"Ideālā" dzīve 212

Pēc viena mēneša.

Sēžu savā tumši rozajā līgavas māsas kleitā, ļaujos lai mani uzkrāso. Jūtu maigus otiņas pieskārienus, kuri mani aizved domu pasaulē.

***
Pēc nedēļas ir Betas un Džona kāzas, šodien pērkam biļetes lai lidotu uz Latviju, kur notiks viņu kāzas.
- Markuss, brauksi man līdzi uz Latviju svinēt Džona un Betas kāzas?- skatoties Markusam acīs jautāju.
- Nezinu, laikam, ka nē- pasakot atbildi Markuss mani šokējā.
- Kā nē? Kāpēc?
- Tāpēc, ka Latvijā ir auksts, bet šeit Ņujorkā ir silts.
- Ko? Kas tas par stulbu iemeslu?
- Tā ir.
- Nav. Latvija tāpat kā Ņujorka atrodas ziemeļos, šeit varētu but par kādiem 5 grādiem siltāks.
- Labi, bet man vienalga negribas.
- Varēji jau uzreiz tā pateikt.- Ar asarām acīs pagriezos un aizcērtot durvis izgāju no savas mājas. Nevēlējos atgriezties pie Markusa, lai viņu izdzītu devos pie Betas, jo Elija un Zoja atrodas manā mājā.

***
- Sema. Sema.- mani atpakaļ atsauc Elizabetes balss.
- Jā?
- Tu raudi? Tu izpostīji Annijas darbu.- Elizabete ieraudzījusi, ka es raudu, sāka saukt atpakaļ Anniju,lai pielabo manu make-up.- Annij. Sema neņem galvā Markusu.
- Es nevaru.
- Kapēc.- Atgriezās Annija un ķērās pie darba atkal.
Kad jutu otiņu uz saviem plakstiņiem klusi nočukstēju.
- Jo es viņu mīlu.
- Ko? - Elizabete šokēti iesaucās.
- Neko
- Tu viņam, esi to pateikusi.
- Nē- ļoti klusi nočukstēju.
- Labi, tad pateiksi, kad atgriezīsies Ņujorkā. Bet tagad ceļamies un ejam.
Abas piecēlāmies kājās. Kad atvēru durvis un sāku likt pirmos soļus.

Elizabete.

Sema atvēra durvis, savu roku ielika mana jaunākā brāļa Edgara rokā, un devās. Abi atdalījās kad nonāca pie altāra. Tagad mana kārta. Es stingri satvēru tēta roku, viņš man mīļi uzsmaidīja un mēs sākām iet. Visi piecēlās kājās un smaidot skatījās uz mani. Tēvs mani nodeva Džona rokās.
- Sargi viņu- klusi nočukstēja.
- Protams- Džons tik pat klusi atbildēja.

Mēs abi atkārtojām mācītāja sacīto zvērestu.
- Jā.- Džons pateica, skaļi pa visu baznīcu.
- Jā- es mazliet klusāk atbildēju.
- Varat noskūpstīt līgavu. Mūsu lūpas savijās un es beidzot varēju laimīgi teikt. "Es esmu prēcējusies ar lieliskāko vīriefi pasaulē."

Sema.

Kad abi pateica "Jā", man acīs sariesās asaras. Un es vēlējos kaut Markuss būtu šeit un es viņam spētu patiekt. " Es mīlu Tevi Markuss." Bet viņa šeit nav un es to nespēju.
Ceremonija bina ļoti skaista. Balle pēc cerenonijas bija lieliska, pie vakariņu galda Džons un Elizabete, pastāstīja par gaidām bērniņu un pavēstīja, ka es būšu krustmāte, vet Elizabetes 20 gadus vecais brālis Edgars krusttēvs.

Edgars.

Man pretī sēz Sema, un mani apbur viņas skaistums. Pieceļos klusi un aizeju pie māsas.
- Elizabet, var atnākt uz mirklīti.
Es ar Elizabeti klusān izejam arā no ēdamzāles.
- Nu?
- Betiņ.
- Stāsti, es zinu, kā tu iesāc teikumu, kad tev kaut ko vajag.
- Cik Semai gadi? Viņai ir draugs.
- Aizej un pajautā viņai pats
- Beta, lūdzu.
- Viņai palika 18. Viņai Ņujorkā ir draugs Markuss, viņi pirms brauca uz šejieni sastrīdējās, jo Markuss nevēlējās šurp braukt. Tagad viņi nav runājuši. Viss?
- Jā, pagaidām. Paldies Betiņ, es tevi mīlu.
- es zinu, es tevi arī sīkais.

Sema.
Atstūmu krēslu no galda, un izgāju ārā pasēdēt uz lieveņa.
Paņēm rokā telefonu un uzspiedu Markusa telefona numuru.
Telefobs tika pacelts pēc pieciem pīkstieniem.
- Jā- jautāja kāda meitenes balss.
- Markusus varētu.
- Nē viņš ir aizņemts. Viņš mazgājas mums bija karsta naksniņa.
Fonā sadzirdēju Markusa balsi kura jautāja "kas zvana", meitene kura pacēla telefonu atbildēja" kaut kāda Sema" dod šurp."
Es atslēdzu sarunu. Markuss man sāka zvanīt, bet es necēlu, mirku tikai savās asarās.

Markuss.

- Tu stulba esi. Kurš tev atļāva aiztikt manas mantas.- Bļāvu virsū savai pusmāsai, kur grib būt ar mani kopā.
- Nē. Bet mīļais, tā Sema mums tikai traucē.
- Nav nekādu mūs. Esi tikai tu. Un es esmu ar Semu, tādu mūs nekad nebūs, jo mēs esam pa pusei radinieki.
- Markuss.
- Aizveries, un ej prom. Nead vairs nerādies manā dzīvoklī, mēs satiksimies tikai tad kad būsi kopā ar vecākiem. Viss tagad pazūdi.
Anastasija raudot izgāja no mana dzīvokļa, un es mēģināju sazvanīt Semu.
Atvēru datoru nopirku ātrāmo reisu uz Latviju.

Sema.

Man uz muguras uzgūlās silta roka.
- Kas noticis?- Edgars jautā.
- Nekas.

Uz trepēm es sēdēju līdz agram rītam. Man blakus roku turēja Edgars, kurš jau gulēja atspiedies pret sienu. Lad aiz horizonta parādījās saule Edgars atvēra acis.
- Labrīt, tu vispār esi gulējusi.
-Noraidoši pakratu galvu. Un paveru skatu uz vāriņiem pa kuriem pagalamā iebrauca taksis, no kura izkāpa trīs personas.