local-stats-pixel

Hedonisms - egoisms (14)0

49 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hedonisms-egoisms-13/760935

Nokāpu lejā iekšā bēdrē, sākumā pa trepēm tad pa rampiņu. Ejot tuvāk sadzirdēju raudas un atnākot pavisam klāt redzēju, ka nevis lielāka daļa ir bērni, bet pilnīgi visi. Starp bērniem atradās vismaz trīs duči zīdaiņu. Pie manis pienāca vīrs maskā un norādīja uz agregātu kas stāvēja kādus metrus piecdesmit attālāk. Tas bija pāļu dzinējs, tas atradās vēl zemākā ieplakā. Tieši tajā brīdī vadītājs to iedarbināja, pacēlās melni dūmi. Es uzreiz sapratu, kas man būs jādara.

Pāļu dzinēja āmurs bija modificēts, tas pacēlās augstāk un apkaša bija paplatināta, tā lai tur viegli varētu iemest upuri un tas neizkristu. Viens no apbruņotajiem vīriem izrāva kādam bērnam no rokām zīdaini un iedeva to man. Ļoti negribēju to darīt, taču nez no kurienes manī parādījās liels nikums un es ar spēku iemetu zīdaini paļu dzinējā, kas to pilnīgi sašķaidīja. Katru reizi āmuram atsitoties miesas gabali izlidoja visapkārt. Uz ko gan man ir šis niknums? Varbūt uz tiem, kas vakar vakarā spīdzināja Agnesi, bet ne jau zīdainis pie tā vainīgs. Bet zīdainis izaug par cilvēku un tas cilvēks kļūst par egoistu. Gribēju labāk tur iemest kādu no vīriem, bet nebija izdarāms, tādēļ metu vien zīdaiņus. Es to darīju tik entuziastiski, ka vīri sāka gavilēt un bērni apklusa.

Vīri mani atrāva nost no bedres un vilka prom, bet es biju tāda transā, ka negribēju kustēties. Viņi mani aizvilka līdz strādnieku būdiņai un tur ieslēdza. Sākumā ārdījos un dauzīju durvis, bet nācu pie prāta un sapratu ka nav jēga tā darīt. Piegāju pie loga un redzēju kā atved Anabolu.

Viņš izskatījās satraukts un kaut ko baigi bļāva un žestikulēja, taču neko nevarēju dzirdēt. Viens no vīriem pasniedza zīdaini, bet viņš to neņēma. Vīrs iesita viņam ar ieroča laidi pa seju. Galu galā viņu piespieda izdarīt to pašu ko darīju es. Taču kāpēc es to darīju tā, bet Anabols pilnīgi pretēji. Vai es esmu monstrs? Pēc brīža atveda Kārli un pat viņš sākumā atteicās to darīt un gribēja iet prom, taču dabūja sitienu pa pakausi. Pāris minūtes nogulēja uz zemes un galu galā izdarīja ko lika. Es sāku justies pavisam slikti un gandrīz raudāt, kā gan es varēju nogalināt tik daudz. Sāku ārdīties, sasitu visu kas atradās būdiņā - TV, mikroviļņu krāsnī, ēšanas piderumus, krēslus, galdu.

Kāds no vīriem beidzot atslēdza durvis un izlaida mani, aizveda pie Kārļa un Anabola. Viņi sēdeja uz betona paneļa pie kādas citas bedres kurā jau bija sākti taisīt pamati.

- Izturēji? - Kārlis man jautāja, Anabols sēdēja nodūris acis un neteica ne vārda.

- Jā... -

- Es gandrīz neizturēju. Viena lieta ir sist bomzi, bet nevainīgus bērnus, kādēļ? -

- Piedevām baznīcas būvlaukumā. -

- Tas gan mani īpaši nepārsteidz. Jā, ja reiz tu tā saki... Es jau sen zināju, ka reliģija tāda ir. -

- Mhm, tu to esi teicis. -

- Šeit mūs gaida šodienas pēdējais darbs. -

- Kāds? -

- Nezinu, bet man teica, ka pēc šī mūs aizvedīs prom. Manu mašīnu jau aizvāca. -

- Uz kurieni? -

- Ne... - Kārli iztraucēja vīri kas nāca uz mūsu pusi un sauca nākt viņiem līdzi. Viņi mūs ieveda bedrē kur metāla režģī jau bija sākts liet betons, bet vēl apmēram trešdaļa bija nepiepildīta.

- Jums būs jāupurē jaunava un jāiemūrē zemē. - Vīrs mums teica.

