"Ideālā" dzīve 180

Stefans.

- Nevar būt, ka viņas vienkārši aizbrauca- izlasot lapiņu šokā teicu
- Tu Zoju pazīsti 12 gadus, ja viņa kaut ko ieņem galvā, to tik viegli nevar dabūt ārā- Sebastians sacīja- un mana māsa Elija, viņa ir tāda pati kā Zoja, un abas meitenes savu draudzeņu labā darīs visu.
- Zinu- smagi nopūtos- Bet viņas aizbrauca aizvakar, un to mēs uzzinam tikai tagad.
- Jā, jo tu neskaties savās kabatās.- Sebastians smejoties teica.

- Paskaties savā kabatā varbūt arī tev ir kāda lapiņa.- teicu.
Sebastians ielika roku savā bikšu kabatā un no tā izvilka mazu salocītu lapiņu

Sveiks Sebastian,
Nevaino Stefanu, par to ka lapiņu izlasīja tikai tagad. Mums viss būs kārtībā. Tu mūs abas pazīstu, un Stefans Zoju pazīst jau 12 gadus, ja mēs kaut ko nolemjam, mēs to arī izdarīsim. Mēs abas ļoti mīlam Semu, uzzinot, ka viņas lidmašīna ir avarējusi, mēs visi sabrukām. Brīdi, kad ziņās pateica, ka Markuss ir dzīvs, un pagaidām ziņas par citiem nav, es noteikti arī Zoja vēlējās uzspridzināt visu pasauli, jo kas tad būtu dzīve bez mūsu mīļās, jautrās un prieka pilnās Semas!? Tapēc, mēs dodamies pie viņas.


Es jūs abus mīlu. Elija
P.S. Es jūs arī Zoja.


Kad Sebastians izlasīja zīmīti skaļi, pa virtuves durvīm ienāca Semas mamma.
- Labrīt, kur tad Zoja un Elija?-
- Aizbrauca prom.- noteicu
- Uz kurieni- Semas mamma satraukusies jautāja
- Pie Semas uz Honolulū
- Kad pa kuru laiku?
- Tad, kad uzzinājā jaunās ziņas, ka Sema ir dzīva.
- Meitenes, meitenes, viņas jau mums tādas ir- Semas mamma nočukstēja



Sema

Mani šodien izlaiž no slimnīcas. Super, vair nebūs Honolulū jāpūst slimnīcā varēs aizbraukt uz pludmali, veikaliem un citur.

- Meičas, kad jums lidmašīna atpakaļ uz mājām?
- Rīt!- abas skumji novilka
- Tad vēl šo dienu, mēs pavadīsim kopā- Markuss noteici, iepriecinot meitenes
- Laižam uz pludmali?- jautāju



Džesa (Semas mamma)

Jāpiezvana, Semai.Uzspiežu Semas telfona numuru un gaidu, kad savienos.

Telefona saruna

- Jā?
- Sveika meitiņ, kā jūties, kas tev bija noticis?
- Sveika mamm, es jūtos ļoti labi, man lidmašīnā iestājās šoka stāvoklis, visi domāja, ka esmu mir....usi, jo es nekustējos un elpoju ļoti minimāli. Tad es pakustējo, redzēju daudz gaismu. Pamodos slimnīcā un tagad izrakstos. Slimnīcā gulēju divas dienas, jo man iedeva stipru miega zāļu devu, lai nomierinātos.
- Ak šausmas. Kā meitenēm, abas uzzinot, ka tava lidmašīna ir avarējusi vienkārši vēlējās uzspridzināt pasauli. Un tad ziņās pateica, ka tu esi dzīva, abas no tavas istabas izšāvās kā bultas, un pazuda, tikai šodien puiši atrada zīmītes.
- Meitenēm viss labi.
- Nu labi tad izpriecājies, kad meitenes lidos mājās, viņas taču neizjauks tavas un Markusa brīvdienas?
- Viņām rīt lidmašīna, un nē viņas neizjauks, jo viņas ir viņas.
- Nu tad attā.
- Čau.




Sema

Kad beidzu runāt ar mammu devosies pie draugiem, kuri parakstīja papīrus.

- Dodamies?
- Jā.

Nākamais rīts.

Iekāpjot taksī sāka skanēt "mūsu" dziesma visas trīs sākām dziedāt līdz.

Abas raudot iekāpa lidmašīnā, jo nevēlējās pamest šo paradīzi un mani. Kad lidmašīna pacēlās, Markuss mani noskūpstīja, paņēma aiz rokas un veda ārā no lidostas.