local-stats-pixel

House with secrets. 90

Sāra bija sajūsmā par braucienu, ko nevarētu teikt par mani. No vienas puses biju priecīga, jo beidzot varēšu padzīvot pilnīgi viena, bet no otras zināju, ka viņa man pietrūks un bez viņas mājās ir tukšs. Pārdomas par vientulību pārtrauca zvans pie durvīm, pēc kura sekoja klusa durvju čīkstoņa un Viesistabā ienāca onkulis.

-Sveikas princeses! Baltais zirgs šodien neieradās, tāpēc viņu aizvieto sarkans Mersis un konfektes.- viņš iesaucās, ienākdams istabā ar smaidu uz lūpām un konfektēm rokās. Māsa uzreiz metās viņam virsū, kamēr es paņēmusi viņas čemodānus gāju uz durvju pusi.

-Es saprotu, ka jūs sen neesat redzējušies, bet mums nav pārāk daudz laika.-pasmaidot nosaku un eju uz mašīnas pusi.

***

-Kāpēc tad nebrauc ar mums?- onkulis ziņkārīgi jautā.

-Nu, es tagad eju uz restaurācijas un rekonstrukcijas kursiem, atsāku iet uz jogu, tāpēc tuvāko mēnesi nevarēšu nekur braukt.- atbildēju, kaut arī tie nebija galvenie iemesli. Viņš paskatījās uz mani ar izbrīnītu skatienu, pasmējās un piebilda.

-Hm, tāpat kā tava māte-vienmēr atrodi ar ko sevi aizņemt.-

-Šenon, lūdzu. Tēma slēgta.- momentā pārtraucu sarunu. Sapratis, ka pateica ko lieku, viņš apklusa un pagriezās pret logu. Man nekad nepatika kad mani salīdzina ar māti. Jā, viņa bija labs cilvēks, bet mūs nedrīkst salīdzināt, jo esam pārāk dažādas. Es pat nezinu, no kurienes man tik skarbs raksturs, jo tēvs un māte ir ļoti jauki un nekad pret cilvēkiem neizturas tik skarbi kā es.

-Un kā ar Dominiku? Kur viņš pazuda?- ierunājās Šenons. Kārtējā nepatīkamā tēma.

-Cik es sapratu, viņš uzsāka jaunu dzīvi. Pārvācās no mums, pārtrauca narkomāna dzīvi, pameta savu kuci un sāka strādāt. Vairs es neko nezinu, sen nav rādījies.- atcirtu un ieslēdzu telefonā mūziku.

Pēc pāris minūtēm mēs jau bijām lidostā. Māsa ziņkārīgi skatījās uz visu kas spīdēja veikalu vitrīnās, kā jau vienmēr. Kamēr mums bija laiks, aizgājām iedzert tēju tuvākajā kafejnīcā. Centos izbaudīt pēdējās minūtes ar māsu, jo zināju, ka viņa man pietrūks jau rīt. Kamēr runājām par Sāras gaitām skolā, paziņoja par tuvāko reisu, tāpēc norēķinājāmies un devāmies katrs uz savu pusi - Šenons ar Sāru uz lidmašīnu un es uz mājām.

Mašīnu Šenons atstāja man. Zinot, ka mājās man nebūs ko darīt, nopirku sev līdzi kafiju un braucu uz parku. Braucot pa tukšām ieliņām pie paša parka, pamanīju sen pazīstamo figūru un apstādināju mašīnu.

-Kur tad tu dodies tik vēlā nakts stundā?- jautāju Dominikam, kurš bija manāmi priecīgs mani redzēt.

-Sveika, kā redzi eju uz mājām no darba. Ko tad tu? Un kur ir Šenons? Neticas, ka viņš tev dotu savu sarkano skaistuli vienkārši pabraukāties.- atbildēja un uzmeta skatienu Mersim kuru sen jau gribēja savā īpašumā.

