Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
24

Tu izvēlies

Andreju nudien varēja apskaust: allaž labā omā, gatavs uzmundrināt apkārtējos ar labu vārdu. Ja kāds pavaicāja Andrejam kā sokas, viņš sacīja:
- Labāk nevar būt!
Viņš bija izcils restorāna menedžeris, un darbiniekiem ļoti patika strādāt viņa pakļautībā. Andrejam piemita īpaša attieksme pret dzīvi un dabiska spēja iedvesmot un motivēt: ja kādam darbiniekam gadījās melnā diena, Andrejs palīdzēja ieraudzīt arī gaišo pusi.
Viņa personība bija mani iedvesmojusi, tāpēc kādudien Andrejam pavaicāju:
- Es nesaprotu... Cilvēks taču nevar visu laiku būt labā garastāvoklī. Kā tev tas izdodas?
Andrejs atbildēja:
- No rīta es pamostos un saku sev: "Andrej, tev ir divas iespējas - būt labā omā vai būt sliktā omā." Un tad es izvēlos būt labā omā. Kad atgadās kas nelāgs, vienmēr ir izvēle: kļūt par upuri vai arī mācīties no neveiksmes. Kad cilvēks man par kaut ko žēlojas, es varu vienkārši uzklausīt gaušanos vai arī parādīt dzīves gaišo pusi. Es izvēlos dzīves gaišo pusi.
- Jā, bez šaubām, taču tas nav tik viegli izdarāms, - spurojos pretī.
- Ir gan! - atteica Andrejs. - Padomā, un tu sapratīsi, ka dzīvi veido tavas izvēles. Katra situācija ir izvēle. Tu izvēlies, kā reaģē uz situācijām. Tu izvēlies, kā apkārtējie ietekmē tavu garastāvokli. Tu izvēlies būt labā vai sliktā omā. Tātad: TU IZVĒLIES, KĀ DZĪVOT SAVU DZĪVI.
Apdomāju Andreja teikto. Drīz pēc tam pametu darbu restorānā un uzsāku pats savu biznesu. Saikne ar Andreju pārtrūka, taču, nonācis izvēles priekšā, vienmēr centos sekot Andreja padomam.

Pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka Andrejs bija pieļāvis traģisku kļūdu: kādā rītā viņš bija aizmirsis aizslēgt restorāna aizmugures durvis. Pa tām restorānā bija iekļuvuši trīs bruņoti laupītāji un likuši Andrejam atvērt seifu. Taču viņam no uztraukuma tik ļoti trīcējušas rokas, ka nav izdevies uzspiest kodu. Uzbrucēji viņu panikā sašāvuši.
Laimīgā kārtā Andreju drīz atrada un ar ātrās palīdzības mašīnu nogādāja slimnīcā. Pēc astoņpadsmit stundu ilgas operācijas un vairākām nedēļām intensīvās aprūpes nodaļā Andreju izrakstīja no slimnīcas, lai gan viņa ķermenī joprojām bija lodes atliekas.
Es Andreju satiku pusgadu pēc nelaimes gadījuma. Pavaicāju kā klājas, un viņš atbildēja:
- Labāk nevar būt!
Tad pajautāju par ko viņš domājis uzbrukuma laikā. Andrejs atteica:
- Vispirms par to, ka vajadzēja aizslēgt durvis. Kad sašauts gulēju uz grīdas, atcerējos, ka man taču ir divas iespējas - dzīvot vai mirt. Es izvēlējos dzīvot.
- Vai tev nebija bail?
Andrejs turpināja:
- Ārsti bija lieliski. Viņi atkārtoja, ka viss būs kārtībā. Taču operācijas zālē, ieraudzīju ārstu un medmāsu sejas, patiešām pārbijos. Viņu acīs lasīju vārdus "Šis vīrs mirs" un zināju, ka man jāpieņem lēmums.
- Ko tu darīji? - vaicāju.
- Viens no ārstiem jautāja, vai man pret kaut ko ir alerģija, un es atsēcu: - Jā, pret lodēm!
Kamēr klātesošie smējās, es teicu:
- Mīļie, es izvēlos dzīvot! Operējiet mani ar pārliecību, ka es būšu dzīvotājs, nevis mirējs.


