Sniegs ilga vien pāris minūtes, tāpēc zeme pārklājās ar plānu, knapi redzamu kārtiņu sniega, kas gandrīz uzreiz izkusa. Māsa kopā ar tēvu aizbrauca mājas kamēr es paliku pilsētas centrā, sakot ka man šeit ir darīšanās. Īstenībā, man nav nekādu darīšanu, es vienkārši gribēju izbaudīt laiku vienatnē. Tāda laika man sen nav bijis, jo bija jāpieskata māsa un jāseko līdzi kārtībai mājā.
Izmantojot laiku vienatnē, devos uz tuvāko parku. Neskatoties uz tumsu, par brīnumu, parkā neviena nebija. Parasti ap šo laiku kaut kur šeit staigā Dominiks ar savu palaistuvi Keitlinu un viņas draugiem, meklējot vietu kur varētu sašņaukties kokaīnu un iet uz klubu pakaļ kārtējam gramam.
Izejot cauri visam parkam, atradu vietu zem lielās kļavas un apsēdos uz vienas no saknēm. Šobrīd jutos lieliski. Vēsais, knapi manāmais vējš padarīja gaisu vēsu. Klusums ļāva dzirdēt vissmalkākās skaņas, lapu čaboņu, soļus tālumā, mašīnas otrpus parkam, ūdens čaloņu strūklakā. Tikai tagad sapratu, ka māsas soma joprojām bija man uz pleciem. Sameklēju tajā papīra lapu un parasto zīmuli. Zem koka bija pārāk tumšs lai zīmētu, tāpēc nolēmu apsēsties pretī strūklakai parka vidū, kur blakus stāvēja laterna. Uz strūklakas bija gargulas statuja, kurai apkārt bija apvijies rožu krūms. Ilgi nedomājot, sāku skicēt uz lapas gargulu.
Laiks ritēja nemanāmi. Kad zīmējums bija gandrīz pabeigts, sadzirdēju pazīstamu balsi netālu no manis. Pārmetu skatienu pāri parkam. Viena vienīgā ēna lēnām tuvojās pie manis no tumsas. Nevarēju atpazīt, kas tas ir, līdz grīļojošais tēls nosauca mani vārdā. Keitlina. Nebija ne mazākās vēlmes ar viņu runāt, tāpēc ieliku zīmējumu un zīmuli somā, piecēlos un devos prom, tālāk no viņas. Diemžēl, man tas neizdevās, Keitlina mani panāca un nemaz netaisījās laist vaļā.
-Ei, mazā, pagaidi, es tikai gribu parunāt.- viņa iesaucās. Es apstājos un pagriezos pret viņu.
-Mums ir par ko runāt? Nedomāju viss.- noteicu skatoties viņai sejā. Sapīpējusies, par to esmu pārliecināta, -Labi, tev ir viena minūte lai pateiktu, kas tev no manis ir vajadzīgs.- bija skaidrs, ka tāpat vien viņa mani mierā neliks.
-Tavs brālis ir man parādā divus simtus zaļo, tāpēc būtu ļoti laikā ja tu man viņus atdotu tieši tagad.- viņa nosaka un izstiepj plaukstu gaidot naudu.
-Ja jau viņš ir parādā, tad arī viņam prasi, es tev naudu dozai dot netaisos.-
-Kas tu stulba esi vai kā? Es netaisos te stundu stāvēt un ar tevi skaidroties, vienkārši atdod man parādu un vari tīties uz visām četrām pusēm.- viņa, jau manāmi nokaitināta, norūc. Varēja redzēt, ka viens nepareizs vārds un viņa man uzbruks, bet mani tas nemaz nebiedēja. Tādā stāvoklī viņu var viegli pagrūst un viss, viņa neko nespēs izdarīt.
-Tagad klausies mani uzmanīgi,-spēru soli viņai klāt,- ES tev neko neesmu parādā, tāpēc no manis naudu tu nedabūsi. Ja Dominikam tev jāatdod divus simtus, ej sameklē viņu un pieprasi to naudu, un, paziņo viņam, ka mājās viņš var nerādīties, jo es mainīšu slēdzeni un jūs vairs tur netiksiet. Domājat es nezināju ka jūs zagāt manas mantas lai pārdotu? Varu jūs apbēdināt, neviena no nozagtajām rotām nav vērta vairāk par 10 dolāriem.- viņas seja lēnām nobālēja un viņa atkāpās, bet es spēru soli uz priekšu. - Un iegaumē - netuvojies manai māsai. Ja es uzzināšu, ka tu ar viņu runāji vai tikies, es tevi pati atradīšu un te pat parkā pakāršu, saprati mani?- es pabeidzu savu runu un atkāpos no viņas. Neko nesakot, Keitlina uzmeta man aizskartu skatienu, pagriezās un pazuda tumsā.
Biju tik ļoti nokaitināta, ka nolēmu doties mājās. Izgāju no parka, kur mani gaidīja jau iepriekš izsauktais taksis. Braukt nenācās ilgi. Kad piebraucu pie mājām, vienīgā istaba kur dega gaisma bija virtuve. Norēķinājos ar taksistu, piegāju pie durvīm, atslēdzu tās un iegāju iekšā. Izrādās, māsa un tēvs vēl negulēja. Sāra pildīja mājas darbus pie virtuves letes, kamēr tēvs cepa pankūkas.
-Elij, tu atnesi manu somu?- vaicāja māsa.-Es nevarēju viņu nekur atrast!-
-Piedod saulīt, aizmirsu tev to atdot.- izvilku no somas zīmējumu un noliku somu blakus letei.
-Kārtējā statuja? Brīnos kā tev neapnika zīmēt vienu un to pašu.- teica tēvs, aplūkojot zīmējumu.
-Viņas ir dažādas, tāpat kā cilvēki. No malas izskatās vienādas, bet kārtīgāk ieskatoties var pamanīt starp tām krasu atšķirību.- atcirtu, paķēru vienu pankūku un devos uz savu istabu.-Es laikam iešu gulēt, ar labu nakti.-
Atlikušo vakaru pavadīju meklējot kaut kādus kursus, lai nesēdētu mājās visu dienu un pavadītu laiku lietderīgi. Meklējot vairākas stundas, atradu tikai dažus kursus kas mani interesētu. Māksla, fotografēšana un ģitārspēle, bet arī par šo nebiju pārāk sajūsmā. Pirms taisījos jau slēgt ārā datoru, uzrāvos uz "Restaurācijas un Rekonstrukcijas" kursiem. Kāpēc gan nepamēģināt? Aizsūtīju pieteikumu un aizvēru datoru.
Pamodos nakts vidū ar nemiera sajūtu. Kaut kas šķita nepareizi. Padomāju, ka laikam tikai izlikās, bet nē. Sekundi vēlāk logā ielidoja milzīgs akmens un pa grīdu izšķīda mazas stikla lauskas...
