Iedomājies, kā tas būtu.. (2)3

Kad atvēru acis, visapkārt bija piķa melna tumsa. Vairākas reizes samirkšķināju acis, bet joprojām bija tumšs. Jau atkal izlauzās asaras. Es vairs neko neredzēju. Biju kļuvusi neredzīga. Tikai un vienīgi manas muļķības dēļ. Kam tas viss bija vajadzīgs?
Šņuksti pieņēmās skaļumā, un es dzirdēju, ka kāds kaut kur tuvumā sarosās. Noskanēja signāls, pēc kura māsiņas parasti dodas palīgā. Kāds bija nospiedis trauksmes pogu, un es sāku nojaust, ka esmu slimnīcā. Drošībā.
Acis apžilbināja spoža gaisma, un caur manu ķermeni izskrēja miljoniem sīku skudriņu. Laimīgāka es vēl nebiju jutusies. Es biju dzīva un vesela. Nekas vēl nebija beidzies. Kad attapos no sava pārsteiguma, ievēroju, ka māsiņa jau stāv man blakus un ievada zāles katetrā, kas bija pievienots manai vēnai.
-Cik slikti ir?- es ļoti lēni un uzmanīgi vaicāju, lai māsiņa atbildētu man tāpat, un nesatriektu mani ar, iespējams, sliktajām ziņām.
-Nekas traks, - viņa silti, tomēr nedroši uzsmaidīja, - dažas lauztas ribas un spridzināts augšstilbs.
Jā, nekas traks. Lai gan, ņemot vērā to, ka varēju kļūt akla, paralizēta vai pat mirt, šī tiešām bija tikai priecīga vēsts.
Biju pārāk ieinteresēta, lai ietu gulēt, tomēr pārāk nogurusi, lai paliktu nomodā, tāpēc lēmu par labu miegam. Kad centos iekārtoties ērtāk, sajutu kā smeldz visi muskuļi, un, protams, arī iepriekš pieminētās lauztās ribas. Tagad biju iestrēgusi starp stāvokļiem `ērti` un `poza, kādā biju iepriekš`. Neatlika nekas cits kā samierināties un censties aizmigt.
Kad pamodos, bija jau ļoti gaišs, un, lai arī salauzta, burtiskā nozīmē, jutos ļoti laimīga, jo naktī biju pazaudējusi pilnīgi visas cerībās vēl kādreiz baudīt pilnvērtīgu dzīvi un tagad tās straujiem soļiem steidzās atpakaļ pie manis.
Niklāvs bija aizmidzis uz krēsla blakus gultai, un nepaspēju pat divreiz acis samirkšķināt, kad pie manas gultas bija pienācis arī tētis. Visas manas cerības par skaisto turpmāko dzīvi sašļuka.
-Tēti, piedod, es..- es stostījos.
-Adelīna, es ceru, tu saproti, ka varēji sevi nogalināt.- tēvs teica, un likās, ka viņš drīz sāks raudāt.
Es jau vēru muti, lai taisnotos, tomēr viņš mani pārtrauca atkal, - bet tas nekas, mīļā, esmu laimīgs, ka esi sveika un vesela. – Tēvs pieliecās, lai noskūpstītu manu pieri.
-Es tev atnesīšu ko ēdamu, - tētis vēl noglaudīja manu galvu un aizgāja.
Palātas durvīm aizveroties, mans skatiens aizklīda pie Niklāva. Viņš sēdēja un uz mani lūkojās ar tik pārmetošu skatienu, kas spētu nogalināt, vai vismaz iedzīt dziļā depresijā. Viņa acis piepildījās asarām. Manas tāpat.
-Ārsti teica, ka tev palaimējās. Pusmetrs uz vienu vai otru pusi, un tu būtu mirusi. Un tevi nekas nespētu atdzīvināt. Nekad. Nebūtu līdzējuši ne gaisa spilveni, ne drošības josta, kas tāpat noteikti nebija uzlikta. Tu sevi gandrīz nogalināji. – sakot šos vārdus, viņš lēni tuvojās man, tomēr pavisam tuvu nenāca, itin kā es viņam būtu pretīga. – Adelīna, ja tu nedomā par sevi, velns parāvis, padomā par savu tēvu, vai vismaz mani. Tu taču vienmēr esi teikusi, ka esam tev svarīgi. Zini? Neizskatās!-
Pašai nemanot asaras jau ritēja straumēm. Niklāva vārdi mani sāpināja līdz sirds dziļumiem, un pats sliktākais bija tas, ka man nebija pilnīgi nekā ko iebilst. Viss, pilnīgi viss, ko viņš teica bija balta patiesība.
