local-stats-pixel

I.D (17)0

-Es neciešu savus matus!- es nošņācos un vēlreiz sabužināju matus. Dusmās sapinu tos skujiņā un atgrūdu krēslu, tikpat lielās dusmās aizsoļoju līdz dīvānam un iegāzos tajā blakus draudzenei, kas bija uz deguna uzstutējusi stilīgas brilles un burtiski „ieurbusies” datora ekrānā ar smaidu uz lūpām. Dažbrīd es nesapratu, kā Karlīnai izdodas izskatīties nevainojami visu laiku, pat tad, kad moka paģiras.- Un ko tu smaidi kā Dieva dāvana?- vaicāju, saraukdama uzaci un paņēmu spilvenu rokās.

-Par to, ka tev vajag beigt sēdēt uz vietas,- draudzene paskatījās uz mani un ielika datoru man klēpī,- Tu paveiksi varoņdarbu un nošausi divus zaķus ar vienu šāvienu.

-Tas ir?- es nesapratu.

-Tas ir skolas visvairāk atstumtais zēns. Cik man zināms, arī tev nav tā labākā slava...- viņa iekoda lūpā un es pamanīju, ka viņa nosarkst.

Sasodīts.

Neo ir līķis.

-Lai nu kā, bet tev jāparāda, ka tu neesi kājslauķis, bet gan lieliska meitene, nu, tas ir, visiem jāredz, cik fantastisks cilvēks tu esi, kad atklājies, kā tu man, īpaši vakar.- viņa iesmējās.- Nekad neaizmirsīšu Kristiāna seju, kad tu viņam iesiti pēc atzīšanās.

-Pagaidi!- es pacēlu gaisā plaukstas, it kā censtos pārtraukt viņas teikto,- Kā tu to zini?

-Esi dzirdējusi teicienu „sienām ir ausis”?- viņa piemiedza man ar aci un piecēlās kājās, tad piegāja pie skapja un sāka mētāt drēbes pa istabu, pie sevis murminot kaut ko.

Atspiedu elkoni pret dīvāna uzroci un atspiedu galvu pret plaukstu. Puiša bilde ekrānā bija diezgan simpātiska, ja viņš neģērbtos tā, kā izskatījās bildē. Viņam bija kobaltzilas acis un tumši melni. Brīdi pasmējos, kad prātā uzvirmoja Harija Potera līdzība ar šo puisi.

-Tu uzvelc šīs te,- Karlīnas balss izrāva mani no pārdomām un man blakus tika nolikta drēbju kaudzīte,- Un mēs brauksim pie Daniela.

-Daniela?-

-Pie tā puiša. Aiziet, laiks ir nauda!- draudzene aizcirta datoru un pati aizgāja saģērbties. Ironiski nopūtos, noliku datoru malā un pārmeklēju kaudzīti drēbju, meklējot kreklu, kā tur nebija. Kaudzē bija rūtains flaneļa krekls sarkanā krāsā ar melnām rūtīm un džinsa šorti, kā arī tumši zila apakšveļa.

-Un neizdomā vilkt kreklu! Tā ģērbjas pirmklasniece,- Karlīna atgriezās istabā, tērpusies skaistā, krēmkrāsas mežģīņu kreklā, - Ja atceries, es koriģēju tavu imidžu.

-Tu esi neciešama.- es samiedzu acis, raidot dusmīgu skatienu uz draudzeni.

-Visi mani mīl! Bet aiziet, flegma, ģērbies!-

-Jā, mammu.- ironiski pateicu un aizgāju uz vannas istabu saģērbties. Novilku topiņu un šortus un ātri pārģērbos, aizpogājot flaneļa kreklu līdz augšējai pogai. Nolēmu matus atstāt vaļējus, tāpēc atgriezos istabā ļoti ātri.

Karlīnas sejas izteiksme bija ko vērta.

-Nu viss, man pietiek!- draudzene dusmīga noteica un pienākusi man klāt, atrāva kreklu tik strauji, ka izbira podziņas.- Daudz labāk.

