local-stats-pixel

I.D (12)0

Sēdēju uz baltā, plastmasas krēsla, rokās turot glāzi ar nezināmu dzērienu un centos apskatīt visu apkārt esošo sejas, lai pamanītu kaut vienu, kuru būtu redzējusi skolā vai ārpus tās. Mani panākumi beidzās ar smalku fiasco. Smagi nopūtos un iedzēru malku dzēriena, tūlīt saviebjoties. Apelsīnu limonāde ar šņabi. Tik sen nebiju dzērusi spirtotos dzērienus, ka biju aizmirsusi, kā ir, kad rīkle iesāpas, norijot dzērienu un kā gribas paslēpt degunu no kodīgās smakas. Nolikusi glāzi uz atzveltnes, sakrustoju rokas uz krūtīm un atspiedu muguru pret krēslu. Vēsais vakara gaiss patīkami atveldzēja ādu no alkohola radītā karstuma un ļāva domāt skaidri. Tikmēr citiem, kā rādījās, vēsais gaiss nebija problēma staigāt peldkostīmos un šortos ar šotiņiem rokās. Citi spēlējās baseinā, maigojās, nu, kā jau ballītē pienākas. Ilgi gan es nebiju viena, man blakus krēslā iekrita pārītis, kas spēcīgi smirdēja pēc cigaretēm un alkohola, ķiķināja un izjauca manu melanholisko vientulību. Kāpēc es vispār biju klausījusi Marisai un atnākusi uz šo ballīti? Mani draugi bija Kristiāns un Niks, kuru šeit nebija.

Piecēlos no krēsla, paņēmu savas kurpes un šortos sataustīju mašīnas atslēgas. Lai velns parauj šo visu. Nospriedu un devos uz mašīnas pusi, kas stāvēja tieši zem koka lapotnes. Jau grasījos ielikt atslēgu slēdzenē, kad manas acis aizklāja plauksta un es izbīlī iekliedzos.

-Brī, Jēzulīt, beidz bļaut!- Niks nošņācās un pagrieza mani pret sevi.- Ko tu šeit dari, ja es drīkstu vaicāt?

-Marisa uzaicināja.- dzēlīgi attraucu, juzdama alkohola klātbūtni sevī.- Mēs tagad esam draudzenes, vai zini?

-Kristiāns jau kaut ko tādu teica.- puisis, it kā mani saprotot, pamāja ar galvu un norādīja uz mašīnu,- Vai tevi aizvest? Neizskaties īpaši labā kondīcijā.

-Trāpīgi teikts.- es teatrāli pametu viņam atslēgas un gaidīju, kamēr puisis atslēgs durvis. Tikko tas bija izdarīts, atrāvu durvis, iegāzos krēslā, atbalstīju galvu un aizvēru acis. Tā vienkārši. Lai ved, kurp grib, tikai lai liek man mieru.

Attapos tad, kad Niks mani uz rokām ienesa mājās, un es pat neatceros, kā biju iedevusi viņam atslēgas. Puisis mani nostatīja stateniski un tad kā suns, kas nopēta savu saimnieku, noskatīja mani un izstiepa rokas, gatavs uzķert.

-Vai zini, draugs?- es ierunājos, būdama pa pusei miegaina, pa pusei iereibusi,- Tu dzīvo tikai vienreiz! Vienreiz!- es pacēlu gaisā rādītājpirkstu un devos uz virtuvi, kur uz letes stāvēja mana „Jack Daniels” pudele un šokolāde ar riekstiem. Apsēdos uz letes, nesaudzīgi atskrūvēju pudeles korķīti un atgāzusi galvu iedzēru krietnu malku.

Niks skatījās uz mani ar pārmetošu skatienu, sakrustojis rokas un atspiedies pret durvju rāmi. Viņš nedarīja neko, tikai skatījās un it kā mani analizēja. Vismaz pudeli neatņēma, ha!

Noslaucīju pudeles kakliņu un noliku to atpakaļ. Nožagojos un nolecu no letes, pieiedama pie mūzikas centra, lai ieslēgtu mūziku.

Diez, kur bija mans brālis?