-Niklāv, lūdzu,- es čukstus teicu tomēr viņš tikai uzmeta vēl vienu sāpju pilnu skatienu un aizgāja.
Es izplūdu asarās. Raudāju jau balsī. Cik labi, ka pašlaik palātā nebija neviena, kam es varētu traucēt. Kad pacēlu galvu un uzmanīgi slaucīju asaras, ievēroju, ka tētis jau atkal ir apsēdies manas gultas kājgalī un vēro mani.
-Tēti..- es viņam vārgi uzsmaidīju, - tēt, piedod man.
-Mīļā, tev man nav jāatvainojas. Galvenais ir tas, ka tu pašlaik esi dzīva un runā ar mani. Viss pārējais ir nieki. Gan mašīna, gan tas, ka tu mūs uztrauci. Tagad ir svarīga tikai tava veselība. Dieva dēļ, dārgā, beidz raudāt. – viņš mani mierinot, turēja manu roku. Tad viņš ar jakas piedurkni noslaucīja manas asaras un atkal uzsmaidīja.
-Es tevi mīlu, tēt. – es klusi čukstēju, un biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš sadzirdēs.
-Un es tevi, - viņš klusi pateica un mani apskāva. Lai arī man sāpēja jebkura mana kustība vai kāda pieskāriens, es klusēju, jo brīdis kopā ar tēvu darīja mani laimīgu un simtkārt atsvēra manas sāpes un pārdzīvojumus. Tēva rokās es atkal iemigu.
Pamostoties, pirmais ko ieraudzīju bija ēdiens, ko tētis noteikti bija atstājis man. Ievēroju arī to, ka ir jau gandrīz vakars. Jau atkal mani nobiedēja Niklāvs, kas sēdēja uz tā paša krēsla, kur iepriekš, skatījās uz mani, un klusēja. Es nebaidījos atbildēt viņa skatieniem un droši raudzījos pelēkzilo acu pārī, kas manī vērās, kā uzdodot desmitiem jautājumu. Pēkšņi puisis piecēlās, pienāca man klāt un apsēdās uz gultas malas.
-Paklau, piedod man, ja?- viņš klusi teica, - es vienkārši biju briesmīgi pārbijies. Ka zaudēšu tevi. Piedod, ka sakliedzu un pārmetu.- ar katru nākamo vārdu viņa balss kļuva arvien klusāka un klusāka.
Es neatbildēju. Es pat nepakustināju ne mazāko smadzeņu šūniņu, lai domātu par atbildi. Es vienkārši vēl joprojām skatījos uz viņu un manu lūpu kaktiņi bija pavisam viegli savilkti uz augšu. Un es domāju par to, cik ļoti viņu mīlu. Kā labāko draugu. Kā puisi. Kā brāli. Smaids no manām lūpām pazuda, kad iedomājos, kā mani varētu mīlēt viņš. Varbūt kā māsu? Noteikti ne kā meiteni, kuru viņš kādreiz varētu apprecēt un kura viņam dāvātu bērnus.
Manas pārdomas iztraucēja Niklāva siltās lūpas cieši līdzās manējām. Sajutu viņa karstās rokas uz mana auguma, maniem zilumiem. Arī asas sāpes kreisajā sānā, kur Niklāvs tik tikko pārbrauca ar plaukstu. Zilumi sāka sūrstēt un muskuļi smelgt, jo liecos puisim tuvāk, lai iegūtu visu, ko vien šis mirklis man var sniegt. Niklāvs laikam pārāk stipri mani apskāva, nezinu. Varbūt par stipru saspieda manas ribas. Bet pēkšņi sajūta bija tāda, it kā kāds triektu tajās nazi. Sarāvos čokurā, bet tas sāpes tikai pastiprināja. Niklāvs spaidīja trauksmes signāla pogu, kā mazs, niķīgs bērns, kamēr es kunkstēju sāpēs. Viņš gribēja man palīdzēt. Noguldīt mani tā, lai ir vieglāk. Bet viņa centieni beidzās ar vēl vienu asu dūrienu sānā. Apreibusi no sāpēm skatījos, kā krāsas istabā saplūst un miglojās, līdz izzūd pilnībā. Pēdējais ko pamanīju bija ārstu un Niklāva sejas, tikai to izteiksmes es nekādi nespēju saprast. Jau atkal tiku ierauta tumsā. Bezgalīgā un mokošā.
Tev patiks šie raksti
