local-stats-pixel

Hip Hop- My Life *1*3

103 2

Čau. Jā, es visus iepriekšējos stāstus izdzēsu. Es priecājos, ka to izdarīju. Nododu jums jaunu stāstu :)

Dažreiz dažu cilvēku pacietība var tevi novest līdz nervu sabrukumam. Viņi nedomā atkāpties, lai tur vai kas. Viņi panāks ko grib, tu vari bļaut un spītēties, bet viņi to izdarīs. Man tas ir jāpacieš katru mīļi brīdi. Tas nolāpītais lops nekad neiedomāsies atkāpties un likt man mieru. Nekad.

-Selentīn,- Semjuels savā ellīgi kaitinošajā, mierīgajā tonī uzrunāja mani otrupus durvīm,- ir meiģinājums un tev ir jāpieņem, ka tu nenosaki grupas likteni. Tātad tu nedrīksti protestēt pret jauniem cilvēkiem. Es neesmu vainīgs, ka Ričards aizbrauca...

Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik klusi, ka knapi tos sadzirdēju. Bet tas lika sadusmoties man vēl vairāk. Ja nebūtu es tad tā pretīgā Semjuela arī nemaz nebūtu un arī viņa smirdīgā nauda ne. Tā es vien vēlētos viņu kādreiz kārtīgi iekaustīt.

-Ja tu nenāksi laukā, mēs sāksim bez tevis un tad tu nevarēsi piedalīties koncertā.-Viņš jau man draudēja.

Šādos momentos es sevi nekontrolēju, bet man neatlika nekas cits kā vilkties uz grezno skatuvi, lai uzdejotu viņam par prieku. Bet vai viņš no tā ko saprot? Mēs viņam esam kā desmit marionetes, kas tikai danco pēc viņa stabules.

Man tā nav tikai deja, tas ir dzīve. Tas ir stāsts ko tu izdejo, ko tu parādi ar savām emocijām un mūziku uz skatuves. Neviens to neizjūt tā kā es... Vienīgais kas to varēja aizbrauca, neko nepaskaidrojot, salaužot mani tūkstošiem gabaliņos.

Atgaiņāju domas no Ričarda un pievērsos otram lopam. Pieslējos kājās. Atkāpos no durvīm un no vecās kumodes paņēmu matu gumiju. Pavirši garos, lokainos tirkizzilos matos saņēmu augstā astē un uzvilku melno džemperi.

-Selentīn!- viņš jau bļāva. Viņa bļaušanu negadās dzirdēt bieži, viņš bļauj tikai tad kad ir pavisam nokaitināts. Bet visbiežāk jau bļauj uz mani par to, ka atkal kaut ko neizdaru grupas labā kā vajag vai vienkārši nepakļaujos viņa pavēlēm.

Es varu atzīt to, ka viņš šo grupu izveidoja, padarīja slavenu un uztur. Bet viņš saprot to, ka es šeit dejoju labāk un bez manis te nekā nebūtu. Lai tik samierinās ar mani, nekas cits viņam neatliks.

Durvis iedrebējās liecinot par to, ka viņš tūlīt tās varētu izsist.

Atslēdzu durvis un tās momentā atsprāga vaļā. Mirkli uzlūkoju 30 gadīgo vīrieti ar zaļajām čūskas acīm un brūno matu ērkuli. Baltais T-krekls izcēla muskuļus, bet melnās bikses nemaz pie krekla nepiestāvēja. Viņš sevi uzskatīja par pievilcīgu, nu tā uzskatīja tikai viņš.

-Eju!- uzšņācu vīrietim. Stipri sitot kājas pret betona grīdu. Gāju pa šauro, noplukušo, koridori uz skatuvi.

Dusmas spraucās ārā no manis. Vēl tikai daži soļi līdz varēšu dejot, saplūst kopā ar mūziku, aizmirsties. Tās ir manas narkotikas, bez kurām nevaru dzīvot.

Džemperi, kas man bija par lielu pārvilku pāri dibenam un atvēru durvis, kas veda uz skatuvi. Grupa nepilnā sastāvā jau atradās uz skatuves. Tās pašas sejas ko redzēju vakar. Bet bija viena jauna. To es necietu viss vairāk. Puisis ar melniem matiem, zaļām spīdīgām acīm, pirsingu uzacī un tuneli ausī. Melnais krekls atklāja pusi no tetovējuma uz kakla, un dunci uz kreisās rokas. Uz labās rokas no plaukstas uz augšu stiepās gara vārdu virkne. Viņš bija otrā skatuves galā tāpēc nevarēju saskatīt, kas tur rakstīts.

Puisi šodien redzēju jau otrreiz, pirmo reizi sadusmojos, jo negribu jaunus dalībniekus grupā. Vienīgais, kas man viņā patika bija tetovējumi. Puisis pats varēja būt 19 gadus vecs, tik pat cik es. Protams, man pašai arī bija tetovējumi.

Skaitlis ‘’13’’ aizmugurē uz kakla, uz kreisās rokas mana mīļākā atziņa. Un rožu virtene uz kreisās kājas no potītes līdz pat gurniem.

Pakāpos dažus pakāpienus augstāk, lai pavisam nokļūtu uz skatuves. Draugu skatieni pievērsās man un smaidīdami viņi pienāca man klāt.

-Tomēr mūsu guļošā princese nokāpa no torņa,- Maikls zobojās.

-Aizveries,- Uzmetu skatienu priecīgajam puisim. Visi aši izretojāmies pa skatuvi, lai varētu nodoties mūzikai. Pēc brīža Semjuels mūs no skatuves priekšas uzrunāja.

-Man tev ir priecīgas ziņas Seletīn,- viņa tonis izklausījās draudīgs,- pēdējo deju dejosi kopā ar mūsu jaunpienācēju- Stenliju.

Uzmetu zvērīgu skatienu apmulsušajam puisim aizmugurē. Es to Semjuelu izkastrēšu, goda vārds.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-2/735067

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Tu zini, ko par šo stāstu domāju. emotion
0 0 atbildēt

uu, kaut kas jauns.

noteikti izlasīšu!

0 0 atbildēt