local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *13*5

115 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-12/739656

Nu tad arī uzrados un uzrakstīju šo murgaino daļu :D Varētu lūdzu izteikt savu viedokli par šo komentāros?

Roberts darbojās ātri. Mans skatiens nespēja izsekot puiša kustībām. Roberts izdzina mani no gultas un tajā ātri ieguldīja Stenliju. Šokā uz visu to noskatījos. Vienīgais ko varēju uztvert bija tas, ka Stenlijs asiņoja, jo brūce bija uzplēsta. Likās, ka Roberts ir mācījies par ārstu, jo viņa rokas darbojās ātrāk nekā varēju īsti saprast, kas notiek.

-Selentīn, atnes pirmās palīdzības kastīti un ūdeni,-viņš nepaskatoties stingrā tonī deva pavēles.- Ātri!- viņš uzbļāva redzot, ka no šoka nespēju pakustēties.

Kājām centos dot nepārprotamus signālus, ka nu tām ir jāizkustas, lai ko tas prasītu. Tagad uz spēles ir likta Stenlija dzīvība.

Pēc lieliem pūliņiem kājas sāka kustēties ārā pa durvīm. Aiztaisot istabas durvis es apjuku. Kur pie velna stāv tā kaste? Man nebija ne mazākās nojausmas kur tāda varētu atrasties un vai tā vispār šeit ir.

Gāju pa gaiteni meklēdama kaut vai vismazāko norādi kur tā sūda kaste varētu atrasties, bet nekā. Es biju izmisusi. Man pat nebija neviena pavediena kur to kasti meklēt.

Kad pagāju garām noliktavai pār mani nāca apgaismība, kastei vajadzēja atrasties tur. Vismaz vajadzēja, ja neviens to nav pārnesis kaut kur citur. Tieši tur es to redzēju pirms pāris nedēļām kad meklēju dažas citas lietas to nejauši pamanīju.

Kājas skrēja pašas. Aizskrējusi secināju, ka durvis ir aizslēgtas. Man nebija laika meklēt atslēgu... Durvis klāja kaut kas līdzīgs stiklam. Ja nu es tās izsistu? Tā bija vienīgā iespēja šobrīd. Sāpēs, bet tas nekas. Šobrīd tas ir vis nenozīmīgākais.

Piegājusi pie durvīm savilku roku dūrē. Ievelkot elpu stipri triecu pret durvīm.

No trieciena vis sabira tūkstoš gabaliņos man pie zemes. Rokā atrādās pāris palielas lauskas, kas ar katru manu kustību ieurbās dziļāk izraisot neciešamas sāpes. No rokas straumītē tecēja asinis sasmērējot džemperi. Bet tas tagad nebija svarīgi.

Ieliku otru roku iekšā un attaisīju durvis. Iegāju iekšā un ātri sāku meklēt man vajadzīgo kasti.

Visu plauktu saturu izgāzu uz grīdas, bet sataisot lielu nekārtību to tomēr atradu un steidzos atpakaļ uz savu istabu. Asinis no rokas sāka tecēt uz zemes atstājot lielu, garu asins sliedi, bet tas man īsti nemaz neinteresēja, nemaz nevarēja interesēt, tagad es nebiju svarīga...

Ieskrienot istabā nemaz neskatījos uz Stenliju, tikai ātri atdevu Robertam kasti, paķēru uz krēsla esošu dvieli un ātri iznesos ārā no istabas.

Atslīgusi krēslā paskatījos uz roku. Tā izskatījās diezgan nelāgi, vismaz priekš manis tas nebija labākais skats kādu var vēlēties.

Sakostiem zobiem izvilku pašas lielākās lauskas, bet tiklīdz pieskāros mazākajām tās ieurbās vel dziļāk izraisot vel lielāku asiņošanu. Vis apģērbs, grīda, krēsls bija ar asinīm. Skats nebija tas labākais.