-Miks ar Kristiānu spēlē kārtis ar pāris draugiem. Vēlies atbraukt?- puisis piedāvājās, izbolīdams acis.

-Alkohols būs?- kā mazs bērns vaicāju. Niks pamāja un apgriezās, lai izietu pa durvīm. Ar skumjām noskatījos uz mūzikas centru, cenzdamās izprast, ko īsti vēlējos, turpināt dzert un sākt jaunu dienu ar paģirām, vai dzert vienatnē un sākt dienu ar asarām?

Dzert. Atbilde bija skaidrāka par skaidru. Nu, vismaz skaidrāka par manis pašas prātu.

Smiedamies ar roku balstījos pret sienu, lai noturētos kājās, paķēru pudeli no letes, izdzēru vēl vienu milzīgu malku un izgāju pa durvīm, kur manīju Niku sēžam mašīnā gaidām mani. Aizslēdzu durvis, izdzēru pēdējos malkus viskija un nometu to turpat zālienā. Apsēdos puisim blakus mašīnā un atvēru logu, lai nedaudz atžirgtu. Tā ir, ka nedzer ilgi.

-Kristiāns tevi nogalinās.- Niks sacīja, izbraucot no piebraucamā ceļa,- Nu ne jau burtiskā nozīmē, bet tu saproti. Lai nu kas, bet viņam nepatīk, kad meitenes piedzeras bez redzama iemesla. Plus vēl jūsu kašķis... Nebūs labi.-, puisis saknieba lūpas un pievērsās ceļam.

-Viņš tev pastāstīja?-

-Nav nekas tāds, ko puiši viens otram nestāstītu, vai tad neesi dzirdējusi par „čaļu kodu”?- puisis pasmaidīja man un tad pievērsās ceļam.- Jā, teica, ka tu esot vārtījusies smiltīs kā maziņš bērns un uzpūtusies kā tāda. Turklāt tu esot izlīgusi ar Marisu. Tā kā gaidi vien lekciju par visu to un visu šo.-

-Kā tu zināji, kur mani atrast?- es vaicāju, paceldama kājas uz sēdekļa malas.- Izspiegoji?

-Nē, mana meitene arī ir tajā ballītē.- Niks vienkārši atbildēja, pēc intonācijas spriežot šis jautājums tālāk netiks apspriests.- Vemt negribi?

-No kā?- vaicāju, skatīdamās uz viņu, bet atbildi neguvu. Varbūt arī nevajadzēja.

-Paguli, mēs brauksim ļoti ilgi.-

Un es viņam paklausīju.

***

Cenšoties noturēt vaļā acis, sēdēju starp puišiem un skatījos uz savām kājām, kuras šķita dubultojamies. Man mugurā bija Kristiāna aizlienētais flaneļa krekls, kas smaržoja pēc simpātiskām vīriešu smaržām un bija ļoti silts. Vai es būtu teikusi, ka man bija auksti?

-Braiena tūlīt aizmigs.- Kristiāns noteica un aplika roku man ap pleciem. Biju tik ļoti sagurusi, ka man bija absolūti vienalga. Atbalstīju galvu pret viņa plecu un aizvēru acis. Mirkli vēlāk es jau atrados viņa rokās un tiku nesta augšup pa kāpnēm uz istabu, ko nepazinu. Dzērums no organisma pamazām pazuda, atstājot mutē tuksnesi un galvassāpes. Kristiāns mani noguldīja gultā un apsēdās blakus, ieskatīdamies man acīs.

-Nu tad tā, kāpēc tu to darīji?-

-Darīju ko?- kā muļķe vaicāju un paslēpu rokas plaukstās, turklāt mati man aizklāja seju kā aizkars. Vāja, tu esi vāja nīkule! Es sevi strostēju.

-Piedzēries, m?- viņš maigi sakārtoja šķipsnas man aiz auss un pacēla zodu, lai es skatītos viņam acīs. Pirmoreiz dzirdēju Kristiānu runājam tik autotitīvā balss intonācijā. Atgrūdu viņa roku un apgūlos uz spilvena. Viņš dusmīgi nopūtās un apgūlās man blakus, sargājoši uzliekot roku man pāri.

