http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-4/799445
Vakara saule jau tika uzsākusi savu gājienu pāri tālajam horizontam. Debesis iekrāsojās blāvi zeltainas atklājot jau zudušā saulrieta pēdas. Paši koki ieņēma staltu pozu un tikai izrotāja rudenīgo gaisotni. Putnu čivināšana palika retāka un iestājās vakars.
Pati Jūlija nemaz nedomāja pārskatīt to cik strauji mainās laiks. Meitene sēdēja pie sava rakstāmgalda, raugoties sevī. Attaisījusi vienu no atvilktnēm, meitene izņēma vienu svarīgu lietu. Tā pauda lielu spēku un enerģiju no cilvēka, kas dzīvoja debesu mājās.
Mammas dāvinātā broša palika par piemiņu Jūlijai. Jauniete to mēdza valkāt, kamēr pamāte neredzēja. Ja pamāte to ieraudzītu, viņa taisnā ceļā paņemtu sev. Broša tika veidota no īsta zelta.
Jūlija to spieda cieši pie sirds, lai izjustu mātes siltumu. No aukstās rotaslietas tikai nāca atmiņas, kas atgādināja par mātes apskāvieniem. Jūtu uzplaiksnījumā, viena asara izspraucās no plakstiņa. Jauniete to tikai pētīja kā dārgāko lietu pasaulē. Viņa uzskatīja, ka tas ir gabaliņš no mammas sirds. To varēja paturēt, kad vēlas un izraudāt lietas, kas uz sirds.
Meitene arī atcerējās dienu, kad to ieguva. Mamma tajā dienā bija gaumīgi sapucējusies un ar lielisku garastāvokli. Viss starojums bija dēļ paaugstinājuma darbā. Siltums ap sievieti auga un viņa bija lielā starā. Jūlija zināja, ka mamma to bija pelnījusi jau sen. Vakarā, pirms izbraukšanas, viņa to uzdāvināja meitenei. Liktenis nebija brīdinājis, ka vakarā mamma aizies uz visiem laikiem.
Jūlija to ielika atpakaļ atvilktnes tālākajā stūri, zem citām lietām. Viņa noslaucīja asaras, lai pamātei neradītos jautājumi. Meitene klusi izgāja no istabas. Kāpjot lejā pa trepēm, Jūlija sajuta ēdiena smaržu, bet vēders netiecās pēc tā. Viņa nevēlējās sēdēt kopā ar mājiniekiem pie viena galda. Tam bija skaidri iemesli.
Jūlija bija kļuvusi kā par caurspīdīgu ēnu. Viņu pamanīja tikai tad, kad kaut ko vajadzēja. Meitenei neradās nekādu domstarpību par to. Ak, kā viņa vēlējās izvākties uz visām četrām pusēm!
Jūlija apstājās, lai nejauktos pamātes rosībā. Pēc Jūlijas domām kaut kas nebija kā nākas. Pamāte satraukti sēdēja pie galda un saspieda roku dūrē. Otrā rokā viņa turēja telefonu, kas draudēja tikt saspiests. Varbūt viņu atlaida no darba? Jūlijai vienalga.
- Mēs nebijām vieni? Vai tas var būt? Nē! - Tamlīdzīgi vārdi gāja no pamātes mēles. Sākās arī lamuvārdu rinda, kuru viņa spēja papildināt attiecīgi no garstāvokļa. Tikai kad pamāte nometa telefonu uz grīdas, Jūlija varēja uzelpot.
Izklausījās, ka kaut kas nogājis greizi. Jūlija nezināja par ko strādā pamāte, tāpēc nejaucās pa vidu.
Galds tika uzklāts uz vakariņām. Pašā vidū skaisti kūpēja vista, atklājot smaržu, kas liek siekalām sarosīties. Apkārt tai stāvēja vairāki citi ēdieni, bet Jūlija tos negribēja. Viņa nevēlējās uzturēties te vispār. Kopā ar savu pamāti un tēvu.
- Sēdies. Jārunā. - Velta skaļi nokomandēja un Jūlija apsēdās. Šermuļi sāka savu darbību ķermenī.
Jūlijai tika atvēlēta vieta tieši pamātei pretī. Jauniete negribēja saskatīties viņai acīs. Labāk uzmanīties un viss beigsies. Tēvs sēdēja pamātei tuvāk un jau gatavojās ēst līdz Velta uzsita pa galdu. Vīrietis atrāvās kā bērns no sprāgstvielas un klusēja.
