Iedomājies, kā tas būtu.. (3)0

Iepriekšējā

Blāvi saules stari spraucās gar žalūziju malām. Bija vai nu agrs rīts, vai vēla pēcpusdiena. Ieelpot bija ļoti grūti, jo ribas vēl joprojām sāpēja un kaut kas tās ļoti cieši spieda. Parāvu nost segu un ieraudzīju plastmasa korseti, kas sedza visu mana ķermeņa augšdaļu no krūtīm līdz pat gurniem. Kāja bija ieģipsēta un tāpat kā iepriekš ar siksnām iekārta statīvā, kas bija piestiprināts gultai. Palātā biju viena, un tas mani nedaudz mulsināja. Vismaz viens no viņiem taču varētu būt palicis pie manis. Tāda doma bija ļoti egoistiska, jo es noteikti nebiju vienīgais, par ko viņiem jāuztraucas, bet tomēr..

Minūte.

Divas.

Piecas.

Desmit.

Neviena vēl nav. Pat ne māsiņas. Uz skapīša ieraudzīju savu telefonu un uzmanīgi izstiepjot roku, to paņēmu.

-Seši no rīta,- pie sevis klusi nomurmināju.

Papīrgrozs, kas atradās mazliet tālāk no manas gultas, bija gandrīz līdz malām pilns ar papīra krūzītēm no kafijas automāta. Tātad kāds ir bijis pie manis. Tāda doma lika man smaidīt.

Pa palātas durvīm ienāca māsiņa. Klusi mani pasveicinājusi, viņa ielaida manā katetrā zāles. Tad, tikpat klusi cik ienāca, viņa aizgāja. Nepaspēju pat acis samirkšķināt, kad palātā jau bija ienācis Niklāvs.

-Tu drīz varēsi braukt mājās,- viņš viegli smaidot teica. Es saskatīju viņa acīs mīlestību. Mīlestību pret mani. Un ne tādu kā parasti, tagad viņš uz mani skatījās kā uz kaut ko, ko iekāro. Viņš pieliecās man klāt un mani maigi noskūpstīja. Locekļos ieplūda siltums, un pakrūtē jocīgi kņudēja.

***

Ir pagājusi nedēļa, ko nogulēju slimnīcā. Tētis mani ved mājās savā jaunajā mašīnā, kuras vadītāja sēdeklī esmu apņēmusies tuvākajā laikā nesēsties. To laikam sauc par psiholoģisku traumu, nezinu.

Biju izstiepusies pa visu aizmugurējo sēdekli, jo ar ieģipsēto kāju gluži vienkārši nebija reāli apsēsties kā savādāk. Spoži pusdienlaika saules stari spīdēja man acīs, tāpēc uzvilku saulesbrilles. Ar korseti visas kustības bija ierobežotas, bet nekas cits man neatlika.

Pie mājām mūs jau sagaidīja Niklāvs. Viņš atvēra manas durvis, pacēla mani uz rokām un ienesa dzīvojamā istabā. Ērti iekārtojos uz dīvāna un ieslēdzu televizoru. Dzirdēju, ka abi vīrieši ienāca mājā, tomēr viņi iegāja virtuvē nevis nāca pie manis. Abi par kaut ko klusi diskutēja, un mani atkal pārņēma sajūta, ka no manis kaut kas tiek slēpts.

-Es jau esmu liela, man arī jāzina!- iesmejoties bļāvu tā, lai mani sadzird. Atbildes vietā izdzirdēju tēta labsirdīgos smieklus. Niklāvs klusēja.

-Nekas, mīļumiņ, es tikai aizbraukšu uz veikalu, ledusskapis tukšs.- tētis teica pietiekoši samākslotā balsī, lai es saprastu, ka tas, par ko viņi iepriekš sarunājās nav nekādā veidā saistīts ar ledusskapi.

Līdzko ārdurvis aizvērās, pasaucu Niklāvu pie sevis.

