drusku neticams. Otrais par tēvu un savaldīšanos gan riktīgi labs

 0  0 atbildēt