-Es izskatos piedauzīgi!-

-Nevis piedauzīgi, bet seksīgi. Velc kājās kedas, šodien mēs pārvērtīsim krupi par princi, un princi pārvērtīsim par greizsirdīgu krupi!

-Ko tu ar to domā?-

-Tu redzēsi!- viņa pasmaidīja un uzvilka kājās kedas. Izdarīju to pašu un abas izgājām no dzīvokļa.

***

-Tas ir apsmiekls. Es jūtos kā gejs.- Daniels pukstēja, kad Karlīna ieveidoja viņa matus ar želeju.

-Toties tu izskaties pēc Zaka Efrona un Logana Lermana krustojuma, turklāt meitenes būs tik greizsirdīgas...- draudzene notēloja šoku un atkāpās, lai novērtētu savu veikumu.- Hei, Braiena, nevēlies šo brīnumu apskatīt?

-Varu derēt, ka esmu izkrāsots kā tāda princesīte!- Daniels ironizēja. Noliku žurnālu malā un iegāju istabā, kad man atkārās žoklis.

Daniels, puisis, kuram bija viena uzacs, saķepuši mati, saburzītas drēbes un pašas skaistākās acis bija kļuvis par patiesi izskatīgu puisi. Viņa mati bija apgriezti un sataisīti ar želeju. Viņa uzacis bija izraustītas, bet izskatījās lieliski. Puiša seju vairs neklāja pūtītes. Viņa zobi bija balti, nevis pelēki kā iepriekš. Un ienākot istabā varēja just fantastisku vīriešu odekolona smaržu. Mugurā viņam bija uzvilkta melna žakete, zem kuras bija pavilkts balts T- krekls, kājās uzvilktas spožas botes un tumši zili džinsi. Viņš izskatījās pēc modeļa. Kā Karlīnai tas izdevās?

Nu labi, tas prasīja sešas stundas.

-Daniels Krūgers, dāmas un kungi!- Karlīna atkāpās un iekodās lūpā,- Nu īsta konfektīte. Buču dosi?

-Mani nesauc Daniels,- puisis norūca,- Vai tiešām meitenes ir tik dumjas, ka internetā liek tikai patiesu informāciju par sevi? Manu vārdu neviens nezina!

-Rīt zinās. Šī ir tava meitene.- Karlīna norādīja uz mani. Saliku rokas sānos un šokā papletu muti. Vai tiešām viņa tā tikko pateica?

Un tad viss sakrita pa vietām kā mozaīkas gabaliņi.

„Pārvērst krupi par princi, un greizsirdīgo princi par krupi”, viņa sacīja. Viņa grasījās ieriebt Kristiānam. Un es biju plāna daļa.

Detaļa viņas plānā.

-Karlīna, varu tevi uz mirklīti?- sakrustoju rokas uz krūtīm un gaisā teju taustāmi varēja sajust atmosfēras maiņu.

-Labi?- draudzene nedroši pavaicāja un sekoja man ārā no mājas. Izgāju pagalmā un apsēdos uz lieveņa, Karlīna apsēdās man blakus.

-Tu mani izmanto, lai atriebtos Kristam?- tieši pavaicāju un draudzenes sejā skaidri bija nolasāms šoks.

Īsu brīdi valdīja klusums.

-Jā un nē.- viņa sacīja un tad palūkojās uz mani,- Es neplānoju, ka kļūsim draudzenes, neplānoju, ka tu esi tik jauka, ka liksies, ka esi mana mazā māsa vai mana meita...- viņa paskatījās uz savām rokām.- Pirmā mana doma bija, sasodīts, es varēšu atriebties Kalevam par visu, par to, ka mani pameta, ka mani izmantoja, ka es viņā iemīlējos un pielaidu sev tik tuvu... un tad es satiku tevi, mazu meitēnu, kas it kā staro no ārpuses, bet iekšpusē ir tukša. Neo teica, lai tev palīdzu atkopties un esmu to panākusi. Bet tad es pamanīju, kā tev spīdēja acis, kad runa gāja par Kristiānu. Un tava attieksme pret viņu... tā nu es izlēmu izdarīt mazu pārbaudi un nošaut trīs zaķus ar vienu šāvienu...- viņa pasmaidīja,- pirmais, padarīt skolas pelēkās peles par lieliskām personībām, otrais, parādīt tev citādu dzīvi, trešais, pārbaudīt Kristiāna pacietību.