-Kas notiek?- bažīgi izteicu šo jautājumu, it kā man būtu bail no jebkādas atbildes. Patiesībā, tā arī bija.

-Tavs tēvs man lūdza, lai palieku ar tevi, kamēr viņš būs darbā.- viņš sausi noteica.

-Niklāv, izbeidz man melot. Esmu vērīgāka, nekā jums šķiet.- beidzot izteicu savas domas skaļi, un Niklāvam vairs nebija ko teikt.

-Skaties televizoru un beidz fantazēt.- to pasakot, viņš piecēlās un aizgāja. Metu viņam ar pirmo, kas bija pa rokai, un šoreiz nepaveicās televizora pultij. Niklāvs veikli pulti noķēra un nolika tālāk no manis, lai es to vairs nedabūtu. Arī televizoru viņš izslēdza un neklausījās nekādos manos protestos.

-Tev jāpaguļ. Pēc slimnīcas tu noteikti neesi savā ādā.- Niklāvs tēlotā laipnībā noteica un aizgāja. Šobrīd viņš mani tracināja tik ļoti, ka man pat nebūtu žēl ja pults vietā būtu bijis nazis, vai kāds cits ass priekšmets.

Biju tik ļoti dusmīga uz visu un visiem, ka nezināju kur likties. Piecelties un kaut kur aiziet pati saviem spēkiem nespēju, tāpēc viss kas man atlika, bija vai nu gulēt, vai saukt Niklāvu. Niklāvu es nesauktu ne par kādu cenu. Kad izdzirdēju viņa soļus tuvojamies dzīvojamai istabai, atkritu spilvenos un tēloju, ka esmu aizmigusi.

-Es nezinu cikos būšu. Nezinu, vai vispār šovakar tikšu, atvaino.- Niklāvs runāja telefonā. Runātājs savienojuma otrā galā pacēla balsi, jo visu laiku nedzirdēju nekā no tā, ko saka otrs cilvēks, kas iesaistīts sarunā, bet tagad skaidri dzirdēju balsi. Tā bija sievietes balss. Un ne jau viņa māsas vai mammas.

-Beidz ārdīties. Man vienkārši ir jāpaliek ar Adelīnu. Viņa viena nevar. – viņš mierināja sievieti.

-Jā, to pašu Adelīnu. Jā. Atā.- to pateicis, viņš nolika klausuli, un paskatījās uz mani. Es, neveikla būdama, nepaspēju aizvērt acis, un viņš pamanīja, ka es neguļu.

-Adelīn, noklausīties svešas sarunas nav labi, tu zini.- viņš, smaidot, mani norāja.

-Es nenoklausījos, tu mani pamodināji, starp citu.- veikli sameloju, viņam acīs skatīdamās. Pamazām sāku izjust pretīgumu pret savu labāko draugu, jo viņš man meloja. Meli sabojā pilnīgi visu. Viņš notupās uz ceļiem pie dīvāna, pieliecās man klāt un cieši skatījās man acīs, kā atvainodamies. Biju pilnībā sastingusi. Lai arī kā es vēlētos tagad paliekties viņam pus sprīdi tuvāk un viņu noskūpstīt, es to nevarēju. Es vienkārši nespēju pakustēties, bet tas nemaz nebija nepieciešams, jo viņš pats mani sāka skūpstīt. Lai arī es nejutu viņa apskāvienus, jo rumpi sedza cietā korsete, es jutu viņa lūpu maigumu un siltumu, kas šobrīd mani pavedināja līdz nelabumam.

Pēkšņi Niklāvs no manis ļoti strauji atrāvās. Pakrūtē joprojām kņudēja bet sirds sāpēja, jo es jutu, ka viņu kas nomāc.

-Es nevaru,- viņš vien nočukstēja un piecēlās, attālinādamies no manis. Viņa sejā bija tik daudz vārdos neizteiktu sāpju. Un tad viņš pagriezās un aizgāja. Viss, ko es šobrīd varēju darīt, bija raudāt.

Nākošā