local-stats-pixel fb-conv-api

Hip Hop- My Life *18*4

108 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-17/742118

-Tev laikam nekad tas neapniks?- jautāju Stenlijam kad jau liftā sēžam kādas piecpadsmit minūtes un viņš vel joprojām nav beidzis uz mani blenzt. Bija tumšs un nevarēja redzēt viņa acis, bet to ļoti labi varēja just. Tomēr bija, labi, ka bija tumšs, jo es sarku. Nevarēju pierast pie tā kā viņš uz mani skatās. Tā it kā... viņš lasītu manas domas un pat nebija jābūt tumsai, lai redzētu manas acis, likās, ka viņš jūt un redz katru manu mazāko kustību. Likās, ka viņš zina visu un ir gatavs realizēt to ko iecerējies. Es pat negribēju zināt, kas tas ir.

-Kas tieši?- pat dzirdēju kā viņš pasmaida par to, ka ar viņu runāju.

-Blenzt uz mani tā,- atteicu vērdamās tumsā domādama, ka gan jau kaut kur tur ir viņa acis.

-Kā?- viņš izbrīnīti turpināja mani kaitināt.

Vienkārši aizvēru acis un nedevu viņam atbildi, nervus pasaudzēšu.

Pēc kādām divām klusuma pilnām minūtēm viņš ierunājas,- Kāpēc tu ar mani nerunā?

-Kāpēc man būtu jāatbild?

-Vari neatbildēt ar pretjautājumu?

-Kāpēc man tas būtu jādara?

-Tu esi kaitinoša.

-Neko jaunu nepateici.

-Tu esi skaista,- viņš turpināja.

Tagad es lūdzu dievu, lai ieslēgtos elektrība. Mani sirdspuksti paātrinājās, saklausīju katru mazāko kustību un skaņu šajā nolādētajā liftā. Man sāk šķist, ka esmu nolādēta.

-Kāpēc tu tā domā?- klusi vaicāju cerēdama, ka viņš neatbildēs, vai vienkārši nesadzirdēs. Pieslējos kājās cenzdamās atjaunot asinsriti stīvajos locekļos, kuri tādi kļuvuši no neērtā sēdēšanas uz cietās lifta grīdas.

Dzirdēju ,kā, arī viņš pieceļas. Lifts nebija liels, tomēr ne arī pārlieku mazs, lai viņam atliktu paspert pāris soļus un viņš atrastos vien rokas stiepiena attālumā no manis.

Skudriņas pārskrēja pār kauliem.

Biedēja pat tāda doma, ka viņš var mierīgi man tagad pieskarties, jo jau nekur es neaizbēgšu. Man bija bail. Ne jau no viņa, bet no tā, ka es pieļaušu tās pašas vecās kļūdas, ko nemaz negribu. Man jau pietika.

Tomēr viņš nāca man tuvāk. Es skaitīju sekundes, sirdspuksti paātrinājās vismaz vel par desmit reizēm. Skaitīju sekundes starp katra viņa soli. Neuzdrīkstējos pacelt skatu augšup.

Jutu viņa elpu, viņš atradās vien pāris centimetrus no manis. Viņš vel joprojām skatījās uz mani.

Pacēlu galvu augšup palūkojoties viņa acīs. Tur neko daudz saskatīt nevarēja. Iespējams viņš slēpa visas emocijas un jūtas pret mani, lai nevarētu paredzēt kā viņš rīkosies. Diemžēl tas arī viņam izdevās.

Viņš atstutēja vienu roku pret sienu, man pie galvas.

Viņš ar otru roku noņēmu zilo matu šķipsnu no acs un maigi noglāstīja manu vaigu. Tas tā kā zibens šalts iznesās cauri visam ķermenim. Es nodrebēju.

-Nē, bet tu tiešām esi skaista,-viņš klusi teica pievēršoties atkal manām acīm, to varēja tiešām labi just.

-Un tu esi kaitinoš,- norūcu pagriežot galvu sānis, cenzdamās neizrādīt to cik apjukusi jutos. Cerēju, ka viņš neko nemanīja. Tas tik man vel trūka.

-Tomēr bija jēga to izdarīt,- viņš maigi noteica un turpināja virpināt manus matu šķipsnas starp pirkstiem.

-Izdarīt ko?- apjukusi nikni pagriežot iebļāvos.

-Atslēgt elektrību,-viņš pasmaidīja it kā nekas nebūtu noticis.

Pamanīju, ka gaisma sāk raustīties. Tā tomēr iedegās pavisam apgaismojot tumšo telpu un es biju gatava viņu nogalināt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-19/743693

108 1 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Hey! Vai Tu šo stāstu liec arī ask.fm?

0 0 atbildēt