Jauniete bieži domāja kāds patiesībā ir viņas tēvs. Pašlaik viņa redzēja vīrieti, kurš turas aiz sievietes pleca. Klausa norādījumiem un nepauž viedokli. Tas atgādināja lielu teātri. Tētis vairs neatgādināja to cilvēku pirms pāris gadiem. Viņa vairs neredzēja savu īsto tēti. Vienīgais, kas palika bija izskats. Veltai patika, ka viņai pakļaujas un tēvs bija to skaitā. Varēja just, ka viņš baidās.
- Es uzzināju par tavām atzīmēm skuķi! Tu esi kārtīgi izlaidusies kā jau tavs tēvs! - Veltu tas tikai uzjautrināja un Jūlija nepārtrauca viņu. Pamāte runāja par sporta atzīmi. Viņa to uzzināja.
Tēvam par to nekas nebija sakāms. Kā jau vienmēr.
- Skaties uz mani, kad runāju, idiote! - Jūlija pacēla galvu uz drukno sievieti. Viņas izgājienus Jūlija jau rēķināja uz priekšu.
Jūlija zināja, ka pamāte vēlas no viņas atbrīvoties. Jo ātrāk, jo labāk. Jauniete pat nebrīnītos, ka viņa to ir apspriedusi ar tēvu. Tāpat, viss tiktu uzrīkots pēc pamātes prāta.
- Tu iesi un izlabosi to. Man ir kauns par tevi. Par tevi nemaz nav par ko uzlielīt. Sports ir dzīve, bet tu esi nesekmīga! - Karstuma vilnis spraigoja pamātē. Vaigi no dusmām palika sarkani kā vēzim. Tas tikai komplektējās ar viņas matiem.
- Es to nelabošu. - Jūlija puščukstus izdvesa.
Izgājusi no virtuves, meitene skriešus metās uz savu istabu. Jūlija neapvainojās uz Veltu. Taču tas bija lielisks iemesls, lai izlavītos no netīkamās gaisotnes. Viņa izjuta gandarījumu par pateikto un pēc tam vienaldzību.
Paķērusi savu dāvanu un uzmetusi rokassomiņu uz pleca, Jūlija izsteidzās no mājas. Ak, viņa pat nezināja iemeslu kādēļ piekrita iet. Varbūt viņai apnika untumainais dzīvesveids. Vajadzēja atslābt.
Jūlija dažas dienas iepriekš minēja kādēļ viņu uzaicināja. Tur noteikti būs viņai nevēlami cilvēki. Jauniete necentās lauzīt galvu ar to, ja aicina, tad aicina. Viss. Ja tur būs klases bārbijas gan Jūlija izdomās, ko atcirst. Nav jau pirmā vai pēdējā reize.
Meitene ātri sameklēja adresi, ko atsūtīja Daniels. Tas nebija tālu. Jau bija septiņi vakarā, bet izskatījās uz desmit. Jūlija stiprāk apķēra savu pusmēteli ap sevi, jo vējš negribēja viņu saudzēt.
Meitene atcerējās arī vakaru, kad redzēja slepkavību. To redzēto viņa nevēlējās pieminēt nekad dzīvē. Noskurinājusies, Jūlija paātrināja gaitu. Drebuļi uzdzina neomolīgumu.
Daniela māja izskatījās pēc krāšņas villas. Apkārt jau dunēja smaga mūzika. Jūlijai jau sāka palikt slikti no viņas. Bungādiņas vēl turējās apsveicami. Izskatījās, ka viņa ir nedaudz nokavējusi.
Daži svinētāji atradās ārā ar glāzēm rokās. Viņi turējās bariņos un dedzīgi sarunājās. Uz zāliena mētājās vairākas plastmasa glāzītes un bundžas.
Īpašnieka durvis bija vaļā, no kurienes izgaroja blāvi cigarešu dūmi. Jūlija vēlējās spiest degunu ciet, bet atturējās. Vairāki cilvēki dejoja un smējās savā nodabā. Neviens nepievērsa uzmanību Jūlijai ar dāvanu maisiņu rokās. Ak, tas noteikti izskatījās amizanti.
Pēkšņi uz jaunietes acīm uzgūlās plaukstas, aizsedzot visu skatu. Rokas bija svīstošas. Viņu kāds pamanīja.
- Sveika, Jūlija! Nedomāju, ka atnāksi. - Daniels jau bija piedzēries. No puiša, kuru ikdienā Jūlija redzēja skolā, vairs nebija ne vēsts. Mati sačirkojušies kā lauvai, krekls saburzīts.
- Kā redzi esmu ieradusies! - Jūlija necentās palikt skāba. Tā bija ballīte, kurā neviens neslēpjas un nepaliek stūrī.
- Vari nolikt dāvanu pie pārējām. Atnesīšu dzērienus. - Puisis nomurmulēja zem deguna un aizsteidzās prom no Jūlijas acīm. Meitene atrada vietu, kur stāvēja kaudze dāvanu. Tās pārspēja cita citu. Sākot no dārga viskija līdz ikdienas niekiem.
