local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *11*4

95 2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-10/738681

Abi skatījāmies viens uz otru nezinādami īsti ko darīt. Viņš bija pārsteigts par manu atrašanos šeit. Likās, ka jo ātrāk tikšu prom, jo labāk būs mums visiem. Tāpat nekas labs no šī visa nesanāks.

Visu šo neērto situāciju izglāba Roberts, kurš ar skaļi iebrāzās palātā sakot, ka man zvanīja Semjuels un man viņam obligāti jāatzvana.

Ātri piecēlos no neērtā krēsla un atvadoties no Diānas gāju uz durvju pusi. Roberts jau mani gaidīja palātas ārpusē.

Pie pašām durvīm Stenlija aukstā roka saķēra manējo un es justdama, ka viņš grib man ko teikt ātri izvilku savu roku un pazudu no viņa acīm. Es negribēju ar viņu runāt, ne tagad. Tas vis bija pārāk sarežģīti. Man pat bija pārāk grūti izprast pašai sevi. Ko gan es gribu? Ko man vajag? Varbūt kādreiz varēšu to visu saprast. Varbūt kādreiz.

Iznākot no palātas Roberta šaubīgās acis bija vērstas uz mani.

-Kas?- jautāju skatoties uz puisi, kurš atspiedies pret pretējo sienu uz mani blenza.

Viņš neko neatbildēdams pieslējās taisni un rokas ielikdams kabatās soļoja pa garo gaiteni uz izeju. Kad pieskrēju pie viņai, lai panāktu sāki iet tādā pašā tempā kā viņš. Bija gandrīz vai jāskrien, lai vispār tiktu viņam līdzi. Reti gadījās viņu redzēt tik nopietnu un steidzīgu.

Ar tādu tempu ātri tikām ārā no smacīgās ēkas.

-Paldies, ka izglābi mani,- klusi sacīju, kad abi iekāpām vēsajā mašīnā.

Roberts klusēja tukši blenzdams un mašīnas atslēgām, kuras turēja rokās. Nezināju vai viņš ko teikts, viņš bija pārāk nesaprotams.

-No kā tieši?- viņš strauji pagriežoties pret mani. – No Stenlija vai? Selentīn, kas notiek?! Tu vari man lūdzu to paskaidrot? Man jau ir apnikusi tava attieksme. Ja tevi sāpina un pamet tas nenozīmē, ka tev tā ir jāizturas pret citiem. Agrāk tu nebiji tik neciešama. Saproti vienreiz, ka citiem arī ir jūtas!- viņš vai gluži bļāva uz mani.

-Un ko? Tu domā, ka es esmu bezjūtīga vecene?- bļāvu atsprādzējot jostu un gatavojos kāpt ārā.

-Selentīn pagaidi,- viņš mazliet mierīgāk noteica saķerot manu roku, kad jau gandrīz biju ārā no mašīnas.

-Atlaid idiot!- iebļāvos un viņš momentā atbrīvoja manu roku. Stipri aizcirtu mašīnas durvis un soļoju nezināmā virzienā. Viņa mašīna patraucās garām.

No kabatas izķeksēju telefonu un izsaucu taksi. Varu tikt arī prom bez viņa palīdzības. Ja viņš nesaprot, ka arī es esmu cilvēks nav mana vaina. Viņam vispār nav nekādas daļas gar mani, lai dzīvo savu dzīvi un liek mani mierā.

Taksis drīz bija klāt un aizveda mani uz tām saucamajām mājām. Ātri tam samaksāju un nepaspēju pat attapties kad Semjuela rokas mani sagrāba un stūma uz priekšu.

-Ko tas vis nozīmē?- Iekliedzos atbrīvojoties no viņa rokām, kad bijām tikuši iekšā.

-Tā,-viņš domīgi iesāka,- tevi manā kabinetā gaida divi vīriešu, kuri mums piedāvā palielu naudas summu tikai par dažām dejām,- viņš ātri nobēra.

-Nu tev to naudu vajag ej un dejo,- visu mierīgi viņam paskaidroju, lai arī pēc tam aizrijas ar savu naudu.

-Tu nesaproti...

-Ko tieši?- nopūšoties jautāju.

-Saproti Selentīn, viņi ir bagāti, viņi var mūs arī padarīt slavenus ne tikai labi samaksāt,- viņš noteica.

Es zināju, kas aiz šī visa slēpjas. Ne jau tā esmu es, bet nauda un slava ko viņš varētu pēc šī visa iegūt.

-Nu ja tev vajag pats padejo, pasaki, lai tevi nofilmē un ieliek internetā. Garantēju, būsi pasaulslavens,- noteicu pasitot viņam pa plecu un sāku iet uz skatuves pusi, lai varētu tikt uz savu istabu.

-Selentīn, nu vismaz aizej pie viņiem un parunājies,- viņš lēni novilka man aiz muguras. Brīdi apdomājos. Naudu man nevajag, tā man ir pietiekami.

-Labi, lai gaida mani, drīz būšu,- es pat īsti neapzinājos īsto iemeslu kāpēc to daru. Vrabūt pat nemaz nevajadzēja iemeslu.

-Paldies tev!- viņš nobļāvās pirms aiz sevis aizcirtu durvis.

Raitā solī gāju uz istabu. Centos to darīt klusi, lai nevajadzētu nevienam skatīties acīs un ar kādu vispār sarunāties. Pietiekami jau viņi visi ir man darījuši pāri. Reiz man arī pietiek.

Kad tiku istabā ātri noliku telefonu un maku, bet suni nekur nemanīju. Gan jau būs pie Džesikas vai pie kāda cita.

Nesteidzoties gāju uz Semjuela kabinetu. Tikusi pie tā pieklauvēju pie durvīm un iegāju iekšā.

Tur atradās divi vīrieši uzvalkos ap gadiem 40, Semjuels un dīvainā kārtā arī Ričards ar Džo.

Suns sēdēja uz viena no ādas krēsliem un ar lielu interesi visus vēroja. Apsēdos blakus krēslā. Jutu kā Ričards uz mani skatās, bet ignorēju skatienus un nelikos par tiem ne zinis. Viņš ir pagātne un tā arī paliks. Tas nekad nemainīsies. Nekad.

-Tātad mēs te visu apspriedām un ja jūs Selentīn piekritīsiet tad mēs varam parakstīt līgumu,- viens no vīriešiem ar mani runāja.

-Iedodiet izlasīt līgumu,- vienaldzīgi atteicu. Otrs vīrietis no portfeļa izvilka papīrus un tos pasniedza man.

-Paldies,- pateicos saņemot papīrus plaukstās. Apsēdos atpakaļ un sāku lasīt.

Mans skatiens apstājās tur kur bija mūsu visu vārdi un paraksti. Tur bija arī Ričards, vienīgā brīvā ailīte pie parakstiem bija man.

-Jūs te neesat ierakstījuši vienu cilvēku pa daudz?- jautāju vīriešiem.

-Nē, mēs zinām, ka viņš nav jūsu grupā, bet mēs vēlamies, lai viņš arī dejotu,- vīrietis atteica.

-Nu tad mums nekas nesanāks,- noteicu uzmetot papīrus uz galda.

-Mēs taču varam atrast kompromisu,- vīrietis atkal ierunājās.

-Nevarm un nevarēsim, palieciet sveiki,- noteicu celdamās no krēsla, lai tos āpšu atstātu vienus pašus

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-12/739656

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Selentīna man tevi atgādina...
0 0 atbildēt

Varbūt kaut ko neatceros ? Kas bija Ričards, viņas bijušais ?

0 0 atbildēt