Piespiedu dvieli pie rokas. Varēju sajust katru aso lausku, kas ieurbās aizvien dziļāk ādā. Bet savādāk es asiņošanu nevarēju kontrolēt.

Nebija ilgi jāgaida kad dvielis bija piesūcies sarkans. Galva dunēja un stipri reiba. Likās, ka drīz atslēgšos, bet man bija jāsaņemas, es tagad to nedrīkstēju. Man bija jāsaņemas, vismaz vienu reizi dzīvē. Vismaz vienu.

Katra minūte pagāja kā pa miglu. Gar acīm metās melns un arvien vairāk pasliktinājās redze, bet es visu laiku sev teicu, ka nevaru aizvērt acis. Ir jāgaida, tikai mazliet jāpagaida un gan jau būs labi.

Pēc vel kāda laika jutu tikai slapjās asinis sev vairāk un vairs neko citu. Beidzot arī izdzirdēju kā aizcērtas manas istabas durvis. Tas nozīmēja, ka kaut kur man blakus atrodas Roberts un var man kaut cik palīdzēt.

Jutu kā dvielis attinas no manas rokas un lēnām asie gabaliņi pazuda no manas ādas.

Tas arī bija pēdējais ko atceros.

Smeldožās sāpes rokā neļāva to kustināt un vispār kustēties man pašai. Man bija silti zem biezo segu kārtas. Man bija labi, pat nebija iemesla, lai vispār kustētos. Es biju viena pati. Mierā un klusumā.

Silta roka, kas pārbrauca pār manu vaigu lika man sastingt un saprast, ka es tomēr te neesmu viena.

-Atver acis, es zinu, ka tu neguli,- Stenlijs maigi noteica. Pat varēju dzirdēt jā viņš smaida. Es apskaudu viņa optimismu. Ir sašauts, bet vel joprojām smaida un skatās uz mani.

-Negribu, tev mani nav jāredz,- klusi noņurdēju un seju paslēpu dziļāk spilvenā.

Cik, sapratu no sava vājā ķermeņa viņš guļ manā gultā un es guļu vel vienā piebīdītā gultā viņam blakus. Tagad es tiešām nezināju kā rīkoties. Varbūt pat arī nevajadzēja, pat nebija spēka domāt ko darīt.

Viņš tikai atglauda manas matu šķipsnas, kas krita pāri acīm un vaigiem.

-Atver acis,- viņš vēlreiz klusi bilda.

Tomēr viņa paklausīju un lēni atvēru aizlipušās acis cenzdamās fokusēt skatienu uz viņas, kas man diezgan labi neizdevās, jo vel neko īsti skaidri saskatīt nevarēju.

Tā vel pāris mirkļus viņš tikai smaidīja un glaudīja manu vaigu, kamēr mans skatiens spēja atšķirt, kas ir kas.

-Kāpēc tu esi šeit?- klusi ievaicājos veroties viņa acīs un cenzdamās noteikt vai viņš man dos precīzu atbildi.

-Tas nav svarīgi,- viņš mierīgi atteica neskatīdamies man acīs. Nekas, tā, pat to uzzināšu. Es dabūju ko gribu.

Pat nespēju nokontrolēt to kā viņš pieliecās pie manis un noskūpstīja. Es nepretojos, bet arī neatbildēju. Es nezinu vai to vajadzēja. Skūpsts bija nepiespiests un maigs, patiesībā man tas pat patika kaut vai šobrīd neatrados pie pilna saprāta.

-Nu, šoreiz mani nesitīsi?- atraujoties no manis viņš mākslotā nopietnībā jautāja.

Pat atbildi tikai sameklēju viņa lūpas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-14/741384

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Tiešām savus 10+ tu nedabūsi. emotion

0 0 atbildēt

Sāk palikt arvien interesantāk emotion kad nākamā?

0 0 atbildēt

Man patikaemotion Kad nākamā?

0 0 atbildēt