local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *16*0

 94  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-15/741822

-Nevajag tik daudz dzert, tagad būs mācība.- Džesika nikni norūca uzmetot man uz galvas kārtējo slapju dvieli, kas nedaudz palīdzēja, bet sāpes un sliktā dūša tāpat pēc brīža atgriezās.

Džesika dusmās pieleca no krēsla un staigādama uz apli bļaustījās,- Ar atradi īsto laiku. Šodien jāizlido, šī vispār no gultas nevar piecelties. Lieliski! Labāk tiešām nevar būt!

Viņa apstājās, rokas nolaida gar sāniem, pagriezās pret mani, rokas ielika sānos un mierīgi sacīja,-Selentīn, tu jau laikam ar pēcpusi domā, vai ne?

Tomēr visā šajā es nesapratu, kas par lidošanu.

Pieliku roku pie dvieļa un piespiedu to. Aukstais ūdens pārtecēja pāri pierei liekot kaut nedaudz atslābināties un remdēt sāpes.

-Tu taču atceries ko tu izdarīji kad atnāci uz šejieni?-Džesika atkal apsēžoties uz krēsla, man blakus klusi vaicāja. Aizvēru acis un centos atcerēties kādu ainu no vakardienas. Nekā.

-Ko es izdarīju?- klusām jautāju baidīdamās no viņas atbildes. Tagad tiešām man bija bail.

-Tātad,- Džesika iesāka,- Pirmkārt, padzini savu māsu un Ričardu, kuri no kaut kurienes uzradās,- viņa noteica, bet likās, ka tūlīt sekos pats labākais.- Otrkārt, parakstīji laboto līgumu par to koncertu, kurš notiks pēc mēneša, bet dīvainā kārtā mums tur jālido jau šodien,- es jau sāku nožēlot to, ka vakar dzēru,- Un treškārt, nogāzi Stenliju no kājām un pateici, ka viņam jābrauc līdzi savādāk tu nomiršot. Viņš prasīja paskaidrojumu tavai rīcībai, bet tu piecēlies, nokriti vēlreiz un atslēdzies. Apmēram tā... Esi apmierināta?- Es tikai slapjo dvieli pārvilku pāri visai sejai vēlēdamās, lai zeme atveras un es tajā momentā iekristu, un nekad neatgrieztos.

Centos pēc iespējas visu ātrāk sagremot, lai vismaz kaut ko uzzinātu sīkāk. Bet ar manu galvu tas bija gandrīz neiespējami, bet negribējās ticēt, ka man šodien būs jāpārcieš lidojums. Tā būs elle.

-Kur un kad mēs lidosim?- klusi izmocīju.

-Trijos, tas ir pēc četrām stundām. Uz vienu no Norvēģijas viesnīcām dejot viņu viesnīcas desmit gadu jubilejā,- viņa skatoties sienā pēc iespējas mierīgāk atteica.

Jau sapratu, ka tie cilvēki ar kuries esam sapinošies nav normāli. Hip hops viesnīcas jubilejā, kaut kas vel nepieredzēts.

Džesika atkal piecēlās un aizgāja pie durvīm, pirms aizvēra durvis prasīja,- Atnāk vēlāl somas sakārtot?

Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu, jo neko citu izdarīt nevarēju.

Viņa aizvēra durvis no otras puses, bet tad atkal ātri galvu pabāza atpakaļ un prasīja,- Ko man ar Stenliju darīt?

Tagad es tiešām sapratu, ka man ir kaut kas jādara lietas labā. Tomēr man bija jāatceras tas, ka ir kaut kas tāds ko viņi man ar Robertu nestāsta. To es gribēju uzzināt, bet nezināju kaut kā. Bet..gan jau ar laiku.

Bija arī Džo, kurš man būtu jāatstāj ja kāds te paliktu, bet to es negribu, tāpēc laikam jau vienīgais veids kā tik ar visu skaidrībā bija ņemt viņus līdzi. Nekas jau nevar notikt, Stenlija brūce vel nav sadzijusi tāpēc viņš nedejos. Paprasīšu atsevišķus numuriņus un centīšos ar viņu nesaskrieties. Tomēr mēnesis... Tas tiešām būs murgs.

-Lai brauc,- klusi atteicu.

Kad Džesika atkal aiztaisīja durvis telpā iestājās klusums. Nolēmu vienkārši pagulēt meiģinādama nedomāt par to, kas mani sagaida.

Džesikas aukstie pirksti pārbrauca pāri pierei liekot man uztrūkties. Atvērusi acis redzēju, ka mantas jau atrodas man blakus. Džesika saģērbusies un gatava doties.

-Ņem,- viņa noteica un padeva man kaudzīti ar drēbēm,- saģērbies.

Es lēnām piecēlos. Galva vairs tik traki nesāpēja.

Es aizgāju uz vannas istabu, sakopos un pēc kāda laika jau atrados koridorī gaidīdama pārējos.

Visi ieradās palēnām. Pirmā Džesika, tad paŗējie grupas biedri, Semjuels, Roberts, un beigās Stenlijs ar Džo, kurš dīvainā kārta bija nomazgāts un sakopts, ar meiteni no slimnīcas un bārmeni ko vakar satiku.

-Ko viņi te dara?- nesaprašanā prasīju Stenlijam norādīdama uz abiem.

-Tā ir mana māsa un draugs, kuri brauks līdzi, vis jau sarunāts.- viņš vienaldzīgi atteica pat uz mani nepaskatīdamies. Tomēr neko vairāk es nevarēju gaidīt, pati viņu atraidīju.

Sajutu siltu roka sev apkārt, kas man lika atgriezties tagadnē.

-Ja, kas mani sauc Daniels,- bārmenis no vakardienas atteica kad ar abām rokām saķēra manus plecus.

-Esiet gatavi?- Džesika skaļi iebļāvās.

Visi piekrītoši pamāja ar galvām un saķēra koferus.

-Būs garš mēnesis, ne?- ejot uz izeju Daniels jautāja vel joprojām turot roku man apkārt.

-Jā,- klusi atteicu nolaižot skatienu grīdā.

Pavērsu skatu atpakaļ uz Stenliju. Viņš tukši mani uzlūkoja un atkal novērsās. Sapratu, ka nekas vairāk par draudzību starp mums nebūs. Neko vairāk nemaz nebiju pelnījusi.

Paskatījos atkal uz priekšu. Smagi nopūtos un saspiedusi kofera rokturi plaukstā stiprāk soļoju uz izeju, kura diemžēl nebūs izeja no problēmām. Tās tikai nāks man līdzi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-17/742118

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000