Jūlija vēroja Danielu, kurš ar grīļošanos pagrūda pārējos ciemiņus. Izskatījās, ka asinīs jau valda citas vielas. Puisis gandrīz izlēja dzērienus, bet Jūlija paspēja puisi pieturēt. Jauniete aizdomājās, vai bija laba doma nākt šurp.
- Esmu klāt. - Daniels tvēra pēc sienas, lai nesabruktu tepat uz grīdas. Dzērieni pārvērta jaunieti citā cilvēkā.
- Varbūt tev vajag palīdzību? - Jauniete nevarēja noskatīties uz puisi, kurš tik tikko spēja skatīties uz vienu punktu. Bažīgi noskatījusies, meitene centās turēt puisi aiz sāna, lai viņš nepakristu.
- Man nevajag TAVU palīdzību! - Puisis valdonīgā balsī izteicās un uz viņu atskatījās puse ciemiņu, - Dzer. - Viņš pavēlēja.
Jūlija paņēma glāzi, bet nedzēra.
- Klau, man tev kas jāpastāsta. Ejam uz augšstāvu. - Daniels pieliecās pie Jūlijas un runāja skaidrāk. Viņa zināja, ka puisim vajadzēja atgulties un nomierināties. Meitene baidījās ko bilst.
Klasesbiedrs saķēra stingrāk Jūlijas roku un veda viņu uz augšstāvu. Ko gan viņš varētu teikt Jūlijai tādā reibumā?
Ar pūlēm uzgājis augšstāvā, Daniels strauji atvēra kādas istabas durvis. Viņš aicināja Jūliju iekšā un meitene paklausīja.
- Esmu tik priecīgs, kad tu atnāci, jaukumiņ. - Ik pēc vārda Daniels žagojās un Jūlija tikai saķēra galvu. Viņa nezināja ko iesākt. Ak, kādēļ viņa piekrita? No apreibinošiem dzērieniem rodas tikai problēmas.
- Ko tu gribi Daniel? - Jūlijas vēderā auga panikas trauksme. Ar katru sekundi tā bija tuvāka grandiozai eksplozijai. Meitene centās būt pēc iespējas tālāk no viņa.
- Tu esi tik skaista, kad uztraucies par mani. Es zināju, ka tev patīku. - Daniels neskaidri murmulēja un ar lēniem soļiem tuvojās Jūljas augumam. Jauniete jutās kā apvesta ap stūri.
Ko viņš murgoja? KO?
- Daniel, netuvojies man. - Jūlija centās domāt racionāli. Danielam tika izskalots prāts un viņa negribēja kļūt par upuri.
Pēkšņi telpa kļuva tik maza. Jūlija jutās kā slazdā. Viena un neaizsargāta.
- Nu es tak zinu, ka pirmā sāki man mest actiņas. Nekautrējies un nebēdz, mazā. - Daniels turēja viņas plecus un piespieda trauslo augumu pie sienas. Jūlijai vairs nebija kur mukt. Viņa ir lamatās. Daniela rokas turējās ap viņu kā važas.
- Neko neesmu sākusi! Laid mani prom! - Jūlija izmisīgi kliedza.
Viņa centās izrauties no smagā tvēriena, bet viņa bija pārāk vāja. Danielam tas bija kā īss putna čiepstiens. Satvēris jaunietes vidukli, viņš sāka smieties.
Jūlija sakrāja spēkus. Tos nevarēja izniekot.
Viņa stipri atgrūda iereibušo klasesbiedru un Daniels atsitās pret aso skapja malu. Viņa rokas vairs neatradās uz meitenes auguma. Viņš nekustīgi gulēja uz grīdas. Puiša acis aizvērās un telpā iestājās smags klusums. Viņa krūtis vairs necilājās. Daniels neelpoja!
- Ak Dievs. Ak Kungs. - Jūlija neslēpa savu izmisumu un bailes. Vārdi no lūpām nāca saraustīti.
Tikai Jūlijas elsas pildīja telpu ar bailēm. Jūlija stiprāk satvēra savus matus. Seja noteikti bija sasārtusi un sasvīdusi. Jaunietes sirds gribēja izlekt no miesas. Tā aulekšoja kā zirgs sacensībās. Jūlija ierāvās stūri un ielika seju savās karstajās rokās. Ko viņa bija izdarījusi?
Viņa bija slepkava. Viņa nogalināja reibušo vīrieti un draugu.
Uzstājīgie klauvējieni pie durvīm atgrieza meiteni pie saprāta.
Tās ir beigas.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-6/799950
