http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hedonisms-egoisms-12/760539
Naktī pamodos vairākkārtīgi, katru reizi no baisa sapņa. It kā tie bija atšķirīgi, bet tomēr tiem bija kas kopīgs. Kāds vīrs uzvalkā, kas visu to vēroja. Šie sapņi bija vairāk dīvaini nekā vardarbīgi, kādiem tiem pēc idejas vajadzētu būt, ņemot vēra to ko esmu piedzīvojis pēdējo dienu laikā.
Pirmajā sapnī es biju nonācis pieņemu, ka vidusslaikos. Pa mēsliem un slimiem, novārdzinātiem cilvēkiem nosētu šauru pilsētas ielu devos uz baznīcas pusi, torni varēja redzēt no tāluma un zvanu skaņas bija pārsteidzoši labi dzirdamas, ņemot vērā ka cilvēku te bija ne mazums. Kad tuvojos izejai no šķērsielas izdzirdēju rūkšanu, ļoti nobijos, jo pēc tās tembra un skaļuma varēja pateikt, ka tas ir kas ļoti liels. Un tieši tā arī bija - laukumā pie baznīcas bija piesiets milzu ragains, spalvains dēmons, ap to bija sastājies liels cilvēku pūlis un vīrs mēra daktera maskā stāvēja tam tieši blakus ar milzu nazi rokā. "Lūk kur viņš ir, nāc šurp un padari iesākto", vīrs teica uz manu pusi un tad es pamodos.
Nākamais sapnis notika vēl senākā laika periodā - Romas impērijā. Sēdēju skatītāju zālē kolizejā un vēroju kā tiek spīdzināti kristieši. Jaunas, nevainīgas, kailas kristiešu meitenes tika piesietas uz horizontāli novietotiem baļķiem. Tad kāds vīrs apsmērēju viņu kaunumu un dibenu ar govs maksts izdalījumiem. Vaļā tika palaisti buļļi, kas līdz nāvei izvaroja un saplosīja meitenes. Kad tas bija beidzies tika ievestas jaunas, tikai šoreiz govs sekrētu vietā krūkā atradās ķēves sekrēti. Vīrs kas par to bija atbildīgs norādīja uz mani un sauca pabeigt iesākto, atkal pamodos.
Trešā sapņa darbība norisinājās senajā ēģiptē. Šoreiz biju viens no uzraugiem, kas skatījās kā tiek celtas piramīdas. Dzirdēju skaļas akmens sitienu skaņas, pamatīgi acīs spīdēja saule, tādēļ neko neredzēju, bet devos skaņas virzienā. Kad nokāpu no rampas, pa kuru vilka bluķus augstāk piramīdā, lejā, ieraudziju virvēs piesietu bluķi, ko turēji kādi pāris simti cilvēku, tā apakša bija pilnīgi sarkana. To uzvilka gaisā, uz apakšējā bluķa nolika zīdaini vai bērnu, un palaida vaļā. Tā tas tika darīts vairākus dučus reižu, līdz atkal vadītājs norādīja uz mani, taču šoreiz neko neteica. Tanī brīdī es pamodos un redzēju, ka ir jau deviņi no rīta.
Mans dators bija sadragāts, tādēļ paņēmu telefonu. Telefonā bija īsziņa no Kārļa, ka šodien ir jāsatiekās pusdienlaikā pilsētas centrā. Labi, tā arī daŗišu, bet vispirms jāpaēd, lai gan ne īpaši gribējas pēc vakardienas notikumiem. Izgāju no savas istabas un pēc dažām sekundēm dabūju sitienu pa seju.
- Tu sīkais krupi! Manā majā tu neko nedauzīsi - Tēvs uz mani bļāva. Es mēģināju viņam gāzt pretī, bet neizdevās. Viņš satvēra manu roku.
- Kā tu uzdrīksties!? - Viņš man iesita vēlreiz un pārsita degunu. Gribēju iespert ar kāju, bet viņš mani atgrūda.
- Tev nemaz nav cieņas? - Tēvs bļāva. Es nostājos uz ceļiem un gatavojos skriet viņam virsū, kad pēkšņi saņēmu sitienu pa galvu. Tā bija pamāte, viņa man iesita pa galvu ar naktslampiņu.
- Tu mazais idiot, pisties nemāki un tagad sitīsi savu tēvu? -
- Kāds sakars..? - Nepaspēju to kārtīgi pateikt līdz ieraudzīju tēva seju kļūstot lavas sarkanu.
- KOOOO? - Acis izvalbījās tā ka likās ka izkritīs.
- Šitais sīkaļa pacēla manu nakstkreklu kad gulēju un meģināja mani piesmiet. -
- Viss. Tas ir viss. - Tēvs izgāja uz virtuvi, pamāte mani saķēra un turēja. Pēc dažām sekundēm tēvs atgriezās no virtuves ar nazi.
