local-stats-pixel fb-conv-api

Hedonisms - egoisms (11)0

39 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hedonisms-egoisms-10/759942

Pie loga atklājās vēlviens upuris, viena no Agneses draudzenēm. Viņai bija ar zāģi pārgriezts vēders un aiz zarnas pakārta pie ceturtā stāva balkona. Kāpēc tie kas to izdarīja rakstīja vai mēs gribam atgūt jaunavas daudzskaitlī, ja ir atstājuši dzīvu tikai vienu? Un kāpēc tieši Agnesi? Nav jau tā ka man viņa nepatiktu, bet šī meitene ir daudz glītāka, vai pareizāk sakot bija, kad vēl bija dzīva un neuzšķērsta. Pasaucu pārējos.

- Da nu nafig... - Masīvais saķēra galvu un aizgāja prom. Gribēju viņam sekot, bet Kārlis mani aizturēja.

- Pagaidi. Kamēr viņš nav... Man šķiet, ka viņš būtu labākais variants upurim. -

- Nē... - Neskaidri izteicu

- Jā, tā ir laba ideja. Kviekli, tu gribi būt upuris? - Anabols man jautāja.

- Laikam jau ne -

- Labi, es to izdarīšu. - Kārlis sacīja un paņēma no izstabas stūra ķieģeli. Izgāja no istabas pa Masīvā pēdām, mēs sekojām. Kārlis klusītēm uz pirkstgaliem pielavījās Masīvajam, kurš stāvēja atspiedies pret margām, no muguras. Masīvais pagriezās uz Kārļa pusi un momentā sekoja sitiens pa galvu. Masvīais nokrita bezsamaņā ar asiņojošu uzaci.

- Kā mēs viņu aiznesīsim? - Anabols jautāja Kārlim.

- Man ir ideja. Palieciet te un sasieniet viņu, iebāziet pie reizes kaut ko mutē, ja nu pamostas. -

Kā par brīnumu tepat atradās virve un nazis. Šeit bija pilns ar intrumentiem, pieņemu ka tie tika izmantoti kaut kādās sado mazo orģijās, kas, esmu pārliecināts, šeit notika visai bieži. Sasējām masīvo un iebāzām mutē vienu no beigtā vīra zeķēm. Gaidījām apmēram stundu, sākām jau kļūt satraukti, līdz dzirdējām mašīnas skaņas signālu, tad kļuvām patiesi satraukti, ja nu tie ir drāzeji-iznīcinātāji. Piegāju pie loga, tas bija Kārlis, kāds tas bija atvieglojums. Bet ja tā padomā, par velti uztraucāmies, Kārlis taču teica, ka viņam būs ideja.

Pa šo stundu gan bijām aizmirsuši nonest Masīvo līdz pirmajam stāvam. Neko darīt, nesām tagad, Kārlis pieskrēja mums klāt uz trepēm un sarāja par lēnīgumu un aizmāšumu, bet gopīgiem spēkiem nostīvējām Masīvo lejā un ielikām mašīnas bagāžas nodalījumā. Tie proteīni tik tiešām ir nākuši par labu, jo svars bija vismaz kādi deviņdesmit kilogramu. Es to nevaru noteikt, bet Anabols gan, viņš kā nekā ir mūsu svarcelšanas un kultūrisma eksperts.

Braucām apmēram divdesmit minūtes līdz pamestajai ostas piestātnei. Laiks bija apmācies kamēr bijām iekšā, viss bija pēlēks, ik pa laikam līņāja. Pamestā piestātne izkatījās draudīga, pat draudīgāka par pamestā ciemata lielāko māju. Tas laikam bija ceļamkrānu un pamestās veco laiku tehnikas dēļ. Krāni un buldozeri izskatījās kā monstri miglas un krēslas apņemti. Pēkšņi ne no kurienies izdzirdējām skaņas signālu - katastrofas trauksmi.

- Kas ellē..? - Anabols iebļāvās

- Tas nāk no turienes. - Kārlis norādīja uz sarūsējušu krastā izvilktu kuģi, kas atradās blakus ēkai ar sirēnu uz jumta. Pie tās bija trīs luksus klases auto un apkārt tām stāvēja, cik varēju saskaitīt, divpadsmit masīvi vīri.

- Tie ir tie drāzēji? - Jautāju

- Jā, tie paši... -

- Da nu nah... Tik tiešām kaut kas tāds eksistē. - Anabols neticēja notiekušajam. Teikšu godīgi es arī. Kāda velna pēc lai tādi vīri tādos auto čakarētos ar kaut kādiem bērniem un narkomāniem no rajona. Varbūt Kārlis bija kaut ko savārijis, varbūt nebija atdevis parādu, varbūt izkniebis ne to meiču, kaut kādu oligarha meitu, vai sievu...