-Nesapratu, pārbaudīt?-

-Redzēt, ko viņš darīs, redzot tevi ar citu.-

Es iesmējos un draudzene jautājoši uz mani paraudzījās.

-Un tu domā kā Daniels vai man-pie-velna- vienalga- kā- viņu- sauc tā vienkārši piekritīs?

-Kurš nepiekristu? Es viņam sniedzu popularitāti un meiteni pie sāniem. Respektu. To, ko viņš visu dzīvi nav saņēmis!

-Jūs vēl ilgi čammāsieties?- mūs iztraucē Daniela vai kā viņu tur sauc balss, kurš izskatās satriecoši, bet raksturā ir kaitinošāks par pilošu ūdens krānu.

Piecēlos kājās un puisim uzsmaidīju pašu jaukāko smaidu.

-Nu, kā tad tevi sauc, draugs?-

-Dans-puisis samulsis atbildēja. Paskatījos uz Karlīnu, kas skatījās uz mums ar dīvainu skatienu.

-Dan, vēlies redzēt mazu izklaidīti?- Karlīna plati pasmaidīja un aizgāja līdz mašīnai. Puisis paskatījās uz mani un es paraustīju plecus.

-Tu esi redzējis zosi uz ledus?- Karlīna vaicāja, kad atgriezās un viņas rokās bija kurpes uz visaugstākajiem papēžiem, kādus vien biju redzējusi.

Turklāt kurpes bija savādas, it kā baleta čības, tikai uz papēžiem.

-Ja tu iemācīsies iet ar šīm te, tad nebūs nekas, ko tu nespēsi izdarīt.- draudzene pasniedza man kurpes un man vajadzēja savaldīties, lai neizvemtos turpat no šoka.

Apsēdos zālē, novilku kedas un uzvilku tās kurpes. Man bija bail celties, bet Dans nāca talkā un pasniedza man rokas, lai pieceltu mani. Diemžēl, es zaudēju līdzsvaru un uzkritu viņam virsū, notriecot puisi zemē. Un šī ir tā neveiklā situācija.

Mēs bijām seja-pret-seju. Filmās šādās situācijās vienmēr notika skūpsts. Bet šī bija reāla dzīve.

Es nosarku un novēlos nost no puiša. Tad saņēmos un piecēlos kājās. Kājām trīcot iemācījos spert pirmo soli un drīz vien sāku staigāt tā, it kā būtu dzimusi šajos apavos. Protams, sāpes bija neciešamas.

Karlīna aplaudēja.- Nu, mans bērns, tu esi gatava.- viņa mani apskāva.

Es saviebos, tomēr apskāvu viņu un palūkojos uz puisi, kas šķiet bija ieinteresēts mūsu draudzībā. Ko viņš tajā saskatīja?

***

Bija knapi pusastoņi no rīta, kad manās ausīs kā motorzāģis griezās modinātāja signāls. Pavērusi acis pa mazāko iespējamo spraudziņu, piecēlos sēdus un sabužināju matus, lai sevi pamodinātu. Tad pārliecu kājas pāri gultas malai, ieslidināju kājas čībās un kā klibs kuģa kapteinis aizsoļoju uz vannas istabu. pirmais, ko izdarīju, bija nomazgāju seju un izģērbos. Pusmiegaina iekāpu duškabīnē un skaļi iekliedzos, kad aukstais ūdens no dušas pults izspļāva ūdeni uz mana ķermeņa. Kad biju pabeigusi mazgāties, ietinos pašā lielākajā dvielī un piegāju pie spoguļa. Pat iešķībi pasmaidīju, redzot savus matus tik ļoti savēlušos, it kā tajos ligzdotu putns, par spīti tam, ka tie bija mitri un smaržoja pēc mana persiku šampūna. Izbraucu tiem cauri ar ķemmi un atglaudu tos ar matu stīpiņu, lai tie nekristu acīs. Jāatzīst, pat tagad, kad man bija blondi mati, katru reizi, kad ielūkojos spogulī, šķita, ka iepriekš tos neesmu pamanījusi. Gaišā krāsa izcēla manas acis un trauslos sejas vaibstus. Tā bija tik citāda no ierastās šokolādes brūnā toņa. Tā nu kā lēnākais cilvēks uz pasaules izvilku savu kosmētikas maciņu un uzklāju ikdienas kosmētikas kārtu. Dzirdēju kādu rušināmies virtuvē un pēc papēžu klaboņas nopratu, ka nav pamata uztraukumam. Galu galā, Karlīnai bija manas mājas atslēgu otrs komplekts.