- Turi to sūdu. - Viņš nikni piekodināja pamātei.
Sapratu, ka gals klāt, tādēļ iesitu pamātei pa seju ar elkoni, paņēmu viņu aiz matiem un pāris reizes triecu sienā. Tēvs leca turot nazi duršanas pozīcijā. Pagriezu bezsamaņā esošo pamātes ķermeni pret viņu un nazis ietriecās viņai krūtī. Aizdrāzos uz istabu, tēvs palika pie pamātes raudādams. Izgāju uz balkona un sāku līst lejup pa zemākajiem balkoniem.
Sāku iet uz autobusu līdz sapratu, ka mājās palika gan mans telefons gan maks. Ko gan man tagad iesākt? Būs jāiet uz centru ar kājām, tā gan nebija liela problēma, jo līdz pusdienlaikam vēl bija samēra daudz laika. Tā nu lēnā solī devos augstceltņu, kas rēgojās talumā, virzienā.
Pusdivpadsmitos biju centrā un devos uz krustojumu kur Kārlis piekodināja mums esot jāsatiekas. Stāvēju, gaidīju, elpoju piesmakušu auto izplūdes gāzu piesātināto gaisu, kad pēkšņi parādījās bomzis, kas mani uzrunāja.
- Hedonists? -
- Ko? - Biju ļoti pārsteigts.
- Tu esi hedonists. -
- Nē. -
- Jā, tu esi hedonists-egoists. Ha ha ha ha. - Bomzis sāka riņķot ap savu asi pa ielu uz priekšu tā arī nepārstājot smieties, vēroju to neatraujot ne acu.
- Eu, Kviekli! - Pamatīgi sabijos, Kārlis un Anabols piebrauca ar auto.
- Kur braucam? - Jautāju iekāpjot mašīnā.
- Uz būvlaukumu. - Atbildēja Kārlis
- Šoreiz nav upura? -
- Nē, bet it kā mums būšot kaut kāds darbs. -
- Būvlaukumā? -
- Jā. -
- Bļin, tagad mūs izmantos kā lēto darbaspēku. - Anabols bija neapmierināts.
Būvlaukums atradās dažu stundu brauciena attālumā pilsētās otrā galā. Tas bija diezgan iespaidīgs pēc izmēriem, lai tajā sazinātos būtu jāizmanto rācijas, pat ja nekāda aparātūra nestrādātu. Kad piebraucām pie ieejas izlasīju, ka šeit ceļot baznīcu. Kādēļ gan lai sātanisti-hedonisti celtu baznīcu? Te pavisam noteikti kaut kas nav tīrs.
Mūs atkal sagaidīja luksus automašīnas un apmēram piecpadsmit muskuļoti vīri uzvalkos. Kārlis nolika savu auto pie sarga būdiņas. Dīvaini, bet neviens nestrādāja neskatoties uz to ka ir otrdiena. Gaidījām pie mašīnas, neviens ar mums nerunāja un nedeva nekādu zīmi. Pēc dažām minūtem būvlaukumā iebrauca pieci melni busiņi ar tonēties logiem un bez jebkādiem uzrakstiem. Vīri pie mašīnām izklīda un busiņi aizbrauca tālāk būvlaukumā. Tad pie mums pienāca viens no vīriem.
- Esiet gatavi tikt asins iesvētīti? -
- Jā, protams. - Kārlis neminstinoties atbildēja. Vīrs aizdomīgi pasmaidīja.
- Jums būs jānāk pa vienam. - To sakot vīrs paskatījās uz mani un tā arī nenovērsa acu līdz sarunas beigām.
- Kas būs jādara? - Jautāja Kārlis un Anabols gandrīz vienlaicīgi.
- Jūs to uzzināsiet. Pirmais lai nāk viņš. - Vīrs norādīja uz mani.
- Kāpēc viņš? -
- Tāpēc, ka tā grib augstākie. -
- Kādi augstākie? -
- Tev tas nav jāzina. -
Vīrs parādīja, ka man jāiet tālāk iekšā būvlaukumā, tur kur aizbrauca busiņi. Tā arī darīju. Ceļš bija dubļains, izbraukāts, tālumā saskatīju busiņus, neviens no tiem nebija izkāpis un arī apkārt neviena nebija. Kad pienācu tuvāk ieraudzīju ka tie stāv pie bedres pamatiem, no tāluma to nevarēja redzēt zemes paaugstinājuma dēļ. Iekšā apmēram divdesmit metrus dziļājā milzīgajā bedrē notika rosībā. Tur bija vesels lērums tādu pašu vīru kā mēs redzējām iebraucot, tikai šie bija ar automātiem. Viņi sargāja vairākas grupas ar cilvēkiem no kuriem lielākais vairums bija bērnu.