- Skaidrs. - Kārlis atbildēja. Vīrs viņam iedva grāmatu un nazi. Divi citi atveda jaunavu. Vīrs nepārtraukti mums sniedza instrukcijas kas un kā precīzi jādara.

Es un Anabols sasējām jaunavu un ieguldījām bedrē. Kārlis iegrieza viņai līniju veritāli no zoda līdz nabai un otru horizontāli pāri krūškurvim. Lai tas skaitītos kā mūsu upuris vajadzēja ielikt arī daļiņu no katra no mums. Iegriezām katrs sev plaukstā un uzlējām asinis uz jaunavas. Pēc tam pa vienam izkārnījāmies un vizbeidzot vajadzēja veltīt upurim spermu. Kārlis un Anabols ar grūtībām taču nodročīja, bet es nevarēju. Un man ir godīgi jāatzīstās nevis tāpēc, ka man tas viss likās šausmīgi un netikli, bet gan tāpēc, ka citi skatījās. Vīri kas vēroja kļuva aizvien nepacietīgāki, man ik pa laikam parādījās erekcija no ātrās masturbācijas, bet es to nevarēju noturēt.

- Man šis jau ir apriebies. - Viens no vīriem lādējās un sāka kāpt lejā. Es nezināju ko darīt uz aizvēru acis.

- Saturies. - VIņš pateica, sagrāba mani pie rokas un iebāza pakaļā elektrisko steku. Tā laikam ir tā sauktā prostatas masāža kā redzēt filmās, taču nekādu baudu es neizjutu. Lielas sāpes pārņēma visu manu ķermeni, kad elektrība izlādējās manā ānusā, bet es ejakulēju un otrais upurēšanas posms bija noslēgts.

Tagad atlika tikai aizrakt bedri un noskaitīt buramvārdus. Meitene nevarēja pakustēties, jo bija sazāļota, taču spēja paskatīties uz mums. Redzēju viņas acīs absolūtas šausmas un bezcerību, bet turpināju iesākto, mēģināju iedomāties, ka esmu robots. Manī neparādījās niknums, tādēļ meiteni apkart bija ļoti grūti. Ar katru lāpstas metienu viņai acīs parādījās pa asarai. Vīri to visu vēroja ar lielu uzmanību un patiku. Patiesībā dīvaini, ka viņi mums liek to darīt, jo šis skaitās sods Kārlim par to ka viņš darīja ko līdzīgu, bet bez viņu ziņas. Bet jā sapratu, viņi zināja, ka Kārlis nosgalināja tikai tos ko uzskata par sabiedrības pabirām.

Kārlis lauzītā mēlē noskaitīja buramvārdus un upuris bija pabeigts. Vīrs izrāva Kārlim no rokām grāmatu un piekodināja mūs doties viņam līdzi. Iegrūda mūs busiņa aizmugurē, sēdējam tur tumsā apmēram trīs stundas un ne vārda nesarunājāmies, jo zinājām, ka vīri visu var dzirdēt un pavisam noteikti prāta nebija runas par kaut ko citu kā šodien notikušo un visu šo organizāciju.

Busiņš apstājās, durvis atvērās un ārā valdīja pilnīga tumsa, mēs bijām atvesti uz mežu. Kur tieši atradāmies nebija ne jausmas. Vīri mūs pārmeklēja un atņēmu makus un telefonus, man gan nekā no tā nebija. Un tā viņi mūs šeit pameta. Saprātām ka esam tālu no pilsētas, jo brauciens bija vairāk nekā trīs stundas ilgs.

- Ko pie velna tagad? - Jautāju Kārlim

- Jāatrod ceļš mājup. -

- Šitā parasti dara kaut kādās skolas iesvētībās. - Anabols beidzot ierunājās, taču ļoti klusi un vārgi.

- Es domāju, ka jāiet vienā virzienā un gan jau kaut kad iziesim uz ceļa. -

- Jā, tev taisnībā, bet jāturas cieši kopā. -

Bija bezmēness nakts, tādēļ redzamība bija ārkārtīgi slikta. Klupdami krisdami gājām uz priekšu līdz sapratām ka tas nav nopietni un labāk būtu apgulties, pārlaist nakti te un atgūt spēkus. Tā kā bija vasara tā nebija liela problēma. Problēmu sagādāja tas, ka šajos mežos var būt vilki, tādēļ katram no mums bija uz maiņām jāpaliek nomodā. Pirmais pietiecās Kārlis, otrais Anabols un pēdejais es, tādēļ mēģināju iekāroties ērtāk sūnās un iemigt.

49 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000