http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-3/799182
Piektdienas rītos Jūlijai patika celties ātrāk par visiem mājiniekiem. Kārtīgi izstaipoties kā laimīgākais spalvu kamoliņš uz pasaules, Jūlija izkāpa no gultas. Izberzējot miegu no acīm, viņa tvēra bālos saules starus. Pieejot pie spoguļa, viņa sāka skatīties sevī un ātri vien novērsās. Notīrījusi savu seju ar mitrinošu krēmu, viņa nopūtās.
Vēlreiz pārskatījusi savus pierakstus, jauniete saprata, ka vajadzēja mācīties vairāk. Cerēdama, ka kontroldarba rezultāti nepievils, meitene atmeta tam ar roku. Viņa taču nekļūs par labrokanti vai alķīmiķi!
Ātri saģērbusies un saklājusi savu guļamvietu, meitene ieslīga pārdomās. Aizvakardienas redzētais tikai traucēja koncentrēties uz ko citu. Jūlija centās sev iegalvot, ka neko nevarēja izdarīt lietas labā. Tas palīdzēja. Uz brīdi.
Viņa ātrāk vēlējās iziet no mājas, lai nesatiktos ar pamāti. Sievietes spilgtā personība un nicība pret Jūliju bija pašsaprotama. Intensīvā klauvēšana pie durvīm lika meitenei satrūkties. Viņa nelikās par to ne zinis un gaidīja, kad iestāsies klusums.
Pamāte Velta tikai turpināja sist pa durvīm, kuras bija slēgtas. Jūlija nevēlējās ar nevienu runāt. Sieviete izlika savu spēku, lai mežonīgi sistu pa durvīm.
- Tu tāpat atvērsi tās sasodītās durvis, vakariņās tu runāsi ar mani. Aplauzīšu tos āža ragus uz visiem laikiem! - Jūlija to bija dzirdējusi vairākas reizes un tas sāka izklausīties monotoni. Pamāte allaž atrada kādu misēkli un uzpūta lielu problēmu.
Nesagaidījusi atbildi viņa nolamājās un smagnējiem soļiem aizgāja.
Jūlija sagaidīja, kad pamāte pamet mājas un pati sāka taisīties. Jauniete paķēra mugursomu un uzmeta to uz pleca. Solījās būt nepatīkama diena.
Pametusi šo ēku, kuru Jūlija nespēja saukt par mājām, viņa sāka virzīties uz skolu. Jūlija atcerējās, kā vakar bija iztaujājusi Dārtu par mūzikas skolotāju. Draudzene tikai paraustīja plecus un teica, ka nekas nav mainījies. Tātad Jūlija bija saskārusies ar kādu meli, kuram iespējams no viņas kaut ko vajag.
Jauniete negribēja sākt uztraukties. Vajadzēja dzīvot tagadnē, kas būs - būs.
Skolā visas stundas gāja kā pa miglu. Jūlija tikai koncentrējās uz priekšmetiem un skolotāju balsīm. Pienāca stunda no kuras Jūlija vēl neprata izvairīties.
Sports.
Ar lēnīgiem soļiem Jūlija gāja uz ģērbtuvēm. Cerams viņa pirms stundas nesaskriesies ar sporta skolotāju. Viņai nevajadzēja dzirdēt kārtējās runas par konsultācijām. Ko gan ietekmēs viena nesekmīga atzīme? Nu patiesībā, kamēr pamātei par to nebūs ne ziņas.
Blondās klasesbiedrenes ar īsu ķiķināšanas vilni pavadīja Jūliju līdz sporta zālei. Jauniete nemaz nepaskatījās uz viņu pusi un iegāja zālē. Pārējie vienaudži pavadīja starpbrīdi sporta aktivitātēs. Jūlija jau redzēja, ka basketbola bumbas ir vairāk kā vajag un tas nozīmēja tikai vienu.
Jauna viela. Nu vairāk jau kā atkārtošana.
Kā jau katru reizi visus sasauca vienā līnijā, lai sasveicinātos. Skolotājs bija priecīgi noskaņots un Jūlija nebija viņam trāpījusies ceļā.
Pēc iesildīšanās skolotājs vienkārši iedalīja meitenes un puišus atsevišķās komandās. Katrai komandai bija viena bumba. Nostājoties noteiktās vietās ir jāmet uz grozu līdz ir trāpa mērķī. Jūlija uzvedās normāli, iemest bumbu grozā nemaz nebija tik neiespējami. Puišiem savs grozs, meitenēm savs.