Atstājusi matus slapjus un taisnus, joprojām ietuntulējusies dvielī iesteberēju istabā.

-Tu vilksi šo te,- Karlīna bez liekām ceremonijām uz manas gultas no papīra maisiņiem izņēma drēbes un salika akurātā kaudzītē, pati viņa bija ģērbusies vienkāršā, baltā kreklā un pelēkos džinsos, kājas bija ieautas sudrabainās iešļūcenēs, bet mati sapīti „skujiņā” brīvi gulēja uz skausta. Iekodusi lūpā, tādējādi apslēpjot maksimumu savas nepatikas, paņēmu drēbes rokās. Kaudzes augšpusē bija plāna auduma blūzīte melnā krāsā ar zeltainām pogām, zem tām bija melni džinsa šorti, kuros bija ievērta pīta jostiņa. Paņēmu drēbes un iegāju vannas istabā pārģērbties. Mati joprojām bija slapji, bet izskatījās, ka šīs drēbes izskatītos izcili, ja man uz galvas no spalvām būtu savīts Big Ben pulkstenis. Zaudējusi pacietību ar matiem, skaļi nobļāvos un sasēju tos nevīžīgā, spurainā astē uz skausta.

-Ko tu brēc?- Karlīna man teju vai uzrūca un izņēma gumiju man no matiem, - Izskatās, ka tev matos ligzdotu putni. Nāc šurp, kaut gan nē, piezvani Danam, es nedomāju, ka tu būsi tik lēna...- draudzene izbolīja acis un pameta man savu telefonu. Noķēru to un uzrakstīju Danam bezemocionālu ziņu ar vārdiem „velc savu pēcpusi augšā!” un nosūtīju .

-Sēdi, tā, kā nav daudz laika, es tavus matus vienkārši iztaisnošu!- draudzene piktojās un nosēdināja mani uz krēsla, pati apsēdās uz dīvāna un sāka procesu. Pēc minūtes ieradās Dans, kas izskatījās satriecoši, tērpies līdzīgi kā vakar.

Un tad man prātā atausa rīts, kad Kristiāns man bija atbraucis pakaļ. Viņš bija ģērbies tik līdzīgi... vai Karlīna to darīja apzināti?

Pēc desmit minūtēm mani mati bija taisni un nevainojami krita pāri pleciem kā milzīgs aizkars.

-Tavas acis izskatās tā, it kā tu bez daikiri un paģirām neizietu no mājas!- draudzene iesita man ar plaukstu ar pakausi.

-Au, Kara, tu sāc uzvesties kā mamma!-

-Piedod, bet es tevi padarīšu ievērojamu jebkādiem līdzekļiem, starp citu, tev virtuvē ir rožu pušķis.- draudzene nosmīnēja.

-Kristiāns?- es cerīgi vaicāju.

-Nē, tavs brālis, bet man nepatīk tavs minējums,- draudzene sacīja un tad pacēla man zodu uz augšu,- skatienu uz augšu,- viņa nokomandēja un uzklāja man laineri uz acīm.

-Viņa izskatās pēc jenota.- Dans nosmējās un atgāzās manā gultā,- bet viens man jāatzīst, čiksai forša gulta!

-Tš, Dan, meitenes nav čiksas. Meitenes ir dāmas. Atceries to. Tava nūģiskā attieksme jauc potenciālu.-

-Zini, kā sauc blondīni ar smadzenēm?-

-AK MANS DIEVS, AIZVERIES, ES TO JOKU ESMU ATKLAUSĪJUSIES TŪKSTOŠIEM REIŽU!!- es pacēlu balsi.- Es pati neatteiktos tevi iekaustīt.