-Es pasargāšu tavu miedziņu.- viņš nomurmināja.- Ja godīgi, es gribēju atvainoties par to, kas notika pludmalē.

-Tak nekas,!- es izmocīju, pa pusei jau būdama miegā. 1...2...3.....4...4...4...4..

Kad no rīta pamodos, manā acu priekšā uz kafijas galdiņa stāvēja šķīvis ar ceptām plānajām pankūkām, kuru smarža bija mani pamodinājusi, krūze tējas un apelsīni. Apsēdos sēdus un izbraucu ar pirkstiem cauri matiem, sakārtojot tos pāri plecam. Ar plaukstām noglaudu seju, it kā lai aizbaidītu miegainību un pacēlu acis uz telpu. Visu labās puses sienu klāja logs, kurš bija aizklāts ar žalūzijām, caur kuriem spraucās saules stari. Tos klāja arī smagnējs, sarkans aizkars, kas dīvaini kontrastēja ar krēmkrāsas toņiem. Noliku pēdas uz mīkstā paklāja un sakustināju pirkstus, lai izjustu mīkstumu pret kājām. Noliku plaukstu turpat sev blakus, kad sajutu pret pirkstiem kaut ko. Papīra lapu.

„Drēbes ir salocītas turpat tev blakus. Labu apetīti, mazā dzērāja! K.”

Salocīju lapiņu un piecēlos kājās. Tur nu tās bija, manas drēbes. Pareizāk sakot, krēma rozā kleitiņa ar mežģīnēm un laiviņas bēšā krāsā. Nedomājot izģērbos un pārģērbos. bija patīkami just kleitu sev uz auguma, kad tik ilgu laiku biju nēsājusi tikai džinsus un džemperus. Uzvilku kājās laiviņas un pamanīju vēl kādas durvis, ozolkoka krāsā ar iebūvētu stiklu. Pavēru tās un atskārtu, ka tā ir vannas istaba, turklāt ar milzīgu spoguli, kurā es redzēju sevi.

Smaidošu, nedaudz piesarkušu, ar veselīgu sejas ādu un glītu augumu, ko izcēla kleita. Matiem, kas spurojās uz visām debespusēm, bet kas vārgajā apgaismojumā izskatījās veselīgi un dzīvīgi. Es izskatījos skaisti.

Man vajadzētu beigt dzert.

Piegāju pie izlietnes, lai nomazgātu seju, kad mani kāds no muguras apskāva.

-Un kurš teica, ka vīrieši nemāk nopirkt sievietēm apģērbu?- Kristiāns smaidot vaicāja un atbalstīja savu vaigu pret manējo.- Izskatās ļoti labi, nācu apskatīt.

-Un, ja es būtu kaila?- pagriezos pret viņu un skeptiski saraucu uzaci.

-Tad..tu būtu kaila. Kas tur tāds?-

Tas man aizvēra muti.- Vai tu ēdīsi?- puisis visai steidzīgi mainīja tēmu un es saausījos.

-Nē. Vai ir kas paredzēts?-

-Jā, tu piedalīsies sacīkstēs. Redzi, Niks grib, lai tevi iesaistu skolā, bet ne caur Marisu. Mēs rīkosimies caur to, kas tev padodas. Tev jāizbrauc vienas sacīkstes.- puisis sacīja un saņēma manas rokas.- Mums ar Niku pat ir doma, kā tev palīdzēt!

-Es nepiekritu!-

-Piekritīsi.-

-Jā.- it kā sakauta nomurmināju. Kristiāns mani apskāva un uzspieda skūpstu uz pieres.

-Mēs šmauksimies.- viņš nosmējās un vairāk neko nepaskaidroja.

-Kas ir uz spēles?-

-Mm... Tavam brālim vakar sakāpa alkohols galvā un....-

-Un?-

-Viņš saderēja uz jūsu vecāku mantojumu, jūsu kopējo mantojumu, ka tu uzvarēsi.- Kristiāns nomurmināja.

196 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000

Citi šī autora raksti

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000