local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *15*2

 83  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-14/741384

Soļoju pa tumšo ieliņu vienkārši iedama uz priekšu, man pat nebija jāzina mērķis, lai izbaudītu šo visu.

Ik pa laikam sadzirdēju kā soļi atbalsojās starp šaurajām ieliņām un kāda pele tos sadzirdējusi iebēga atpakaļ savā alā. Uzmanību nepievērsu nekam. Tikai soļoju un klausīju apkārt. Bet bija tikai klusumus. Tas bija skaists, dažreiz pat skaistākais, kas vien varēja būt. Visur ir skaistums, bet ne visi to var saskatīt. Dažiem pat nevajag to redzēt.

Ik pa laikam skatienu no netīrās zemes pacēlu uz debesīm. Ar katru brīdi tās iekrāsojās labākajā krāsā-melnajā. Bet tad atkal novērsos un turpināju soļot pa šaurajām ieliņām. Tumsa bija mans mierinājums. Tā mani saprata. Vismaz šobrīd.

Kad jau biju apmetusi neskaitāmus lokus apkārt tumšajam kvartālam, aukstums un vējš tika līdz pat kauliem liekot man drebināties. Apskaties uz kailajiem un jūtot aso vēju likās, kas drīz jāsnieg sniegam. To varēja paredzēt katru gadu, jo bija tik auksts, ka pat nejūtīgākais cilvēks to varētu sajust jau pēc piecām minūtēm pastāvot ārā.

Pat nevajadzēja to sajust, varēja arī tikai paskatīties apkārt. Un ko tur varēja ieraudzīt? Kailus kokus, kas gaidīja kad atkal tiks apklāti ar zaļu segu un tā arī neviena neievēroti stāvēt savā vietā tālāk. Cilvēki steidzās kur nu kuram bija jāsteidzas. Likās, ka viņi dzīvo gaidīdami nāvi, bet tā arī nekad īsti nedzīvodami.

Tādi nu mēs esam- putni bez spārniem. Nekur aizbēgt, nekur aizlidot, tikai staigāt uz šīs zemes.

Kad atkal atrāvu acis no zemes un paskatījos sānis manu uzmanību piesaistīja noplukušais bārs pāris desmit metrus tālāk no manis. Pie tā stāvēja daži vīrieši, kuri rokās turēja aizdegtas cigaretes un katrs pa alus pudelei, kuru ik pa laikam iemalkoja. Viens no viņiem pat vairs kājās īsti nestāvēja, bet vel joprojām smējās par apkārt notiekošo. Pat negribējās minēt cik daudz viņš šodien bija izdzēris.

Pat nedomājot un neapdomājot tos, kas var ar mani notikt ātriem soļiem tuvojos bāram. Vīrieši tikai šķībi pašķielēja uz manu pusi un atkal pievērsās pudelei.

Kad atvēru bāra durvis degunā iecirtās cigarešu un alkohola smakas sajaukums. Rokmūzika tam visam pa virsu. Neviens uz mani nepaskatījās un lieku uzmanību nepievērsa. Tā bija vislabāk.

Piegājusi pie letes apsēdos uz viena no noplukušajiem krēsliem un noņēmu no galvas kapuci.

Pēc brīža pie manis pienāca bārmenis iztraucējot apbrīnot cik gan cilvēki ir zemu krituši. Vairāk par pudeli un cigaretēm nepazīst.

-Ko tad tādi augsti cilvēki mūs apciemo?- bārmenis ar neslēptu interesi pienākot pie manis, smejoties prasīja.

-Nu redz kā, arī mirstīgos jāapciemo,- vienaldzīgi noteicu un turpināju vilkt apļus ar pirkstu pa taukaino leti cerēdama, ka viņš no manis ātri atšūsies.

-Vienai bail nav?- viņš paceļot vienu uzaci palūkojās manā virzienā.

-Nē, es nekad neesmu baidījusies staigāt viena šajā pasaulē. Mēs tāpat mirstam un dzīvojam vieni, viss pārējais ir tikai ilūzija,- garlaikoti novilku cerēdama, ka viņš tiešām mani liks mierā.

-Ko tad mēs tik pesimistiski?- manas cerības izgaisa. Viņš tiešām neaizvāksies.

-Es esmu reāliste, tu esi optimists, tāpēc tev sāp realitāte. Nu tu tagad varētu mani likt mierā un pirms tā iedot man glāzi ar ko stipru?- beidzot paceļot skatienu ievaicājos.

Puisis ātri novērsās un drīz vien pasniedza man glāzi ar kokteili tajā,- Uz iestādes reiķina.

Pacēlu glāzi un ielēju šķidrumu mutē. Tas tiešām bija stiprs, bet man tas patika. Tieši tas, kas bija vajadzīgs. Izdzērusi visu pastiepu glāzi atpakaļ norādīdama, ka gribu vel.

Puisis atkal tajā kaut ko ielēja un pastūma manā virzienā. -Kurš tad vainīgs pie mūsu izcilības bēdām?

Manas izredzes no viņa atkratīties samazinājās ar katru mirkli. –Neviens,- nikni norūcu un iztukšoju glāzi. Viņš to atkal piepildīja un padeva man.

Sajutu kabatā vibrējam telefonu. Izvilku to un nospiedu sarkano taustiņu. Zvanītājs bija Stenlijs, tikai nesaprotu kāpēc bija arī viņa bilde, bet nebija jēga par to vispār domāt.

-Pazīsti viņu?- bārmenis iejautājās, bet viņa jautājums mani mazliet pārsteidza.

-Nav svarīgi, un tu?

-Jā, mans labākais draugs, bet diezgan liels āzis.- Viņš smaidot atteica un turpināja slaucīt glāzes.

Nodūrusi skatienu glāzes neskaidrajā dibenā atļāvos pasmaidīt, pastiepos pēc glāzes, lai to iztukšotu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-16/742014

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ak, tad āzis, ja? emotion
 0  0 atbildēt