Kad atbraucu mājās, māsa bija savā istabā un skatījās multfilmas, kamēr es runāju ar tēvu. Izrādās, Sāra skolotājai pastāstīja par to, ka meitenīte visu nakti prasīja ar viņu paspēlēties, tādēļ viņa esot neizgulējusies. Skolotāja to uztvēra kā stāstu par iedomu draugu, tāpēc neuzskatīja par nepieciešamu mums par to ziņot. Es zināju ka tēvs varētu man nenoticēt, bet tāpat pastāstīju viņam par to ka arī es viņu redzēju. Manis teiktais lika viņam nodrebēt.
-Tātad, tu domā ka tas ir spoks ?- viņš nosaka skatoties grieztos. Apsēdos krēslā pretī galdam viņa kabinetā.
-Es neko neapgalvoju, bet tev jāpiekrīt, ka tas ir kā minimums dīvaini, ka mums abām viņa rādījās un pie tam vēl savādākās situācijās. Es pat neprasīju Sārai par meiteni, sacerēt to viņa nevarēja.- atcirtu un palūkojos pulkstenī. Bez piecpadsmit desmit vakarā.
-Es ar viņu parunāšu, varbūt viņa to nosapņoja un tā ir visparastākā sakritība. Tev jau ir laiks doties, līdz tavam reisam palika stunda. Es braukšu ar tevi līdz lidostai.- piebildu pēdējo sakāmo, piecēlos no krēsla un gāju ģērbties.
-Un Sāru tu taisies atstāt vienu mājās, ja?- viņš nopūtās.
-Nē, es jau paprasīju Kroulas kundzei pasēdēt ar viņu līdz pusnaktij. Neuztraucies, ej labāk pakaļ čemodāniem, taksī būs šeit jau pēc pāris minūtēm. Neaizmirsti atvadīties no mazās.- ar vieglu smaidu teicu un vilku kājās zābakus.
Viņš paklausīja mani un devās uz otro stāvu. Kamēr viņš bija tur, es paķēru vienu no somām skapī un devos uz garāžu. Aiznesu visus savus pirkumus uz vienu no brīvajām istabām, kuru jau kādu laiku dēvēju par savu kabinetu. Sameklēju starp pirkumiem melnus rapidogrāfus un zīmēšanas kladi. Dzirdēju tēvu kāpjam lejā pa trepēm un zvanu pie durvīm. Iesviedusi rakstāmpiederumus somā, aizskrēju vērt vaļā durvis. Tā bija Kroulas kundze ar kēksiņiem.
-Labvakar Kroulas kundze! Liels jums paldies ka piekritāt pasēdēt ar Sāru tik vēlā laikā.- Sasveicinājos un ielaidu sievieti mājā. Mēs jau vairākas reizes atstājām māsu ar viņu, tāpēc šis cilvēks mums iedvesa uzticību. Tā bija ap 50 gadiem veca melnādainā sieviete, ļoti jauka un atsaucīga.
-Nekas Elizabetīt, es tāpat līdz kādiem trijiem naktī skatos seriālus, labāk pasēdēt ar bērnu nekā visu dienu pie tās kastes. Kur ir mazā saulīte? Es ceru ka viņai garšo karameļu kēksiņi, speciāli cepu mazajai princesītei.- viņa atbildēja ļoti priecīgā balsī, principā, kā jau vienmēr. Nekad neesmu redzējusi šo sievieti savādākā noskaņojumā.
-Viņai ļoti garšo karamele, starp citu, lūk arī viņa atnāca.- sacīju pamanot uz kāpnēm māsu, kura priecīgi atleca pie Kroulas kundzes ar apskāvieni. Pie mājas piebrauca taksī.
-Labi meitenes, līdz vēlākam! Kaut kad drīzumā būšu atpakaļ.- tēvs atvadījās no kundzes un Sāras, pēc kā mēs devāmies uz mašīnu.
Visu ceļu uz lidostu mēs nerunājām viena iemesla dēl - tēvam visu laiku kāds zvanīja. Nepārtraukti. Es atmetu jebkādas cerības uz sarunām, tāpēc ieslēdzu austiņās mūziku un sāku meklēt telefonā kādu ideju kursa darbam.