Sirēna bija beigusi skanēt, braucām tuvāk un viens no vīriem ar rokas žestu lika mums apstāties apmēram sešdesmit metru attālumā. Četri vīri nāca uz mūsu pusi. Kad viņi bija pienākuši, redzēju, ka tie nav vienkarši kaut kādi izsitēji ar intelekta neskartām sejām. Šie vīri bija ļoti izskatīgi, labi ģērbti, ar labiem, dārgiem pulksteņiem, aproču pogām un gredzeniem.

- Upuris ir? - Viens no viņiem, pienācis pie mašīnas loga, jautāja.

- Jā, bagāzniekā. - Kārlis ar nedaudz aizlaustu balsi atbildēja. Laikam šie vīri tik tiešām ir viņu iebiedējuši.

Kārlis attaisīja bagāžas nodalījumu un divi vīri izņēma Masīvo, kurš tieši tajā brīdī pamodās.

- Ko jūs darīsiet? - Kārlis jautāja viņiem.

- Skaties un redzēsi, tiksi apgaismots. Mēs zinām par tavām aktivitātēm. - Cits no vīriem atbildēja.

Vīri sagrāba un nesa Masīvo, kurš pamatīgi spirinājās un mēģināja izspļaut zeķi no mutes, uz automobiļu pusi. Atlikušie divi vīri pavadīja mūs tuvāk. Bija jau kļuvis pavisam miglains, nevarēja redzēt tālak par simtpiecdesmit metriem, nezinu vai tas bija gaidīts vai nē, bet pārsteigums izdevās, kad no miglas izbrauca pārveidots, modificēts meža harvesters. Tas bija nokrāsots tā lai izskatītos pēc indīga kukaiņa, krāsa bija nedabīga un spilga un raksts biedējošs, tam bija arī uzkrāsotas acis. Masīvais to redzot iepleta acis un visbeidzot izspļāva zeķi.

- ĀAAAA. Ko jūs dārāt..??? Lūdzu nē!!!! - Masīvais kliedza, ne vārda neteikdams mums, šaumsās viņš bija aizmirsis, ka mēs izlēmām viņu nest kā upuri bez apspriešanās ar viņu.

No harvestera pacēlās melni dūmi, normāli tehnika tā nedūmo, dzinējs arī bija modificēts, lai visu padarītu baisāku. Dūmi pacēlās gaisā un savienojās ar miglu, man uzbrīdi šķita, ka pamanu dēmona seju, bet manu dūmu vērošanu iztraucēja harvestera rūkšana, kad tas sāka kustēties. Vīri kas turēja Masīvo paņēma viņu aiz rokām un kājām un sāka šūpot. Šūpināja līdz beidzot aizmeta harvestera virzienā. Masīvais knapi pasmēja piecelties uz viena ceļa, kad harvesters viņu sagrāba. Dzirdēju kā nokarkšķ kauli. Masīvais bļāva un no viņa mutes sāka tecēt asinis.

Harvestera pilots nozāģēja masīvajam pēdas, tad kājas līdz pus ceļgalam, tad līdz ceļgalam. Bija sācis līt un asinis ar ūdeni skrēja uz piestātnes malu izveidot garu, sarkanu, sazarotu upi. Masīvo izlaida caur atzarotāju, saplēšot drēbes, pilnīgi sadragājot rokas, to kas bija palicis no kājam un atstājot milzu brūces uz torsa. Uz kādu mirkli visi drāzēji-iznīcinātaji pierima un gaidīja līdz Masīvais kaut ko darīs. Es domāju, ka viņš jau sen ir miris, bet nē, sāka bļaut cik nu varēja dēļ asinīm, kas bija sakrājušās rīklē. Harvesters ar motorzāģi pārzāģēja Masīvo vertikāli no dibena līdz pus mugurai. Pilnīgi neticami, bet viņš pēc visa notikušā, vēl spēja kustēties un sāka ar rokām virzīties prom no notiekošā.

Gribēju bļaut lai izbeidz, bet Kārlis man izlika mutei priekšā roku un paskatījās uz mani dusmīgi, bet acīs varēju redzēt šausmu pieskaņu. Masīvais nolīda pa zemi kādus piecus līdz septiņus metrus aiz sevis atstājot asiņu, saplēstu drēbju un miesas strēli. Harvesters nedaudz pabrauca uz priekšu un pacēla Masīvo, un visbeidzot atbrīvoja no ciešanām saspiežot un pilnīgi sadragājot ar atzarotāju. Masīvā pilnīgi sadragātais, sašķaidītais ķermenis nokrita, vai pat var teikt nolija, uz zemes.

Harvestera pilots pāris reizes uzgāzēja un pazuda miglā, braucot prom no tā vēl kādu brīdi tecēja un pilēja asinis un miesa. Viens no vīriem pagrūda Kārli uz šašķaidītas masas pusi. Kārlis sākumā bija neizpratnē, bet kad vīri no viņa neatkāpas ne soli, saprata kas jādara. Viņš saka vākt kopā Masīva paliekas un pasauca mūs palīgā. Kopīgiem spēkiem sanesām visu cik nu varējām un salikām atpakaļ mašīnas bagāžniekā. Vīri neko neteica, taču pasniedza Kārlim aploksni.

39 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000