-Viņš un Sāra aizbrauca pie tēva. Mašīna palika man līdz viņi atgriezīsies.- noteicu un pati to negaidot piebildu. -Negribi atbraukt mājās un paskatīties kādu filmu? Protams, ja tev nav nekādu plānu.-

-Negaidīju tādu piedāvājumu, bet labi, labprāt.- viņš noteica, iekāpa mašīnā un mēs aizbraucām uz mājām.

Visu ceļu mēs runājām par to, kā viņš tagad dzīvo un kas mums abiem jauns. Izrādās, viņam klājās ne pārāk labi. Keitlina katru vakaru zvana viņam ar draudiem ka izdarīs pašnāvību tā, ka izskatīsies, ka viņš viņu nogalināja. Arī šī diena nebija nekāds izņēmums. Kad bijām jau pusceļā, viņa kārtējo reizi zvanīja. Dominiks nepacēla klausuli. Viņam apnika visas šis drāmas un viņš negribēja bojāt vakaru ar viņas draudīgiem izteicieniem. Pie pašas mājas mēs pamanījām uz ceļa guļošu suni. Dominiks neko neskaidrojot lika apstādināt mašīnu. Izradās, ka tas bija viņa suns, kuru viņš nesen bija nopircis. Viņš izskrēja no mašīnas, pieskrēja pie suņa un šausmās iekliedzās.

-AK MANS DIEVS, FRANKO!!!- es nesaprašanā piegāju pie viņa un no pavērtā skata man palika nelabi. Suns bija beigts un gulēja pats savā asiņu peļķē ar atgrieztu vēderu, kurš bija tukšs. Visi orgāni bija pazuduši. Bija redzams, ka asinis taciņa no suņa ved uz manu māju. Durvis bija plaši atvērtas. Man palika ļoti bail, rokas trīcēja kā nekad. Dominiks, attapies no notikušā, noslaucīja asaras un devās uz durvju pusi.

-Dominik, pagaidi!- iekliedzos viņam aiz muguras un pametu viņam pistoli, kura atradās manā somiņā vienmēr. Viņš to noķēra un ātrā solī devās iekšā mājā, devos viņam līdzās.

Mājā bija ieslēgtas visas gaismas, tāpēc viesistabas skats pavērās mums skaidri un gaiši. Suņa orgāni bija izmētāti pa visu grīdu. Telpa smirdēja pēc nāves un asinīm. Visi sildītāji mājā bija ieslēgti, kas pastiprināja smirdoņu. Es nevarēju noturēt sevī riebumu un izskrēju no mājas kur arī izvēmos. Labāk nepalika un nepaliks, to es zināju, tāpēc devos atpakaļ pie brāļa.

Augšstāvā atskanēja skaļš blīkšķis, tāpēc skrējām uz turieni. Stāvot uz trepēm mēs pamanījām pazīstamu siluetu Sāras istabā. Tā bija Keitlina. Mēs nepaspējām uzskriet augšā, kā viņa aizcirta durvis ar kliedzienu "JŪS MIRSIET ŠONAKT, KROPĻI!"

-Es zvanu policijai!- skaļi iesaucos un trīcošām rokām sāku spiest ciparus un telefona ekrāna, kamēr Dominiks centās izsist durvis. Policijai ir jāierodas pēc pāris minūtēm.

-Stulbā kuce, ver vaļā durvis! Viņas tevi nepaglābs!- kliedzu viņai caur aizcirstām durvīm, uz ko viņa atbildēja ar histēriskiem smiekliem.

-Viņas mani paglābs no nāves. Jums no viņas neaizbēgt!- viņa caur smiekliem ieķērcās un turpināja rēkt kā psihopāte, kura viņa visdrīzāk arī bija. Pēdējais ko es dzirdēju, bija policijas sirēnas attālumā. Atskanēja skaļš sprādziens un zeme zem kājām pazuda. Es kritu lejā, uz pagrabu, kurš jau viss dega sārtās liesmās. Nokritu uz betona plāksnēm un atsitot galvu pazaudēju samaņu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000