-Ko pie velna tu te dari kropli?!- es iekliedzos skrienot lejā pa kāpnēm. Lai māsa visu šo nedzird, liku viņai sēdēt istabā, zinot, ka viņa mani vienmēr klausa.
-Un tā tu sagaidi brāļuku mājās?- viņš nedaudz apjucis, bet ar smaidu noteica. Biju tik ļoti dusmīga par viņa ierašanos, jutu kā seja paliek karsta.
-Priekš kam tu atvilkies? Gribi mani nogalināt tepat lai Sāra pēc kāda laika atrod manu līķi? Vai arī gribi nosist mani, aizvest uz kaut kādu mežu un aprakt tur lai neviens neatrod? Apbēdināšu tevi, drīzāk es tevi novākšu, nekā tu man paspēsi kaut ko izdarīt!- nekliedzu, bet pacēlu uz viņu balsi. Viņa skatiens izrādīja pilnīgu apjukumu.
-Nesmīdini mani! Ko TU vari izdarīt man? Varbūt nožņaugsi ar kaklarotu vai šņori?- neskatoties uz savu apjukumu, tas kretīns izsmēja mani, bet par velti.
-Nevērtē mani pārāk zemu, es pret tādiem sūdiem kā tu rokas nesmērēju. Vienkārši sadzīšu tev pilnas smadzenes ar svinu un miers!- atcirtu un izvilku no aizmugurējās kabatas savu Desert Eagle tēmēdama uz viņu. Tagad viņam bija bail. Tas bija labi salasāms viņa acīs.
-Par ko? Es tikai atnācu pakaļ savām mantām un tu jau mani ienīsti?- viņš trīcošā balsī jautāja.
-Par ko? PAR KO?! Varbūt par to tavu sūda dāvanu pie ārdurvīm? "Es tev atriebšos. Sāc baidīties no tumsas, tevi tur var sagaidīt jebkas...". Gribi teikt ka man nav par ko uz tevi dusmoties?- nobēru uz viņu savas dusmas.
-Kāda bļaģ kaste? Par to tu runā? Es līdz šodienai pat mājas tuvumā nebiju un nekādu kasti es tev neatstāju! Kāds vēl baidies no tumsas? - viņš nesaprašanā jautāja jautājumus vienu pēc otra. Tas nebija viņš...? Nolaidu pistoli zemāk.
-Tātad tas nebiji tu?- mazliet nomierinājos, bet tad atkal aizdegos. -Bet ko tad tur dara tava sim karte un atslēgas? Par bildēm vispār nerunāsim!-
-Da par ko tu runā? Es visu šo laiku centos uzsākt jaunu dzīvi! Es atnācu atvainoties un savākt mantas uz jauno dzīvokli! Kāda man jēga tevi iebiedēt ja man vēl būtu šeit jārādās?- viņa vārdi mani šoreiz pārliecināja. Nolaidu pistoli, kaut arī joprojām līdz galam neuzticējos.
Nopētīju viņu no kājām līdz galvai. Tiešām, izskatās daudz labāk nekā parasti. Uz rokām pat pazuda rētas no šļircēm. Kaut kas viņa izskatā mani piesaistīja vairāk par visu. Viņam apkārt bija kaut kas līdzīgs mākonim pelēcīgā nokrāsā, kas vairāk virzījās uz baltu krāsu. Pār muguru pārskrēja skudriņu bars. Tā taču nevar būt dvēsele. Bet varbūt tomēr...?
-Labi, bet kas tad tas varētu būt? Tikai tev bija mūsu kopbilde.- noteicu.
-Viņa bija manā makā, kurš palika pie Keitlinas. Bet viņa neko tādu nedarītu!- sacīja Dominiks, cenzdamies viņu attaisnot. Es paskatījos grieztos, tad uz viņu.
-Netēlo idiotu vecīt. Tieši viņa varētu ko tādu izdarīt! Ak Dievs, tāda sajūta ka tu tiešām esi akls! Es protams nezinu kā viņa uzvedas kad esat divatā, bet kad tevis nav pilsētā, viņa ņemas ar VISIEM taviem draugiem. Viņa nāk pie manis prasīt naudu uz kārtējo dozu, un kad es viņu pasūtu, tad viņa iet uz skolu pie Sāras un prasa viņai naudu! Viņa taču ir bērns, skaidrs ka viņa uz visu uzķeras! Kā tu vari neredzēt viņas īsto būtību?- ar skumjām balsī sacīju. Es jau vienkārši piekusu. Piekusu viņu mācīt dzīvot. Kaut arī viņš ir vecākais, prāts viņam kā bērnam kurš nezin kāda patiesībā ir pasaule.
-Agrāk es tev neticēju, bet tagad ticu. Es ar viņu izšķīros pirms pāris dienām, varbūt tāpēc viņa arī tā izdarīja. Paldies, ka atvēri man acis uz visu notiekošo un, lūdzu, piedod man par visu ko tev nodarīju pa visiem šiem gadiem.- viņš, kā man likās, atvainojās no sirds. Pārāk daudz uzticības viņš man joprojām neiedvesa, tāpēc vienkārši pasmaidīju un pateicu "Piedodu", neapskaujot viņu kā to mēdz darīt stulbajās filmās.
Uz ilgu laiku viņš gan mājās nepalika. Sakrāmēja palikušās mantas kastēs un aizbrauca ar taksi. Kaut arī bija diena, biju ļoti nogurusi, tāpēc uztaisīju māsai brokastis un gāju atpakaļ gulēt. Tas man sanāca slikti, miegs nenāca vispār. Sapratusi, ka nav jēgas gulēt visu dienu gultā, piecēlos un uztaisot sev tasi kafijas devos uz kabinetu paķērusi līdzi arī portatīvo datoru.
Pārbaudot pastu, sapratu, ka šodien kursi ir no divpadsmitiem līdz trijiem. Bija jau pusē trīs. Skaidrs, nodarbība nokavēta, bet vismaz pasniedzēja atsūtīja mājasdarbu. Tā bija istabas bilde, kurā bija daudz dažādu priekšmetu, no kuriem man bija jāizvēlas viens un jārekonstruē tas. Izvēle bija milzīga, bet mans skatiens krita uz vecu, noputējušu spoguli apaļā baltā rāmī. Darbs nebija grūts, jo pagrabā man stāvēja ļoti līdzīgs spogulis, kuru es sen nopirku lai piekārtu savā istabā. Atnesusi spoguli uz kabinetu, sāku to pārtaisīt cik vien iespējams līdzīgu attēlā redzamajam.
