Hope . # 30

Šovakar varbūt būs vēlviena daļa , ja saņemšos uzrakstīt . Spiežat plusiņus un komentējat . ^^

Pamodos medmāsiņas kabinetā , gultā . Sāku lēnām atjēgties . Pie manis pienāca māsiņa .
- nu , kā ar galvu ? Sāp ?
- nedaudz , bet paciest var .
Vārgi uzsmaidīju viņai un padzēros ūdeni , kas bija nolikts blakus gultai , uz skapīša .
- labi . Tu vati doties mājās un tev ir atbrīvojums no sportanuz 2 nedēļām .
- jā , paldies . Uzredzēšnos .
Paņēmu savu somu un devos prom . Pie durvīm mani kāds saķēra aiz rokas u aizvilka aiz skolas stūra . Tas bija Raiens .
- sveika . Piedod , ka tā sanāca . Es negribēju , lai tā notiek .
- nekas . Man viss ir labi .
- varbūt gribi aziet pastaigāties ?
- piedod , nē . Šodien ir jau plāninar brāli .
Puiša sejā redzēju skumjas , bet nekas . Es to varu . Pagriezos un aizgāju . Pēc dažām minūtēm biju jau mājās . Atslēdzu durvis un iegāju iekšā . Man priekšā stāvēja Artūrs ar noraizējušos skatienu .
- kur pie velna tu biji ? Es tev zvanīju neskaitāmas reizes ?
Artūrs sāka bļaut uz mani . Viņam acīs bija asaras . Mēs esam ļoti tuvi , nešķirami . Paskatījos pulkstenī un sapratu , ka ir jau pus - 5 .
- biju atslēgusies , jo tiku nogāzta un stipri sasitu galvu pret bortu .
- uzmanīgāk jau arī vari !
Viņš pienāca un apskāva mani .
- piedod , brālīt .
Žēli noteicu un apskāvu viņu ļoti cieši .
- ejam uz karuseļiem ?
Artūrs sāka lēkāt un priecāties , kā mazs bērns .
- labi . Saģērbies un ejam .
Patiesībā , Artūrs nemaz nebija mans īstais brālis . mums bija kopīgi tēvi , bet citas mammas . Viņa māte nomira , kad dzima viņš un tāpēc tēvs uzņēmās atbildību ar viņu . Bet es tāpat mīlu viņu kā savu īsto brāli .
Beidzot gājām uz karuseļiem . Tas mums aizņēma apmēram 10 minūtes . Artūrs mani sagrāba aiz rokas un vilka uz kādu ļoti bailīgu karuseli . Ieķēros viņa rokā un nodrebinājos . Lai nomierinātos paņēmu cigareti un sāku pīpēt . Viņš tikai iesmējās un aplika roku ap mani , jo viņam riebjas , ka visi mani pēta . Labs brālis .
Braukājāmies un izklaidējāmies 2 stundas un tad devās mājup .