Iedomājies, kā tas būtu.. (4)1

Iepriekšējā

Ātri pieskrēju pie spoguļa, lai sakārtotos. Spogulī man pretim raudzījās skaista brunete, tumšām acīm un baltu mežģīņu kleitu. Nekad vēl nebiju sevi redzējusi tādu. Es paspēru soli tuvāk spogulim un skaistule bija pazudusi. Tur atkal biju tikai es.

Šodien ir pirmā skolas diena. Pagājuši jau gandrīz divi mēneši kopš autoavārijas, manas ribas ir veiksmīgi sadzijušas un ar augšstilbu arī viss ir kārtībā. Tagad varu gandrīz pilnībā brīvi kustēties, skriet un pilnvērtīgi dzīvot. Tētis šorīt atkal ir `darba darīšanās`, kā viņš pats man saka, tikai es tam gluži nevēlētos ticēt. Joprojām viņiem abiem no manis ir noslēpumi, kuri man, viņuprāt, nav jāzina.

Es paķēru somu un uzmanīgi devos lejā pa kāpnēm. Uzvilku kurpes un izgāju no mājas, kur, savā pelēkajā Audi, mani jau gaidīja Niklāvs. Ar viņu vienā telpā, vai šajā gadījumā – mašīnā, nevēlējos uzturēties, jo, ja tētis vēl tikai daļēji noklusēja no manis šo to, tad Niklāvs no manis noklusēja pilnībā visu. Un vēl cūcīgi meloja.

Iekāpusi mašīnā, pat ar viņu nesasveicinājos, un, likās, ka viņš par to tikai uzjautrinās. Tad viņš pieliecās man tuvu klāt un mani noskūpstīja. Tā, it kā viņš būtu mans puisis. Tā, it kā viņam būtu kādas tiesības tā darīt.. Daudz nedomājot iecirtu viņam spēcīgu pļauku un pagriezos pret logu. Lops tāds.

Braucot viņš uzņēma arvien lielāku un lielāku ātrumu, līdz man sāka trīcēt kājas. Viņš lieliski zināja, ka man ir bailes no ātruma, bet tagad viņš šo līdzekli izmantoja, lai man atriebtos par pļauku. Tā vien sagribējās iecirst viņam vēl kādas desmit. Ar nagiem ieķēros ādas sēdeklī, aizvēru acis un centos nomierināties. Viss iekšā trīcēja.

-Niklāv, lūdzu.- es spalgā balsī viņam teicu, tā pamudinādama viņu atlaist gāzes pedāli.

Atvēru acis, un ieraudzīju, ka esam jau gandrīz pie skolas. Viņš nenobremzēja, jo es viņu lūdzu. Viņš nobremzēja, jo te vienkārši nebija atļauts braukt tik ātri. Tagad viņš apstājās skolas stāvlaukumā un es nekavējoties atsprādzēju drošības jostu.

-Cūka.- es, kāpdama ārā, noburkšķēju pietiekami skaļi, lai viņš dzirdētu, un ar visu savu spēku aizcirtu viņa mašīnas durvis. Ak, cik ļoti viņu tas kaitināja. Un manī tas izraisīja tikai un vienīgi prieku. Ašā uzvarētājas solī devos uz skolas ieeju, kad mani kāds spēcīgi saķēra aiz rokas.

-Paklau, sīkā, nesprēgā.- Niklāvs nikni norūca, un ar katru izteikto vārdu viņš spieda manu roku arvien spēcīgāk. Atvēzējusi otru roku tēmēju to tieši pret viņa seju, un, brīnumainā kārtā, trāpīju tieši pa vaiga kaulu. Rītdien tur noteikti būs zilums. Manī iekšā viss nogavilēja. Arī es biju spējīga uz ko tādu. Izrāvu savu roku no viņa tvēriena un turpināju savu ceļu uz skolu.

Ieejot klasē, mani pārņēma nostalģija. Likās, tik ilgs laiks pagājis, kopš viņus visus neesmu redzējusi. Klinta man uzmeta pētošu un naidīgu skatienu. Iespējams, pat skaudīgu. Kā nekā, tieši es biju tā sliktā, kas viņai esot atņēmusi Niklāvu. Kā tad. Lai jau savāc. Mūsu acu kontaktu pārtrauca Alīna, kas, man nemanot, bija pieskrējusi man klāt un nu jau gandrīz vai karājās man kaklā.

