Ja man pirms diviem gadiem teiktu, ka es negribēšu vairs dzīvot, es notiekti nosauktu to personu par dīvainu un tupinātu ēst savu šokolādi.
Kad gāju astotajā klasē, man bija milzīga simpātija uz puisi, kurš mācījās klasi augstāk. Es patiešām necerēju, ka starp mums jebkad kas būs.
Kad gāju devītajā klasē man riebās mana dzīvē. Tā bija viena vienīga rutīna: celies - ej uz skolu - nāc mājās - izpildi mājasdarbus (lai arī manas sekmes bija izcilas, es vispār nemācījos) - ej gulēt.
Tā kā gāju lauku skolā un dzīvoju laukos, visu laiku pavadīju istabā. Ārpusskolas dzīve? To es varēju uz Jūs uzrunāt. Bija reizes, kad mana māsa, kas mācījās jau vidusskolā, paņēma mani uz kādu viņas klases tusiņu. Tajos es dzēru, jo dzērumā varēju izkļūt no šīs pasaules. Man bija 14 gadi. Laikam, ka tas, ka uzaugu vecāku cilvēku sabiedrībā, mani ietekmēja - ātrāk sāku domāt par lietām, kurām nevajadzētu.
Visu laiku turējos pie uzskata, ka tad, kad aiziešu uz vidusskolu mācīties, mana dzīve mainīsies. Man likās, ka cilvēki, jauni draugi liks man atrast dzīves jēgu, ko nevarēju atrast jau divus gadus. Taču es kļūdījos. Man nav bijis sliktāk.
Man liekas, ka esmu no citas planētas. Un ja tā ir ?
******varbūt kaut kas sekos******
Tev vel jāmācas nevis jēgas jāmeklē un vispār , dzīves jēga- tādas īsti nav. Dari kas patīk. Galvenais nesameklē to jēgu kura pēc 9 mēnešiem tiek uzlikta uz kakla 