local-stats-pixel

Heivs. (12)0

 41  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Heivs-11/741731

Es atrodos viesistabā, skatos kā pie parka piebrauc ātrās palīdzības mašīna, es jūtos stulbi. Es staigāju pa viesistabu, šurpu un turpu un tad atkal pie loga. Redzu kā Īfe runā ar ārstiem, viņi jautā visādus jautājumus. Iedzeru ūdeni kuram vairs nav gāzes, tas ir atšālējies. Ātras palīdzības mašīna aizbrauc un uz soliņa sēž Īfe skatīdamās kā aizved Ītu. Viņa parāda ar roku, ka viss ir nokārtots un nāk atpakaļ uz dzīvokli.

Pārkāpjot pāri dzīvokļa slieksnim viņa man uzdod jautājumu.

- Un ko tālāk? - Īfe jautā.

-Tālāk? Tālāk vienkārši gaidīsim kas notiks tālāk. - atbildu, kaut kā nav smuki, ka es tā izdarīju, bet ko tur vairs.

-Tā ir tava izvēle. - Īfe novilkdama jaku atrauc. - Tev vairs galva nesāp? - pārjautājas, jo iepriekš biju palicis bez samaņas 3 minūtes.

-Viss ir labi. Nesatraucies, bet aizej nomierini savu māsu, viņa noteikti satraucās. Pasaki, ka viņa kaut vai šodien var viņu apciemot. -

Galva man tiešām sāp, bet negribēju satraukt Īferiti, manu mīļumu. Īfe aiziet uz Līzes istabu, bet es par to laiku ieslīgstu dziļās pārdomās par Ītu un visiem pārējiem man tuvajiem cilvēkiem.

Atceros kā Īts kad es biju ieslīdzis depresijā mēģināja mani mierināt ar sev gudrajām runām. Tas bija garlaicīgi, bet tomēr es jutos kādam vajadzīgs. Kad vecāki mani pameta, patiesībā es aizgāju, jo man bija apnikusi viņu dzeršana un trakošana. Visu laiku viens un tas pats scenārijs, apsaukā viens otru, sit un atkal salabst... Kāda jēga. Nabaga cilvēki.

Kristiāns bija maza auguma ar rudiem matiem, viņš bija mūsu gudrākais cilvēks. Vienmēr skolā mācijās, bija labākās atzīmes klasē. Mīļākā stunda viņam bija bioloģija. Uz palodzes mājās audzēja visādus nieciņus. Viņš bija dīvains, bet tie bija labi laiki. Mēs viņu pieņēmām savā barā, kā saka.

- Īt, es visu nokārtoju. Līze tulīt pat brauks pie Īta. - manas pārdomas iztraucē Īfe.

-Tas tiešam ir mīļi no viņas puses, viņš būs priecīgs. - atbildu, bet tas vēl nav viss.

- Tikai tu lūdzu pasaki viņai, lai par mani slimnīcā neko nesaka... Pasaki viņam, ka zvanīšu un pats galvenais nodod mīļus,mīļus sveicienus no manis. - tas ir briesmīgi, ka pats nevaru aizbraukt apraudzīt viņu.

-Labi pateikšu, tikai vēlāk. - Īfe uzsauc ar tādu nopūtu. - Bet tagad paskatīsimies kādu filmu. -

Viņa paņem pulti. Dzirdu televizora dūkšanu, tā man liekas skaļāka nekā kara lielgabali.

Nē tikai ne atkal, lūdzu. Iet dienas ziņas un pēdējais ko dzirdu ir teikums.

Ziņu operatores saka.

- Mēs esam noskaidrojuši Heiva šērlija Allankija atrašanās vietu un policija jau sāk meklēšanu. -

Man ir jābēg.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000