local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *17*0

 125  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-16/742014

-Nomierinaties lūdzu,- smalkā sieviete atteica, viņas balsī varēja saklausīt naidu, pat varēja redzēt, ka viņa ir diezgan aizkaitināta,- Es tur neko nevaru darīt, brīvu vietu vairāk nav. Jums šajā situācijā nav izejas.

Man tomēr bija jāatzīst, ka par laimi vai drīzāk lielu nelaimi viņai bija taisnība. Man nav izejas.

-Paldies,- Roberts pateicās, kad no sievietes paņēma četras kartes ar ko atslēgt numuriņu durvis.

Visam šim mierinājums bija tas, ka manā un Stenlija numuriņā ir divas gultas un siena, kas tās atdala, bet diemžēl arī durvis.

Kamēr pārējie jau atradās numuriņos es, Stenlijs, Roberts, Džesika, Daniels, Diāna un Džo atradāmies foajē. Roberts par manu uzvedību nebija apmierināts, Džesika, Diāna un Daniels klusējot uzjautrināti uz šo visu noskatījās.. Izskatījās, ka Stenija par šo visu bija diezgan apmierināts. Man viņam vel bija jāpaskaidro vakardiena, bet tagad viņš pat smaidīja par to, ka ticis ar mani vienā numuriņā. Likās, ka pati tām durvīm slēdzeni ielikšu, lai viņš netiek man klāt. Man bija jāsamierinās arī ar to, ka no viņa visu laiku neizvairīšos. Neizskatījās, ka viņš noticēja ko toreiz pateicu. Viņš ir gatavs izspiest patiesību.

Aizkaitināta paķēru koferi, no Stenlija rokām izrāvu Džo pavadu un ātrā tempā kustējos lifta virzienā.

Kamēr gaidīju liftu Stenlijs lēnā garā jau paspēja atnāk līdz manīm un smaidot stāvēt blakus gaidot liftu. Viņam ir jābrauc ar mani, jo vienīgie dzīvojam astotajā stāvā, pārējie man par nelaimi tikai sestajā. Bēgšanas ceļa nebija. Viņi visi reiz mani kapā iedzīs.

Pēc laika, kas likās kā mūžība, beidzot atbrauca arī mūsu lifts. Mēs no grupas vēl vienīgie nebijām numuriņos. Likās, ka tur šodien nemaz nenokļūšu. Ja arī nokļūšu tad ar nervu sabrukumu.

Liftā iegāju pirmā un pēc manis ienāca arī Stenlijs. Viņš uzjautrināti skatījās uz mani. Centos ignorēt viņa skatienus un skatījos tikai uz suni, kas par liftu nebija lielā sajūsmā. Ja viņš te ko pievems es atbildību neuzņemos.

Man brauciens likās ilgs, jo bija gandrīz neiespējami ignorēt Stenliju, kurš visu laiku lūrēja uz manis gaidīdams, kad es ko teikšu un kaut ko paskaidrošu, lai vismaz kaut kas paliktu skaidrāks. Bet es tikai klusēju.

Tiklīdz lifta durvis atvērās es gandrīz vai skrēju uz numuriņu. Karti ieliku slēdzenē un durvis atvērās.

Somas noliku pie skapja, kas bija gar sienu. Džo uzreiz ieleca platajā un mīkstajā gultā. Es tikai apsēdos uz gultas un centos izdomāt kaut ko, lai man nebūtu jāskatās un jārunā ar Stenliju.

-Ilgi ar mani nerunāsi?- viņš maigā balsī ierunājās parādoties durvju ailē blakus televizoram, kas atradās pretī gultas tālākajam stūrim.

-Amm... man suns jāizved ārā.- Atradu visstulbāko iemeslu kāds vien varēja būt.

-Nu tad es iešu tev līdzi,- viņš smaidot atteica un pienāca pie manis.

Ātri paķēru Džo pavadu un vilku viņu ārā. Suns par šo visu tiešām nebija laimīgs, bet cerēju, ka manis dēļ viņš varēs paciesties, pati jau arī nebiju stāvā sajūsmā.

Neskatoties uz Stenliju, kurš man sekoja gāju uz liftu un gaidīju kad tas pienāks.

-Es zinu, ka tu toreiz man sameloji.- Es izlikos to nedzirdam.

Kad jau lifts bija atnācis un kāpu tajā atteicu viņam,- Un vakardienu neuztver nopietni, es biju piedzērusies.

Par atbildi viņš tikai pasmaidīja un atspiedās pret lifta sienu. Mēs uzsākām braucienu lejup.

Kut kur pusceļā lifts sāka ķerties līdz apstājās pavisam. Arī gaisma izdzisa.-Nolādēts,- klusi nolamājos un noslīdēju gar lifta sienu seju paslēpdama plaukstās. Šī diena briesmīgāka nevar būt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-18/743017

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000