Dāvana, kas nav jāpieņem

Reiz bija kāds aizrautīgs un stingrs profesors, kuru studenti pazina kā aizrautīgu un taisnīgu vīru.
Kādā vasaras dienā, nodarbību beigās, kad pasniedzējs kārtoja savus uz rakstāmgalda saliktos papīrus, viņam pienāca klāt viens no studentiem un izaicinoši sacīja: - Profesor, es priecājos, ka nodarbība ir galā, jo man vairs nebūs jāklausās jūsu muļķībās un varēšu atpūsties, neredzot jūsu garlaicīgo seju.
Runātājs stāvēja taisni un rādīja iedomīgu ģīmi, gaidīdams, ka pasniedzējs būs aizvainots un zaudēs savaldīšanos.
Profesors mirkli uzlūkoja studentu un tad pavisam mierīgi pajautāja: - Vai tad, ja kāds tev dod ko tādu, ko tu nevēlies, tu to pieņem?
Studentu samulsināja tas, cik mierīgi skanēja pārsteidzošais jautājums. - Protams, ka nē, - puisis nicīgi atbildēja.
- Redzi, - profesors turpināja, - kad kāds mēģina mani aizvainot vai pasaka kaut ko nepatīkamu, viņš man kaut ko dod - šajā gadījumā dusmas un naidu, bet es varu izšķirties tos nepieņemt.
- Nesaprotu, par ko jūs runājat, - students apjuka.
- Pavisam vienkārši, - profesors atbildēja, - tu man dod dusmas un nicinājumu, un, ja jutīšos aizvainots vai sadusmots būšu tavu dāvanu pieņēmis, bet es, draugs, pieņemu paša mieru.
Puis, - profesors draugi pabeidza, - tavas dusmas pāries, bet nemēģini tās atstāt pie manis. Mani tas neinteresē. Es nevaru kontrolēt to, kas ir tavā sirdī, bet tikai no manis ir atkarīgs tas, kas ir manējā.


Mātes mīlestība

Pirms vairākiem gadiem "National Geographic" bija redzama iespaidīga fotogrāfija ar Dieva spārniem.
Pēc meža ugunsgrēka Jrloustounas Nacionālajā parkā mežsargi uzsāka garu darba dienu un devās augšup kalnā izvērtēt ugunsgrēka nodarītos postījumus.
Kāds mežsargs atrada pelnos burtiski pārakmeņojušos putnu, kurš kā statuja bija sastindzis zem kāda koka. Šaušalīgā skata pārsteigts, viņš pabalstīja putnu ar nūju. Tai pašā brīdī no jau mirušās mātes spārnu apakšas izspruka trīs mazi cālēni.
Vēlēdamās novērst nelaimi, mīlošā māte bija atvedusi mazos koka pakājē un paslēpusi zem saviem spārniem, instinktīvi jaušot, ka indīgie dūmi celsies uz augšu.
Viņa būtu varējusi aizlidot, bet nebija pametusi savus mazuļus. Kad apkārt plosījās liesmas un sāka degt viņas sīkais ķermenis, māte palika, kur bijusi. Viņa bija izlēmusi mirt, lai tie, kas paslēpti viņai zem spārniem, varētu dzīvot.

Raksti komentāros ko domā... Autors: Jaunāspocīte Iedvesmojoši stāsti 2. daļa
1. Raksti komentāros, ko domā par šiem stāstiem!
Autora bilde
0
24
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [5]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Jaunāspocīte avatars
Medaļa ŽurnālistsMedaļa SviestmaizeMedaļa Admins iesaka
  Jaunāspocīte 09.06.19 09:12  
2
0
atbildot uz Drakonvīrs komentāru " Bija vērts izlasīt tavu rakstu, paldies... "

Paldies
derestele avatars
Medaļa SirdsMedaļa Buča uz vaidziņaMedaļa Apskāviens
  derestele 09.06.19 12:21
1
0

Mīlīgi. +

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 10.06.19 11:55
1
0

Par pirmo automātiski vizualizēju BadComedian skeču: cilvēks ar amputētām kājām guļ/sēž ar apgarotu seju. Pēc mirkļa to apmirdz dievišķs mirdzums, cilvēks eksaltēti iesaucas: `es izvēlos staigāt!`, pieceļas kājās un iziet no kadra. Happy end!

Tas students gan ir stulbs kā malkas pagale, jo jebkurā normālā augstskolā viņam par tām apnicīgajām `pasniedzēja muļķībām` tik un tā ir jānokārto eksāmens, un sakašķēties ar pasniedzēju pirms eksāmena ir Dārvina balvas cienīga darbība Es pat teiktu, ka tas students ir tiks stulbs, ka viņš nav pelnījis nolikt attiecīgo eksāmenu.

Mātes mīlestība ir instinkts sugas izdzīvošanai.

Drakonvīrs avatars
Medaļa RainisMedaļa Neglītais džemperisMedaļa Mobiļņiks
  Drakonvīrs 09.06.19 09:11  
0
0

Bija vērts izlasīt tavu rakstu, paldies..+

Jaunāspocīte avatars
Medaļa ŽurnālistsMedaļa SviestmaizeMedaļa Admins iesaka
  Jaunāspocīte 11.06.19 18:46  
0
0
atbildot uz 9K116 komentāru " Par pirmo automātiski vizualizēju BadCo... "

Paldies, ka izteici savu viedokli 😄