-Mīļā, mana, Adelīniņa,- viņa saldā balstiņā dūdoja un es, tēlojot pretīgumu, saviebos un viņu mazliet atgrūdu. Abas izplūdām smieklos. Kamēr mēs spēlējām teātri visai klasei bija ieradusies arī Maija un Amanda, kas mūs abas apskāva un mēs devāmies uz saviem soliem. Atkal šie soli. Atkal šī skolotāja ar saviem monologiem. Tikai šogad man tas vairs neizraisīja pretīgumu. Tā bija viena no retajām iespējām izbēgt no man mīļo cilvēku meliem.

Pēc skolotājas lūguma visi atstājām klasi un devāmies skolas priekšā, lai noklausītos direktores runu.

-Nesaprotu,- čukstēju Alīnai, - kāda jēga no runas, ja mēs to jau zinām no galvas?-

Par atbildi draudzene tikai iesmējās. Mums blakus Maija un Amanda aizrautīgi kaut ko apsprieda, un mēs atkal smējāmies par skolotāju niknajiem skatieniem, kas viņām tika veltīti.

Pēc runas mēs atkal bijām spiesti doties uz klasi, kur skolotāja mums, kā katru gadu, stāstīja cik šis gads būs īpašs un svarīgs. Garlaicības nomākta noliku galvu uz sola un pārstāju iedziļināties tajā, kas notiek klasē. Atkal apsēdos kā pienākas tikai tad, kad dzirdēju skolotāju sakām atvadu vārdus. Atvieglota lēcu kājās un izdzirdēju skaņu, kādu rada tikai plīstošs audums. Uz krēsla bija palikusi piespraudīte ar nelielu manas kleitas daļu.

-Maita tāda,- Alīna uzreiz metās pie Klintas, kas noteikti bija vienīgā, kura varēja manu kleitu ar spraudīti piestiprināt pie krēsla, jo sēdēja man aiz muguras. Alīna pagrūda Klintu tā, ka meitene atsitās pret aizmugurē esošo solu un krita. Skolotāja sāka nelāgi brēkt un mesties Alīnai priekšā. Tomēr meiteni tas netraucēja, un viņa grasījās spert Klintai, bet viņu apturēja Tomass, vienkārši paceldams un aiznesdams draudzeni tālāk no Klintas. Es spēju tikai noskatīties un smaidīt, jo zināju, ka Alīnai ir naids pret Klintu jau ļoti sen. Lepni smaidot, man pie sāniem stāvēdamas, Maija, Amanda un Alise pat negrasījās iejaukties.

-Tava kleita.- Andrejs viegli aizskarot manu sānu norādīja uz kleitas apakšējo vīli, kas nu izskatījās vien pēc sadīrātas mežģīnes.

-Nekas traks taču nav noticis,- laipni atteicu. – Izskatās, ka vaininieks saņēma pēc nopelniem pieckārtīgi!- Iespurdzos un Andrejs smaidīja ar mani.

Tiekot ārā no skolas, mūsu prieks tikai pieauga, un mēs lēnā solī devāmies uz picēriju. Katrai pa saldējuma kokteilim un milzīga pica uz četrām – nekas cits, reizē tik biedējošs un uzmundrinošs, uz pasaules vienkārši vairs nevarēja būt. Sarunas, smiekli un stāsti par aizvadīto vasaru. Katras stāsts par skaistajām un saulainajām dienām mazliet kremta. Viss ko varēju es, bija tikai gulēšana. Kad jautājumus par aizvadīto brīvlaiku uzdeva man, atbildot, saņēmu pārmetumus par to, ka neko neesmu stāstījusi draudzenēm. Neiešu taču visiem stāstīt, ka guļu gultā ar lauztiem kauliem, jo nemāku vadīt auto. Un vēl klausīties kā mani žēlo un nepārtraukti ņaud? Nē, paldies. Lai arī manas draudzenes, tomēr viņas visu padarītu tikai šausmīgāku.

Vakarā, kad pārrados mājās, beidzot varēju atpūsties. Kleitu nomainīju pret treniņbiksēm un džemperi, kad pie durvīm atskanēja zvans. Strauji metos lejā pa kāpnēm un atrāvu vaļā durvis. Man priekšā stāvēja Andrejs. Nez kāpēc sajūtas, ieraugot viņu, vairs nebija neitrālas. Tagad es jutos mazliet priecīga par to, ka atnācējs ir tieši viņš.

-Iznāksi?- viņš klusā balsī mani aicināja un es uzsmaidīju.