Stāvot rindā uz savu metienu, Jūlija skatījās kā to veic klasesbiedrenes. Jūlijai viņas šķita atlētiskas, kuras bez misēkļiem ir teicamas sportā. Bet, jo lielāks attālums, jo neveiksmīgāki metieni viņām sanāca. Pienāca arī jaunietes kārta.
Veiksmīgi noķerot bumbu no slaidās meitenes Jūlija nostājās pozīcijā. Sākot ar tuvāku attālumu meitene veica samērā labu metienu. Varbūt viņa sportā nemaz nav nulle.
- Nu, nu. Tāpat tev tagad nesanāks. - Pacilātā balss izskanēja viņai no mugurpuses. Vai vārdi no tādiem cilvēkiem spēj kaut ko ietekmēt? Nē, nekad!
Jau no attālākas vietas Jūlijai atkal izdevās. Aiz muguras noskanēja slāpēts "kātad" un jauniete meta vēlreiz. Bumba taisnā ceļā atsitās pret malu un aizripoja prom.
- Haha! Es zināju, ka viņa ir nespējīga! - Terēzai tas bija kā trāpījums mērķī. Viņas iedomīgais raksturs uzsita augstu vilni. Viņa noteikti iedomājās, ka ar to tiek celta debesīs un godāta kā visuma karaliene. Vienīgais, kas pietrūka karalienes statusam bija...prāts.
- Nu paskatīsimies kā pašai sanāks. - Nomurmulējusi zem deguna, Jūlija gāja pakaļ bumbai, kura jau ripoja uz otras zāles galu.
Atgriezusies, Jūlija mēģināja vēlreiz un atkal tā vietā saņēma neveiksmi. Sporta skolotājs bija aizgājis uz kabinetu un, kamēr viņa neiemetīs, varēs noklausīties pārmetumos. Jūlija nebija nekāds medus, bet pārējās kā izsalkušas mušas aplipa apkārt.
- Izskatās, ka tev diez ko neveicas. - Daniels pameta bumbu uz draugu pusi un uzjautrināts nāca meiteņu bariņam tuvāk. - Es tev parādīšu kā pareizi jāmet. - Paprasījis bumbu no manām rokām puisis paņēma to savējās.
Nostājies pie centra, puisis notēmēja uz grozu un droši meta pretī. Bumba ietriecās tieši paredzētajā vietā. Ja vien Jūlija spētu atkārtot jaunieša sniegumu.
- Klausies, Jūlija. Ar vienu roku ir jāpietur bumba un ar otru tikai jāregulē virziens. - Basketbola specs pameta bumbu uz viņas pusi. Jūlija nemaz nebija daudz mācījusies par pareizu metienu, viņa tikai meta.
Meitenes, kuras palika novārtā, kā iemietas dedzīgi vēroja katru puiša kustību.
Jūlija nostājās un centās bumbu satvert tā, kā Daniels teica. Viņa nevēlējās izgāzties, jo viņa gribēja būt draugos ar sportu. Meitene meta un bumba skaistā ceļā palidoja garām.
- Nē, nepareizi! - Jūlijai atlika tikai nobrīnīties, ka Daniels neatmet viņai ar roku un turpina skaidrot. Vai Danielam patika pazīmēties, kamēr skolotājs ir kabinetā? Tas izskatījās tieši tā.
Puisis tikai smaidīja kā saule marta rītā.
Daniels nostājās Jūlijai blakus un vēlreiz galvoja to pašu. Ielicis bumbu meitenes rokās viņš atkārtoti pavēlēja mest. Jūlija no visiem spēkiem saņēmās un lieliski trāpīja grozā.
- Ātri mācies. - Daniels plati smaidīja un papliķēja viņai pa plecu. Jūlijai bija vienalga. Viņa vēlējās, lai stunda beidzas un viss.
- Varbūt pamācīsi man arī? - Terēza uzreiz atplauka smaidā un koķeti piegāja pie puiša. Varbūt viņas sarkanās matu cirtas un veldzējošais augums varētu iekarot puisi. Izskatījās, ka Terēza alkst paspēlēties ar jūtām.
Jūlija klusi apslāpējusi smieklus pagāja malā. Vismaz viņa šodien iemācījās kā pareizi turēt bumbu. Drīzāk vajadzēja smieties par sevi.
Pēc stundām Daniels pārtvēra Jūliju gaitenī, lai uzaicinātu viņu uz ballīti par godu savai pilngadībai.
Jūlija beidzot izrausies no garlaicīgā dienas ritma.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ideala-gustekne-5/799663