***
Jau kādu laiku tēva lidmašīna lido ceļā uz Austrāliju, bet es sēžu lidostas kafejnīcā, dzeru kafiju un skicēju istabas interjeru blociņā. Man bija vēl apmēram stunda brīva, tāpēc izmantoju to lietderīgi - sagatavoju skici uz nākošo nodarbību un devos uz veikalu.
Skatoties uz visdažādākajiem jogurtiem un cenšoties atcerēties kuru gribēja māsa nemaz nepamanīju, ka man blakus stāvēja kursu pasniedzēja. Pamanot viņu es neveikli pasmaidīju un sasveicinājos.
-Labvakar-
-Sveika! Ko tu tik vēlu dari veikalā? Šodien taču piektdiena, man likās ka esi kādā klubā vai ballītē.- viņa noteica un paskatījās uz manu iepirkšanās grozu.
-Es neeju uz klubiem, man tas liekas stulbi katru nedēļas nogali ballēties. Tā ir visparastākā diena, ne jau kaut kādi svētki.- atcirtu un ieliku grozā jogurtu. -Bet šeit esmu tāpēc, ka pa dienu nepaspēju neko nopirkt māsai brokastīm.-
-No malas nevarētu pateikt ka tu rūpētos par bērnu. Neuztver to kā kaut ko sliktu, tas tā nebija domāts. Vienkārši jau pirmajā nodarbībā uz tevi daudzi meta dīvainus skatienus.- viņa centās mani neaizvainot ar sevis teikto.
-Es to pamanīju. Lai domā ko grib, es zinu ka viņu domas ir galīgi aplamas, tas ir galvenais. Starp citu, kad būs jārāda galējā darba skices?- es vaicāju.
-Nevaru teikt precīzi, tas ir atkarīgs no tā, cik ātri grupa aptvers vielu. Bet ja tev ir jau kāda ideja, droši vari atnākt uz muzeju parādīt, es tur esmu katru dienu no desmitiem līdz astoņiem.- viņa sacīja un iedeva man savu vizītkarti. -Bet ja nu gribi kādu privātstundu vai satikties kaut kur ārpus muzeja, droši zvani.-
Pateicos par piedāvājumu, atvadījos un devos uz kases pusi. Samaksājusi par pirkumiem, devos uz mašīnu. Tikko izejot no veikala pamanīju bariņu ar jauniešiem nedaudz jaunākiem par mani. Starp tiem pamanīju arī brāļa draugus, bet viņa paša tur nebija. Pamanot mani, visi apklusa, vecākie sāka savā starpā kaut ko čukstēt un turpināja blenzt uz mani. It kā viņus nepamanījusi gāju prom no turienes cik vien ātri varēju. Līdz mājām bija jāiet apmēram pieci kilometri un sabiedriskais transports tādā laikā vairs nebrauc, tāpēc apstājos tuvākajā autobusu pieturā un kārtējo reizi izsaucu taksi.
Nepagāja ne desmit minūtes, kā jau biju mājās. Māsa jau sen kā gulēja, kamēr Kroulas kundze pie televizora adīja. Pateicos vēlreiz un pavadīju viņu līdz mājām, kuras atradās vien trīs mājas tālāk no mūsējās. Ejot atpakaļ, pamanīju to pašu jauniešu bariņu ejot gar mūsu māju. Nedaudz iespringu. Ko viņi šeit dara? Iespējams viņus atsūtīja Dominiks lai tie izsit pāris stiklus, bet tas bija maz ticams, jo viņi apstājās uz pus minūti un tad turpināja iet tālāk. Man pat nenācās iet viņiem garām, jo ieraugot mani, viņi strauji pagriezās uz citu ielu.
Uz paklāja pie durvīm viņi atstāja kaut kādu baltu kastīti ar zilu lentīti. Bija bail vērt to vaļā, jo tur varēja būt jebkas. Saņēmos un atvēru to. Iekšā bija brāļa vecās atslēgas, mūsu vairākus gadus veca kopbilde, kur viņš izdedzināja manu seju, viņa uz pusēm saplēstā sim karte un zīmīte.
"Es tev atriebšos. Sāc baidīties no tumsas, tevi tur var sagaidīt jebkas..."
