http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-21/744335
Bezspēcīgi noslīdu gar aukstu sienu. Es nodrebu.
Apkārt ir tumsa, bet tomēr neskaidri var kaut ko saskatīt. Es te vel biju pirms pāris stundām, bet koridors liekas tiks svešs. It kā te nebūtu būts mēnešiem ilgi. Bet par to nebrīnos. Pēdējā laikā man lielākā daļa ir sveša, ja ne tā, tad sāpīga.
Tagad manī vairs nebija nekādas enerģijas, nedz vēlēšanās uz kādu skatīties.
Es zināju ja tagad iešu uz istabu tur būs Stenlijs, jo viņš tur ir vienmēr kad sūtu viņu prom, jo nekur citur viņš neies. Ja es pat nolocīšu durvju rokturi, viņš pamodīsies. Man būs jāiet gulēt un viņš man sēdēs blakus līdz būs pārliecinājies, ka es guļu. Bet es to negribu. Es saprotu, ka es viņam rūpu un esmu svarīga, bet tomēr... Man nepatīk viņu mānīt. Es izliekos par stipri un vienaldzīgu, lai cik ļoti arī man sāpētu. Man nevajag, lai mani žēlo. Bet tomēr viņa klātbūtne lielākoties ļoti iepriecina, kaut vai to nesaku.
Tas viss ir pārāk sarežģīts.
Tomēr arī es aizmiegu ja labi dažas reizes. Es samazinu elpošanas ātrumu un nekustos. Man izdodas. Viņš maigi mani noskūpsta un iziet no istabas. Viņa lūpu pieskāriens liek man negulēt vel ilgāk.
Es naktīs ilgi domāju. Par visu, bet reizē par neko. Domas mani vai gandrīz slīcināja. Bet katru reizi sāpes pieauga. Bezspēks palielinājās. Es apzinājos no kā tas bija. Es neēdu. Es maz gulēju, vai negulēju vispār. Lielāko dienas daļu pavadīju uz skatuves dejojot, kas vel atņēma spēkus. Man jau tas pēc pāris dienām bija vienaldzīgs, es ignorēju bezspēku un turpināju dejot.
Es palūkojos uz durvīm. Tumsa otrpus tām bija vilinoša. Nekas labāks nevarēja būt.
Piespiedu, ar pēdējiem spēkiem, sevi pieslieties kājās. To arī izdarīju. Atkal nodrebēju. Bet nelikos par to ne zinis, jo man sala nepārtraukti.
Attaisot durvis aukstais vējš iesitās sejā, liekot atkal nodrebēt. Kapuci pārvilku pāri galvai un rokas saliku kabatās. Soļoju nezināmā virzienā, vienkārši prom. Man nerūpēja vai vispār atradīšu ceļu atpakaļ. Bet dzīvoju te pārāk ilgi, lai nezinātu katru tumšāko nostūri.
Es drebēju, jo nakts bija auksta. Drīz tiešām jāsnieg sniegam, brīnījos kā tas vēl nav uzsnidzis. Man patīk ziema. Man viņa patīk, jo tu vari apstāties kad pastaigājies ārā, apsēsties uz soliņa un skatīties uz apsnigušajiem kokiem.
Likās, ka asais vējš pat tiek cauri pat džemperim un ādai, liekot man nepārtraukti drebināties. Bet tomēr es turpināju iet savu ceļu, pat nezināju kur tas ved. Man tas arī nemaz nerūpēja.
Kad nogriezos kādā šķērsielā aiz bezspēka noslīdēju gar auksto un mitro ķieģeļu mājās. Spēka man vairs nebija vispār. Varēju tikai bezpalīdzīgi aizvērt acis. Man tiešām neviens nevar palīdzēt. Ja nu vienīgi es pati. Bet man tas nav vajadzīgs, es to nemaz negribu.
Paskatījos uz ielas otru pusi. Pāris vīrieši atspiedušies pret mašīnām, rokās turot pudeles skaļi smējās un sarunājās. Viņi bija sliktā stāvoklī. Tikai pāris nodzērušies tēvaiņi, kuriem nav dzīves un nekas vairāk.
Es atkal pieslējos kājās un turpināju iet pa ieliņu. Ik pa laikam nogriezos kādā citā ieliņā. Es nedomāju, man tam nebija spēka. Es tikai staigāju meklēdama savu īsto vietu, kuru laikam nekad arī neatradīšu.
Vienkārši dzīve man nav atvēlējusi laimi. Beigsies viena nelaime, sāksies otra. Ilgi nebūs jāgaida kad arī tādu piedzīvošu. Tā ir vienmēr. Bet, varbūt tomēr dzīve man sagādās kaut ko tādu, ka salūzīšu pavisam. Es pārvērtīšos robotā vai labākajā gadījumā nomiršu.
Pievēršos realitātei tikai tad kad sadzirdu aiz muguras čukstus. Apstājos, bet nepagriežos. Bezrūpīgi turpinu iet tālāk.
Sajūtu stingru roku uz pleca, kura mani parauj atpakaļ, ka gandrīz nokrītu no kājām.
Viens vīrietis pienāk man priekšā. Viņam ir maska. Viņš ir muskuļots un nedaudz garāks par mani. Kāds mani vel joprojām tur. Ko viņiem no manis vajag?
Jūtu kā vīrieša dūre man ietriecas sejā. Man sāp, bet es vel joprojām neko nesaprotu. Es gandrīz saļimstu, bet mani tur otrs vīrietis, man aiz muguras.
Vīrieša dūre ietriecas manā vēderā. Sitiens ir sāpīgāks. Otrs vīrietis mani atlaiž un es aiz sāpēm nokrītu zemē. Galva atsitas pret zemi un pēdējos ko es redzu, ir tas kā abi aiziet.
Varbūt beidzot mana laime ir pienākusi. Es nomiršu un tas atvieglos manas ciešanas. Sen jau biju gatava mirt. Tā diena ir pienākusi.
Vēlreiz iekunkstos un ievelku elpu pirms viss kļūst tumšs.
---
Un ja kāds nesaprata- tās vel beigas nebija.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-23/744833