-Labi, labi, jēzīt, cik tu esi nervoza,- Dans nobolīja acis un tad es atskārtu faktu. Vai Dans bija klāt tonakt, kad mani piekāva?

-Vai tu redzēji to, ka mani piekāva?- es monotoni vaicāju un pieceļos kājās, skatīdamās uz Danu. Viņš izskatās skumjš un pamāj ar galvu,- Stāsti!

-Mans brālis mani turp aizvilka, es sēdēju uz mašīnas, kad tas notika,- runājot, puiša balss bija ļoti, ļoti klusa,- Tad es padzirdēju čukstus un piezvanīju Nikam.

Vairāk arī nekas netiek pateikts.

***

-Aprēķināsim Karlīnas idiotismu, sareizināsim to, ka Kristiāns ir futbolists, turklāt garāks par mani, ar daudziem draugiem un bagātiem vecākiem, un tad pieskaitām mani, izdalām ar lauzto kaulu skaitu un pazemojumu, iegūstam to, ka Karlīna ir stulba!- Dans ironizē, ejot uz ēdnīcu. Mana roka ir ieķērusies viņa elkonī un acis svaidās šurpu turpu, meklējot Kristiānu. Kāpēc es vispār te iesaistījos?

-Paklau, sīkais, neesi mazliet aizbraucis pāri savam līmenim, turot pie rokas manu meiteni?- pēkšņi mūs iztrūcina Kristiāna balss. Es momentā apcirtos un pamanu puisi skatāmies uz mani ar viltīgu smaidu.

Vai viņš atkoda mūs?

-Viņa ir brīva, cik man zināms!- Dans pateica un viņa balss noraustījās.

-Braiena? Kas tā par spēlīti, ko tu spēlē?- Kristiāns pavisam mierīgi pavaicā, nedaudz piešķiebjot galvu.

-Viņa neko nespēlē. Es gan.- Karlīna paziņo un nostājas man blakus,- Sveiks, Kristiān. Vai man labāk teikt, Kaleb?

Iestājās nāves klusums. Tas pat bija uzjautrinoši, kā no Kristiāna bravūras viss pazuda.

-Es esmu slims, skaidrs?- Kristiāns man vaicā un tad, parāvis Karlīnu aiz rokas, velk meiteni uz mašīnu,- Bet ar tevi būs milzīga saruna.

Es vēlos sekot, bet Karlīna man norāda, lai palieku ar Danu.

Visi, kas mūs redzēja, ir šokā.

Sirdij dauzoties pret krūškurvi, dodos uz kabinetu, kad man atnāk īsziņa no Karlīnas.

„TŪLĪT PAT BRAUC UZ KRUSTCELĒM. TŪLĪT PAT!”, brīdi skatos ekrānā un tad ieslidinu telefonu kabatā. Visu acis ir pievērstas man un es to izbaudu. Turklāt ir skaidrs, ka Karlīna nekad nebija mana draudzene. Viss tas bija teātris, lai atgūtu Kristiānu. Un es muļķe uzķēros... tā vietā, lai dotos uz kabinetu, es paslēpjos tualetē un ļauju asarām vaļu. Mana patiesā draudzene bija un ir Annija un neviens cits.

Pēc kāda laika, kad manas acis sūrst no tušas un asarām, izeju no tualetes, kur mani pārķer kāds cits.

-Nik?- es vaicāju, skatīdamās puiša izbiedētajā sejā.- Kas noticis?

-Tev viss ir labi?- viņš vaicā, skatienam kļūstot asākam, nolasot visas manas emocijas.

-Jā, kas noticis?

-Karlīna sadūra Kristiānu.- viņš tikai nosaka,- Vai zini, ka viņa atgriezās nevis no kūrorta, bet no slimnīcas?

Es klusēju. Klusēju. Klusēju. Līdz zaudēju samaņu un attopos telpā, kur nav nevienas mēbeles, ne loga, nekā.


212 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000