local-stats-pixel

Iedomu virpulī0

8 2

Piecēlos no sajūtas, ka krītu sapnī, jau pēdējo nedēļu laikā jūtos kā ne savā ādā. Domājams, es varētu to nevelt, ka esmu tikai 17 gadus vecs puisis un nezinu ko gribu no dzīves, tāpēc dodod izklaidēties un agri ceļos, dodos uz skolu un tā uz riņķi, tāda sajūta, ka manā dzīvē ir iestājusies rutīna. Nevarētu jau sūdzēties, esmu pievilcīgs, gara auguma, zilām acīm, brūniem matiem un turu sevi formā. Es ļoti bieži pamanos iekļūt dažādās problēmās, sapinos ar nepareizajiem cilvekiem, vecāki, mani mēģina uzmanīt, katru mīļu sekundi, mēs nemēdzam dzīvot vienā vietā, vairāk kā gadu un esmu pieradis, pie nepastāvīga dzīvesveida.

Izlienot ārē no gūltas sapratu, ka istabā ir jau tik bieži redzētā nekārtība, tikai šoreiz to papildināja tukšas, lielas kastes un es atminējos, ka ir pienācis viens no tik biežajiem brīžiem, kad ir jāpārvācas. Paceļot kreklu no grīdas un uzvelkot to mugurā, devos brokastīs.

Noejot lejā, tētis strīdējās ar kādu pa telefonu, tāda sajūta, ka viņam dzīvē, nekā cita nebuta, kā darbs, tā jau nebūtu liela brēka, ja tāda pati nebūtu māte, zinu, ka viņa cenšas, tik ļoti prekš manis, cenšas pavadīt, visus savus brīvos brīžus ar mani, bet es nēesmu vairs bērns, vēlos iepazīties ar jauniem cilvēkiem, satikties ar meitenēm.

Tētis beidzis runāt, pa telefonu paskatās uz mani un ierunājas:

-Tom, tu taču saproti, ka tev beidzot ir jāsaliek savas mantas, jo aizparīt mēs pārvācamies, nespēju noticēt, ka tu tik vienaldzīgi pret to izturies un uzvelc kaut ko tīru mugurā!

Paskatījos, visur apkārt un sapratu, ka visas istabas ir gandrīz tukšas, man sametās šķebinoša sajūta un atteicu tētim:

-Protams, kā tad savādāk, tu taču zini, ka uz mani var paļauties.

Atgriezos istabā un sapratu, ka ir tikai 09:00 plks. no rīta un diena jau ir sabojāta, tāpēc sāku ko darīt, sakārtoju visas nevajadzīgās lietas pa kastēm. Liekot savu mīļāko bernības grāmatiņu „Ansītis un Grietiņa,” no grāmatas vidus izkrita, bilde, kurā biju redzams es un kāda slaida bruneta, es tikkai spēju nodomāt:

-Cik muļķīgi laimīgs tu tur iskaties, atpletis savu plato smaidu un kārtīgi apķēris meiteni, kurš to spēja iedomāties, ka pēc gada tev viņa vairs nekas cits nav, kā tikai iskatīga meitene, kura tev salauza sirdi.

Iemetu grāmatiņu ar visu bildi kastē un gāju dušā, kā nekā drīz būšu jaunā vietā un viss pārējais būs sena pagātne, tā kam tam jābūt.

Tā kā, vecākiem ir labas attiecības ar skolas direktoru, es tikku pieņemts skolā bez problēmām, mana problēma nekad nav bijusi sekmes, esmu vienkārši kļuvis vienaldzīgs pret to visu, kāda jega dzīvot neiesākot to īsti izbaudīt, kāda jēga, būt laimīgam uz īsu brīdi, mans sapnis ir palikt vienā vietā un vairs nekur nepārvākties, sākt izbaudīt dzīvi un pierādīt vecākiem cik apzinīgs es esmu.

Iegūlos gūltā un uzlicis austinas, es iemigu un piecēlos tikkai uz vakara pusi, saprotot, ka kavēju savu atvada balīti, mani labākie draugi, bija izdomājuši, ka ir jāatvadās kārtīgi. Gatavs iziešanai, es vēl paskatījos spogulī un sapratu, ka esmu ļoti simpātisks, vēl paņēmu mašīnas atslēgu un devos.

8 2 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000